“Jēzus apustulis, kurš visu redz notiekam savā acu priekšā, tomēr klusē valsts politikas dēļ un vilcinās kaut vienu dienu... tāds pāvests... ir noziedznieks.” Šādus vārdus teica jaunais jezuīts Fr. Fontana – Rolfa Hohuta lugas “The Representative” galvenais varonis. Lugas mērķis bija iznīcināt pāvesta Pija XII labo vārdu un tēlu.
Luga pirmo reizi uz skatuves tika uzvesta 1963. gadā Berlīnē, bet vēlāk tajā pašā gadā ar ovācijām tika sagaidīta arī Londonā. Lai arī Hohuts nacistu okupācijas laikā Romā bija vien zēna gados, tomēr viņa paustā kritika ļāva daudziem rakstniekiem, vēsturniekiem un literātiem uzspiest pāvestam un Vatikānam negatīvu zīmogu, vēstīts izdevumā “Ireland’s Own”.
Niknā kritika, kas tika gāzta pār Pija XII galvu lugā, izvērsās plašumā un trīsdesmit gadus vēlāk kalpoja par iedvesmu un pamatu Džona Kornvela grāmatai “Hitlera pāvests”. Tiesa, informācija grāmatā pārsvarā nāk no otršķirīgiem avotiem nevis pirmavotiem, tāpēc kopumā šis darbs atspoguļo nevis vēsturiskus faktus, bet gan drīzāk antikatolisku sentimentu.
/nginx/o/2018/09/25/11444781t1hddce.jpg)
Daudzi ebreji, pagāni, arī katoļu garīdznieki ar nicinājumu un apvainojumiem gāja tik tālu, ka rezultātā Vatikāns izskatījās kā holokausta iemesls.
Kāds ebreju kritiķis pāvestu nodēvēja par “vēsu savrupnieku, kas ir atsvešināts no reālās dzīves”.
Pat Vācijas vēstnieks Vatikānā komentēja, ka pāvests Pijs XII, šķiet, bija vairāk ieinteresēts Vatikāna neitralitātes saglabāšanā nekā Romas ebreju deportāciju publiskā nosodījumā.
Tiesa, pēc dziļākas izpētes atklājas nedaudz citādāka aina. Pēc daudzpusīgu vēsturisku dokumentu izpētes Pijs XII drīzāk izskatās humāns pāvests, kas uzmanīgi balansē uz virves virs nemierīgiem ūdeņiem, kuri grasās aprīt ne vien ebrejus, bet arī katru valsti, kas stāsies tiem ceļā.
Nekāds pāvests netraucēs nacistiem realizēt savas idejas, iekarot Eiropu un sākt vērienīgas ebreju iznīcināšanas kampaņas.
Līdz ar Romas okupāciju 1943. gadā nacisti nekavējoties novilka robežu ap Vatikānu, lai atgādinātu pāvestam, līdz kurienei sniedzas viņa vara. Pāvests izmantoja visas savas diplomātiskās spējas un intelektu, šķiet, grūtākajā “pokera spēlē” pasaules vēsturē. Bet kā lai uzvar, ja kārtis var nest tikai zaudējumu?
Viena no darbībām bija izmantot universālo Baznīcu, lai palīdzētu nelaimju skartajiem daudzos un dažādos veidos. Krievu ebrejs un vēsturnieks Leons Poļakovs ir atklājis, ka Pijs XII palīdzēja slēpt ebrejus klosteros, baznīcās un pat savā vasaras rezidencē – Gandolfo pilī.
Pāvesta piemērs ļāva šāda veida aktivitātēm izplesties daudzās Eiropas diacēzēs. Poļakovs nešaubījās, ka Pijs XII izdeva slepenas instrukcijas dažādām baznīcām Ungārijā, Slovākijā un citur, lai tās neuzkrītoši palīdz ebrejiem.
Poļakovs citē vācu diplomātiskos avotus, kuros redzams, ka ebreju deportāciju pārtraukšana 1942. gadā Slovākijā notika tieši Vatikāna spiediena dēļ. Turklāt ir plaši atzīts, ka nākamais pāvests Jānis XXIII, Otrā pasaules kara laikā ieņemot Stambulas arhibīskapa amatu, palīdzēja daudziem ebrejiem izglābties no nacistu nagiem, klausot pāvesta Pija XII pavēlei.
