Jeļena Matule par vieglas slavas kārotājiem un šķībajiem dziedātājiem: Tā ir ņirgāšanās par žūriju

TVNET
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Jeļenas Matules vārds medijos izskanēja pērn, kad viņa piedalījās Polijas šovā "The Voice" un iekļuva ceturtdaļfinālā. Šogad dziedātāja nolēmusi neapstāties un iekarot Latvijas šovbiznesu, piedaloties "X Faktorā". Atlasē viņa no žūrijas saņēma trīs "jā". 

TVNET: Daudzi tavu vārdu atpazīst, jo pagājušajā gadā piedalījies "The Voice" Polijā. Kāpēc nolēmi sākt ar ārvalstu, ne Latvijas šovbiznesa iekarošanu?

Jeļena Matule: Pagājušajā gadā kopā ar vīru nolēmām, ka laiks startēt kādā TV šovā. Pieteicāmies trīs konkursiem - aizgāju uz priekšatlasi "X Faktorā" Rīgā, nosūtīju pieteikumu ar audio un video failiem Krievijas šovam "Balss" un aizbraucu uz "The Voice" kastingu Varšavā.

Diezgan vienlaicīgi saņēmu aicinājumu no Krievijas, kā arī iespēju piedalīties filmēšanā Polijā.

Es jau biju parakstījusi līgumu ar Polijas "The Voice", un tikai pēc nepilna mēneša mani uzaicināja uz papildkastingu mūsu "X Faktorā". Nevarēju sagaidīt - būs vai nebūs zaļā gaisma mājās? Vēl jo vairāk, "svešiem" dziedāt nav tik baisi, nav tik sāpīgi, kad viņi nepieņem. Polijā latvieši vēl nebija, un es diezgan tekoši runāju poliski. Nenožēloju, ka sanāca tieši šādi.

Kas tev visvairāk palicis atmiņā no dalības Polijas šovā?

Mums Polijā izveidojās satriecoša dalībnieku komanda. 90% dalībnieku joprojām ir patīkami komunicēt savā starpā, ir draudzība, kopdarbi un daudz siltu atmiņu.

Runā, ka tā bijusi draudzīgākā un sirsnīgākā sezona šova vēsturē.

Varbūt vari atklāt, kā atšķiras šova aizkulises tur un šeit? 

Starp šoviem ir zināma līdzība, bet arī ir fundamentālas atšķirības.

"The Voice" jau pirmajā televīzijas atlasē muzikālais pavadījums tiek spēlēts dzīvajā, līdz ar to ir citādāk organizēti mēģinājumi un filmēšanu grafiki.

Ievēroju ļoti daudzas organizatoriskas un tehniskas atšķirības, labprāt to izstāstītu mūsu organizatoriem, bet tas ir nepieklājīgi - līst ar sarunām, kad tev to neprasa vai nejautā. Un ne jau esošajā darba procesā, kad viss jau notiek. Vēl jo vairāk: šaubos, ka viņi nezina, ka citviet dara citādāk.

Gan Latvijā, gan Polijā pie šova radīšanas strādā valsts labākie profesionāļi - visu cieņu!

Tu uz atlasi ieradies ar vienradzi rokās. Pastāsti vairāk par savu talismanu!

Tā ir dāvana no šova fanēm. Teikšu godīgi - Polijā cilvēki prot fanot un pārvērst šo procesu par organizētu un foršu laika pavadīšanu. Tā bija citas mentores fanu grupa, bet es viņām ļoti iepatikos.

Reiz man bija numurs ar četriem dejotājiem, kas bija pārtērpti par sudraba zirgiem. Es dievinu zirgus un vienreiz kādā sarunā pajokoju, ka nu man dzīvē bijis viss, pat zirgi uz skatuves, tagad laikam trūkst tikai vienradža. Pēc nākamā koncerta es tiku pie Freda. Meitenes jau deva viņam vārdu un ļoti priecājas, kad redz, ka viņš man dodas līdzi ceļojumos un koncertos, Freds ik pa laikam redzams manos sociālajos tīklos. Tā ir mūsu īpašā saikne.

Šovā atklāji, ka tikai vienu reizi esi strādājusi nemuzikālu darbu - pastāsti, ar ko tu nodarbojies iepriekš? 

Par savu nemuzikālo darbu negribu daudz runāt, jo tā nav īsti daļa no manis. Tas bija eksperiments - ļoti labi atalgots darbs birojā, kuru varēju apvienot ar dziedāšanu. Bet vienalga, laikam ejot, es jutu arvien skaidrāk, ka varu tur nosmakt, jo es tam neesmu radīta, kaut arī man viss padevās viegli.

Ko tu ieteiktu tiem cilvēkiem, kuri labprāt pievērstos sava sapņa īstenošanai, bet nespēj to darīt, piemēram, finansiālu iemeslu dēļ?

Viss ir iespējams! Ja apstākļi spiestu, es turpinātu darbu birojā un nepamestu mūziku. Bet man blakus ir satriecošs vīrs, kurš pieņēma to, ka es aizgāju no tā darba, kopā mēs finansiāli tiekam galā.

Bieži vien tieši finanšu un perspektīvu trūkums palīdz cilvēkiem pievērsties mākslai un sasniegt neiedomājami daudz - vēlēšanās mainīt savu dzīvi un būt laimīgam.

Iesaku godīgi atbildēt sev uz diviem jautājumiem - ko es gribu un kā to sasniegt? Un strādāt, nevis tikai sapņot un meklēt attaisnojumus. Mūsdienās ir iespējams viss. 

Nenoliedzami, tu esi spēcīgas balss īpašniece, bet šovā piedalās arī tādi cilvēki, kuri tikai kāro pēc ātras slavas. 

Teikšu tā, ja cilvēks ir pārliecināts par sevi vai vēlas paeksperimentēt, nevienam viņš nav jāaptur. Ja nāks apziņa, ka kaut kas nelīmējas kopā, tad labāk lai tas notiek tagad, nevis dzīvot ilūzijās vēl daudzus gadus un dusmoties, ka nav pieprasīts mākslinieks.

Labi, ja cilvēks saprot, ka ir jāpieliek lielākas pūles, lai sniegums ir labs, labi, ja sāk meklēt palīdzību - tas ir apsveicami!

Un vispār - dziedāt var visi.

Bet jo agrāk sāk, jo dabiskāk attīstās spējas un talants, tas visiem ir iedzimts. Tikai vajadzīga individuāla pieeja un darbs - saku to kā izglītots un pieredzējis estrādes vokāla pedagogs.

Daudzi uzskata, ka mūsu šova žūrijas locekļi savā vērtējumā ir godīgi, bet reizēm ņirgājas par šova dalībniekiem. Kādi ir tavi novērojumi?

Tā nav ņirgāšanās. No žūrijas tiek prasīta atklāta, "kaila", nepiesegta un izteiksmīga reakcija uz notiekošo. Džentlmeņi [Intars Busulis un Reinis Sējāns] ar to ideāli tiek galā. Viņiem kā izglītotiem un praktizējošiem mūziķiem ir sarežģīti un dažreiz pat fiziski sāpīgi uztvert nekvalitatīvus sniegumus. Tas ir ļoti nepatīkami. Tā drīzāk ir ņirgāšanās par žūriju, jo viņi ļoti spilgti sadzird un izjūt katru pusšķībo noti, ko muzikāli neizglītots cilvēks var arī nepamanīt.

Tas ir šovs. Viņiem jāsaka taisnība cilvēkam acīs, tas ir grūti, pamēģiniet paši!

Dažreiz redzams, ka viņiem sanāk godīgi reaģēt, godīgi priecāties par dziesmu vai izpildījumu, bet ne vienmēr izdodas godīgi pateikt taisnību tieši acīs. Mums tā nav pieņemts.

Aija Auškāpa tiek galā ar kādu, manuprāt, vēl svarīgāku uzdevumu - paliek stalta, audzināta dāma, kurai piemīt atturīgs angļu šarms, viņa ir īsta bizness lēdija. 

Vai lasi komentārus sociālajos tīklos? Kā kritika tevi iespaido?

O, jā. Nevaru atturēties. Zinu, ka mani tas var ļoti sāpināt, bet komentāri - tā ir atgriezeniskā saite. Tas ir svarīgi. Es gribu komunicēt ar skatītāju, izraisīt emocijas, lai viņiem ir ko teikt par mani vai tieši man. Un pēc lasīšanas es saprotu, kas man jādara tālāk, man rodas idejas un plāni, cilvēku reakcija mani patiešām iedvesmo. It īpaši, kad tas notiek nevis tur, uz skatuves, kur mums tikko notika enerģētiskā apmaiņa, bet televīzijas formātā, ja man izdevās nodot burvestību arī caur video. Es cenšos.

Vai piekrīti apgalvojumam - lai iekarotu šovbiznesu, visi līdzekļi ir atļauti? 

Visi, kas atbilst likumam. Jo nav konkrētas 100% receptes, kā sasniegt šo mērķi. Ir ļoti jāvēlas, vēl vairāk jāstrādā, jāiegulda visus savus resursus un jāķer katra iespēja, nedrīkst apstāties ne uz mirkli. Bejonse, Riana, Pink, Kristīna Agilera, Džastins Timberleiks un daudzi citi - tās ir leģendas, kas visu sasnieguši paša spēkiem, ļoti daudz un pacietīgi strādājot.

Kas ir tavs sapnis un ko tu darīsi, ja uzvarēsi šovā?

Es gribu stādīt sevi priekšā plašākai auditorijai, profesionāļiem, kas strādā televīzijā un lielākajos projektos, jo es gribu kāpt uz nopietnām skatuvēm un dzīvot tikai uz tām. Man ir pienācis laiks uzstāties vēl vairāk, aizraut vēl vairāk cilvēku. Ceru, ka pienāks laiks, kad es sēdēšu līdzīga formāta žūrijā.

Kā arī, pēc dalības Polijas "The Voice" man sāka prasīt, kad izdošu albumu? Šobrīd par albumu vēl nevaru runāt, bet es aizdomājos un sāku izzināt dziesmu rakstīšanas metodes, meklēt savu veidu, kas der tieši man. Ceru, ka jau pavisam drīz varēšu parādīt savas dziesmas. Te ir viena. Pašsacerēta, kopā ar vīru Dmitriju Denščikovu producētā "I like".

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Tēmas

Uz augšu