Manas pēcvēlēšanu paģiras ar Vērmahta maršu un častuškām (8)

Saulainā pēcpusdienā, iznākot no vēlēšanu iecirkņa, mani pēkšņi pārņēma sajūta, ka ar savu balsojumu esmu nodarījusi pāri visām mikrorajona vecajām krievu valodā runājošajām tantiņām, ko, lieki piebilst, ikdienā ciest nevaru. Nu ko lai dara - pēcvēlēšanu paģiras. Bet paģiras izskaidrojumam nepakļaujas - tāds ir Visuma likums.

Laiks bija tik burvīgs, ka nolēmu atveldzēties, izlaižot līkumu ar riteni. Kā nekā priekšā kādi astoņi mēneši ar 50 pelēkā nokrāsām. Vienā rāvienā pa caurumaino asfaltu aizkratījos līdz Imantas mežam, kur saulainā rudens pēcpusdiena mani nemanot aizvilināja līdz Vārnukrogam - vasarnīcu ciematam Lielupes krastā pie Baltās kāpas. Redz, saulrietu sagribējās! 

Pievēru plakstus, ieelpoju neatkārtojamo rudens meža smaržu un gandrīz ar visu ričuku uz galvas  ielidoju viršu klajumā. Es nepārklausījos! Dačņiku rajonā pilnā skaļumā dārdēja Vērmahta karavīru maršs!

Nacistu pīerista Gebelsa iemīļotā dziesma “Erika”! Dažādos šausminošos interneta video to parasti atskaņo fonā, rādot nāves nometnes ar mocekļiem. No pārsteiguma sāku mīties vēl ātrāk, traucoties virsū kompānijai, kuru mugurpuses liecināja: pirmkārt, vēlētāji, otrkārt, latvieši, treškārt, “riktīgi” - brīvdienās dārzā cep šašliku, piedalās šlāgeru aptaujās un feisītī liek selfijus ar ziediem un kaķiem. Daži vīri un dažas dāmas bravūrīgi aizņēma visu nelielo ceļu. Viens uz pleca kā granātmetēju turēja kaut kādu verķi, līdzīgu kasešu magnetofonam (piederu paaudzei, kas tādus redzējusi). Daikts neprātīgi auroja vācu karavīru maršu, un viens no tēvaiņiem dziedāja līdzi.

Gebelsam bija taisnība - dziesma, ko viņš izvēlējās Vērmahta karavīru mobilizēšanai, joprojām iedarbojas - it īpaši uz iereibušiem letiņiem pēc vēlēšanām. Viens naidpilni izkliedza vārdu “Saskaņa”.

Centos neuzkrītoši izbraukt pa takas maliņu un taisīties, ka tieku. Kad tiku viņiem garām, sākumā atviegloti uzelpoju, bet tad man pār muguru pārskrēja ledainas tirpas. Bāc! Esmu uzvilkusi trakoti košu vējjaku. Maršu mīļotāji nesvārstīsies - viņu acīs būšu krieviete, tālāk slimajā loģikas ķēdītē sekos “Saskaņa”, Otrais pasaules karš, sarkanarmieši, Kremlis un tā tālāk.

Nervozi nobraucu no ceļa, nometu riteni un piesēdu uz betona klučiem, kas ieslīpi ved Lielupē - varbūt viņi mani no ceļa neredzēs. Tomēr drīz, skaļi baurojot kaut ko nicinošu par “krieviem” un “krievuškām”, viņi jau stāvēja netālu no mana patvēruma.

21.gadsimta latviešu - kā daži mani augstprātīgie draugi teiktu,  "lumpeņu un veco nacistu" - kopkorī tovakar kratījās arī saule, līdz neizturēja un iekrita pretējā krasta eglēs.

Ne uz mirkli nepieklusinot maršu, kompānija devās uz pludmali - nu ziniet, tur, kur vairāk cilvēku. Es ceru, ka viņi pazaudēja pases.

Cerot, ka atceļā nesatikšu nevienu uzbudinātu vēlētāju, braucu mājās. Ierados rajonā un sajutu - vouč, jā, ir svētku noskaņojums! Man nebija vajadzīgs neviens gadžets, lai zinātu, kuram ticis visvairāk balsu.

Pretējā mājā notika svinīgi draudzīgs kautiņš - viens ieaurojās, un es iztēlojos, ka tā varētu kliegt ievainots kentaurs.

Kaimiņš (es nespēju noteikt, kur tieši viņš dzīvo) sāka dziedāt krievu tautasdziesmu par “ģeviņku”. Man vienmēr bija licies, ka viņš to dara tikai delīrijā, bet nē - laikam arī svētkos. Es atvēru datoru un uzzināju, ka portālam "Draugiem.lv" pievienojies Putins, bet gugls izspļāva, ka 30. gados sarakstītās, vēlāk par nacistu maršu kļuvušās dziesmas vārdi ir gaužām nevainīgi - par daiļo meiteni Ēriku, bet vispār “erika” ir augs - virsis. “Erika,” es klusi dungoju, kamēr aiz loga šāva salūtu.