Ja mēs vēlamies ierobežot Eiropas valstu ieroču pārdošanu tādām valstīm kā Saūda Arābija, kuras pārkāpj cilvēktiesības Jemenā un citur pasaulē, ir nepieciešams iedzīvotāju spiediens. Tikai tā ES valstu parlamenti būtu spiesti pieprasīt grozījumus pareizi nefunkcionējošajā kopējā ES pozīcijā ieroču eksporta regulēšanai, intervijā portālam TVNET, kura norisinājās Eiropas Parlamenta plenārsesijas Strasbūrā laikā, pauda eiroparlamentārietes Sabīnes Lozingas asistente Ota Jakša.
Lai gan minētā pozīcija paredz aizliegumu tirgot ieročus valstīm, kuras, piemēram, pārkāpj cilvēktiesības vai nespēj nodrošināt kontroli pār savu teritoriju, realitātē tā netiek ievērota. Galvenokārt tāpēc, ka tai nav sankciju mehānisma un līdz ar to ES dalībvalstīm nav pamata baidīties no vienošanās pārkāpšanas. Ja šāds mehānisms būtu, kontrolēt ieroču eksportu būtu daudz vieglāk. Principā sankcijas var uzskatīt par centrālo pīlāru dalībvalstu kontrolēšanā, un tās varētu tikt piemērotas vairākos līmeņos.
Iespējams, ka varētu sākt ar naudas sodu un pēc tam pāriet arī pie jautājuma, vai vispār šādas valstis ir iederīgas Eiropas kopienā.
Ja, teiksim, Eiropas Padomes priekšsēdētājs publiski paziņotu par šādas uzvedības nepieņemamību, tam jau būtu ārkārtīgi liela ietekme. Par laimi, ārkārtīgi skaļie notikumi Jemenā ir izveidojuši situāciju, kuras ietvaros tiek daudz runāts par nekontrolētām ieroču plūsmām pasaulē. Būtu tikai jāsagaida, kad šī runāšana pāraugs konkrētā iedzīvotāju spiedienā uz valsts pārvaldes struktūrām, sacīja Jakša.
Diemžēl vienlaicīgi ir jūtama arī to spēlētāju ietekme, kuri neko mainīt nevēlas. Eiropas parlamentā atrodas daudzi konservatīvi noskaņoti eiroparlamentārieši. Nenoliedzami pastāv arī spēcīgs ieroču ražotāju lobijs. Šie spēlētāji savā ziņā cenšas informāciju par ieroču eksportu padarīt pēc iespējas ierobežotāku.
Vienkāršie iedzīvotāji noteikti bruņojuma pārdošanu uztvertu citādāk, ja konkrēti zinātu, kas tieši tiek pārdots.
Bieži vienkārši tiek paziņots, ka nevēlēšanās sniegt informāciju ir saistīta ar nacionālās drošības apsvērumiem. Šie ir daži no iemesliem, kāpēc mēs katru gadu nākam klajā ar minētās pozīcijas pārskatu. Tās ietvaros vismaz Eiropas Savienības līmenī mēs cenšamies parādīt, ka nekontrolētas ieroču plūsmas rada daudzas problēmas mums visiem. Par laimi, daudzi eiroparlamentārieši un to politiskās grupas mūs arī saprot, pauda Jakša.
Paralēli lobiju un konservatīvi noskaņotu politiķu pretestībai ir nepieciešams cīnīties arī ar dažu bruņojuma tehnoloģiju klasifikācijas problēmām. Visspilgtāk šī problēma izpaužas tādu preču eksportēšanā, kuras var tikt izmantotas gan miermīlīgiem, gan arī militāriem nolūkiem. Atsevišķas dalībvalstis cenšas pamatot, ka viņu eksportētie ieroči nemaz nav ieroči. Daudzas arī nemaz to neapzinās līdz brīdim, kamēr uz to nenorāda nevalstiskais sektors. Līdzīga situācija ir arī kibertehnoloģiju laukā. Ir nepārtraukti nepieciešams atjaunināt sarakstu ar tām precēm, kuras var tikt uzskatītas par bruņojumu. Tomēr arī šajā sfērā klasifikācijas atjaunošana ir pārsvarā pašu dalībvalstu, kā arī Eiropas Padomes rokās, un vienīgais, ko mēs varam darīt Eiropas Parlamentā, ir sniegt informāciju par tās nepieciešamību, pauda Jakša.
Ieskicējot Eiropas Savienības iespējas ierobežot neatļautas ieroču plūsmas nākotnē, asistente arī uzskata, ka būtu jāpārveido daudzi no kopējās pozīcijas paustajiem vēstījumiem. Pagaidām tie ir ārkārtīgi vāji, nenoteikti un neskar daudzus jautājumus. Tāpat dalībvalstīm būtu jaunie vēstījumi jāievēro tieši tā, kā tie ir domāti. Pretējā gadījumā no noslēgtās vienošanās joprojām nebūs nekādas jēgas. Neizslēdzu, ka būtu nepieciešami arī jauni likumi nacionālajā līmenī. Vēlos arī norādīt, ka Eiropas Savienība ir tagad izveidojusi arī atsevišķu programmu ieroču tehnoloģiju izpētei un ražošanai, kā arī iepirkšanai. Šādām iniciatīvām ir noteikti jābūt pakļautām manis minētajai kopējai pozīcijai, norādīja Jakša.
