Bobrova, līdz frontes līnijai astoņi kilometri.

Mazs šunelis snaiksta galvu virs sētas pie Ukrainas karoga krāsās nokrāsotiem vārtiem un sparīgi aprej piebraukušos ciemiņus. Šunelis apsargā Bobrovas ciemata aktīvistes un uzņēmējas Ludmilas mājas. Esam atbraukuši Ludmilu apciemot. 

Ukrainas karoga krāsās pārkrāsoti objekti Ukrainā nav retums - autobusu pieturas, sētas, vārti, māju jumti. Šajā frontes pierobežas ciematā šādi nokrāsoti vārti ir diviem - Ludmilai un kādam gleznotājam, kurš gan devies prom uz drošāku dzīvesvietu. Viņa vārtus rotā uzraksti "Donbass ir Ukraina" un "Mainu утюг pret gludekli". Ir jābūt lielai dūšai tik klaji paust proukrainisku atbalstu pie pašas frontes līnijas. Separātisti ir tuvu, un neviens te nav drošs, vai rīts nepienāks ar varas maiņu. Reiz jau tā te ir bijis.

Šeit nevienam nav  jāatgādina tas, kas notiek ar Ukrainas patriotiem okupētajās teritorijās. Šausmu stāstu ir daudz, bet ārpus Ukrainas robežām plašāk izskanēja vien Irinas Dovhanas piedzīvotais Doņeckā 2014. gadā, kad separātisti viņu nolaupīja, spīdzināja un beigu beigās, ietītu Ukrainas karogā, piesēja pilsētas centrā pie staba garāmgājējiem saplosīšanai.

Bailēs no iespējamās separātistu atriebības kaimiņi ir nākuši pie Ludmilas un lūgušies, lai viņa pārkrāso vārtus, bet viņas uzskati ir nelokāmi - lai šauj mani nost, ja tāds brīdis pienāks, bet vārtus nepārkrāsošu. Vārtu pārkrāsošana gan diezin vai glābtu Ludmilu, kura tuvākajā apkārtnē ir labi zināma kā aktīva Ukrainas armijas atbalstītāja.

2014. gada maijs.

Doņeckas prokuratūras galvenās ieejas durvis vairākās rindās ir nobloķējuši cilvēki pūļa savaldīšanas ekipējumā. Uz muguras viņiem rakstīts "Milicija". Viņu skatieni ir tramīgi, skaidri redzams, ka viņi ir nobijušies. Viņus ir ielencis milzīgs pūlis ar Krievijas, DNR un citiem separātistu karogiem rokās. Daļa rotājusies ar Georga lentītēm, daļai sejām priekšā balaklavas. Pūlis korī skandina: "Milicija ar tautu! Milicija ar tautu!" Pēc tam pūlis pieprasa: "Prokuroru! Prokuroru!" Kāds no pūļa uzrunā pirmajā rindā stāvošo kareivi: "No kurienes tu esi? Kāpēc klusē? Kāpēc esi atbraucis? Esi pret tautu? Par ko tu esi? Pret ko tu esi?"

Brīdi vēlāk satrakojies pūlis spiežas virsū Iekšlietu ministrijas kareivjiem, kuri atkāpjoties klūp cits pār citu un gāžas kaudzē. Uz viņiem lido bruģakmeņi un akmeņu krusa. Skan: "Pi***i!" Pēc brīža lielākā daļa miliču ir patvērušies prokuratūrā, bet daži no viņiem tiek ierauti pūlī, kur viņiem tiek norautas aizsargķiveres un aizsargtērpi. Kāds jaunietis treniņtērpā nekavējoties uzvelk sev galvā trofeju - ķiveri. Pūlis sauc: "Fašisti, fašisti!" Kāds sagūstītais tiek rauts cauri trakojošam pūlim. "No kurienes tu, suka, esi?" viņam kliedz apkārtstāvošie. Viņa acīs ir šausmas.

FOTO: SCANPIX

Pēc tāda paša scenārija kopš 2014. gada aprīļa tika ieņemtas milicijas, prokuratūras un citas valstiski nozīmīgas ēkas Doņeckā, Luhanskā, Slovjankā, Harkovā, Horļivkā un citās Austrumukrainas pilsētās. Arī Ziemeļdoņeckas pilsētā, kas atrodas 25 km no Ludmilas mājām.

Toreiz Bobrovā iebrauca tanks ar kamuflāžā ģērbtiem karavīriem bez atpazīšanas zīmēm. Uz iedzīvotāju jautājumiem viņi atbildēja, ka esot ieradušies viņus atbrīvot no banderovciem.

Tad Bobrovā parādījās labi informēti cilvēki, kuru rīcībā bija datubāzes par katru ciema iedzīvotāju - par tā kustamo un nekustamo īpašumu, par to, kuru dēli iesaukti dienestā, kur tie dienē. Notika konfiskācijas. Tikai laimīgas sagadīšanās pēc Ludmilai izdevās laicīgi paglābt dēla džipu. Kaimiņam tika konfiscēta smagā automašīna.

Astoņi kilometri no "nulles punkta"

Divus mēnešus vēlāk, 2014. gada jūlijā, Ukrainas armija atbrīvoja Bobrovu un Ziemeļdoņecku no separātistiem. Nulles punkts jeb galīgais saskares punkts izveidojās turpat netālu. Frontes tuvums kopš tā brīža ir nepārtraukti jūtams - bieži dzirdamas apšaudes. Ciemā ir noslēpušies ukraiņu tanki, gandrīz katru dienu virs ciema lido pretinieka droni, kurus ukraiņi mēģina notriekt ar automātu kārtām. Ukraiņu karavīri toreiz izskatījās nožēlojami - ģērbušies aukstajam laikam nepiemērotā apģērbā.

Ludmilai radās ideja organizēt palīdzības vākšanu armijai. Karavīri stāstīja, ka visvairāk noderētu plēve blindāžu apsegšanai, maskēšanās tīkli, ģenerators, arī ziemas apavi. Bija oktobris, bet situācija ar apaviem Ukrainas armijā bija katastrofāla - kas nu kuram kājās, citam kurpes, citam kedas, bet piemērotu ziemas zābaku gandrīz nevienam. Gluži kā nožēlojamajai Napoleona armijai pie Maskavas. Ludmila apņēmās sagādāt kareivjiem piemērotus apavus.

Ludmilai piederēja tirgus bodīte 25 km attālajā Ziemeļdoņeckas pilsētā, kurā viņa pārdeva vaskadrānas. Viņa ieradās tirgū ar plastmasas maisiņu rokās, ar kuru apstaigāja citus tirgotājus, kas maisiņā sameta summu, līdzvērtīgu 100 eiro. Ar apavu tirgotājiem viņa sarunāja pamatīgas atlaides un iegādātos apavus sakrāmēja trīs lielos maisos. Viņa labi atceras brīdi, kad ar savu auto pieripoja pie karavīru bāzes. Gluži kā peles no alām no blindāžām izlīda tur mītošie 140 karavīri un izķēra visus sarūpētos apavus.

Un Ludmilai kā ar mietu pa pieri nāca apjēga, ka ar viņas sagādāto palīdzību ir par maz. Krietni par maz. Lai apgādātu šo vienu vienīgo armijas vienību ar apaviem, pietrūkst vēl vismaz 100 pāru.

Tāds bija sākums viņas misijai palīdzēt ukraiņu karavīriem. Ludmila turpināja vākt palīdzību armijai, sazinājās ar draugiem un paziņām, kaimiņiem un pat nepazīstamiem cilvēkiem. Ludmilas māja izveidojās par centru, uz kuru cilvēki nesa siltās ziemas drēbes, apavus un citu palīdzību. Ludmila kļuva par regulāru viesi pie karavīriem, bet atpakaļ uz ciemu viņa nogādāja jaunumus par notiekošo frontē. Sāka pienākt zvani arī no citām armijas vienībām ar palīdzības lūgumiem. Kareivji nāca pie Ļudas uz mājām, kur viņiem bija iespēja izmazgāt veļu un nomazgāties arī pašiem. 39. bataljons sen jau ir prom no šā ciema, bet dzimšanas dienās Ludmila joprojām saņem apsveikuma zvanus no kareivjiem.

Pastāv uzskats, ka iepriekšējā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča laikā Ukrainas armija tika apzināti novesta līdz stāvoklim, kurā tā nebija spējīga pretoties okupantiem. Bruņojuma un ikdienas aprīkojums bija nožēlojams. Tas bija sākums vēl neredzētai volontieru kustības dzimšanai Ukrainā. Brīvprātīgie no visas valsts un arī ārpus tās robežām sāka apgādāt karavīrus ar trūkstošo, ko valsts nebija spējīga sagādāt, - apģērbiem, apaviem, pārtiku, maskēšanās tīkliem, tualetes papīru un citām higiēnas precēm, nakts redzamības iekārtām, tālskatiem, ieročiem un munīciju utt.

Bobrova - elle zemes virsū  

2015. gada 22. jūnijs. Karadarbība, šķiet, ir atkāpusies. Aktīvā kara fāze ir beigusies, viscaur pa frontes līniju, ar atsevišķiem izņēmumiem, notiek pozīciju apšaudes. Bobrovā jau ilgāku laiku viss mierīgi. Pie Ludmilas beidzot ciemos ir atbraukusi sen neredzētā mazmeitiņa. Viņas ir nolikušās gulēt, kad precīzi pusnaktī, pieminot fašistiskās Vācijas uzbrukuma sākumu Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā, Krievijas armija sāk reaktīvās artilērijas Grad un citas smagās artilērijas apšaudes pa viņu jaunākajiem ienaidniekiem - "fašistiem" ukraiņiem. Bobrova piedzīvo elli zemes virsū četru stundu garumā. Mazajā ciema teritorijā sprāgst 58 šāviņi, Ludmilas pagalmā veseli trīs. Ludmila ar mazmeitiņu glābjas pagrabā neziņā, vai izdosies sagaidīt rītu. Nākamajā dienā vecāki mazmeitiņu steigšus savāc pie sevis uz pilsētu. Trīs mēnešus vēlāk, dienā, kad vecāki uzdrošinās vienpadsmit gadus veco meitiņu vēl reizi nosūtīt pie Ludmilas, atkal notiek ciema apšaude. Pusotru gadu kopš tā laika mazmeitiņa pie Ludmilas vairs nav rādījusies.

Tagad Ludmila zina, ka visdrošākā slēptuve apšaudes laikā ir gulēt blakus malkas plītij.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Mātes piens

Tieši pašā kara epicentrā piedzima Ludmilas otrā mazmeita. Nokaitētajā situācijā mātei no stresa pazuda piens. Veikali bija praktiski tukši, pat pienu nopirkt nevarēja, tāpēc loģiska bija ideja iegādāties kazas. Trīs gadus vēlāk, pateicoties norvēģu fonda NRC piešķirtajam atbalstam, Ludmila papildināja kazu ganāmpulku un iegādājās aprīkojumu siera ražošanai. Apšaužu laikā kazas šausmās brēc kā jukušas.

Ir pagājis gads kopš siera gatavošanas guru jaunzēlandieša Deivida Ašera meistarklasēm Kijevā. Savā nozarē pasaulslavenais siera speciālists pasniedza piecu dienu kursu interesentiem. Maksa 500 dolāri - nesamaksājama summa Ludmilai, kura, kaut ļoti vēlējās piedalīties meistarklasēs, nevarēja to atļauties. Līdz kādu dienu Ļudai piezvanīja un klausulē viņa dzirdēja to, kam bija grūti noticēt - viņai, kā ATO zonas iedzīvotājai, dalība šajos kursos iespējama bez maksas. Naktsmājas Kijevā dos draudzene, pašai jāsedz vien ceļa izdevumi.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Tagad siera veidošanas zinības Ludmila papildina internetā, savā saimniecībā ražo piecpadsmit dažādas siera šķirnes un pārdošanā piedāvā arī kazas pienu un biezpienu. Pircējus produkcijai meklē ar Facebook lapas palīdzību. Pastāvīgie klienti ir karavīri un pircēji Kijevā, kuriem reizi nedēļā Ludmila sūta savu produkciju pa pastu.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Vietējie ciema iedzīvotāji Ludmilas produkciju nepērk - pārāk dārgi. Pensijas ir 1500-2000 grivnas mēnesī jeb 50 - 65 eiro, bet litrs kazas piena maksā 1 eiro. Gandrīz visi no 300 ciemā palikušajiem iedzīvotājiem ir 70-80 gadu veci vecīši. Ciemā ir veikals ar visnepieciešamajākām izdzīvošanas precēm un produktiem. Reizēm caurbraucot piestāj ceļojošie tirgotāji, kas no automašīnas piekabes tirgo zeķes, zābakus, cimdus.

Ar "Gradiem" vairs nešauj

2018. gads. Tagad apšaudes ir biežāk nekā 2015./16. gadā, toties vairs nešauj ar "Gradiem". Apšaudes ir kļuvušas precīzākas - tieši pa Ukrainas armijas nocietinājumiem. Pirms kara iesāktais helikopteru nosēšanās būvlaukums tieši pie Ludmilas mājas logiem ir pamests, tāpat kā lielākā daļa māju.

Ar helikopteru lidot uz Bobrovu izklaidēties patika V. Janukoviča dēlam, kurš te bija biežs viesis.

Šī reiz bija populāra vieta bagātajiem kvadraciklu un citu bezceļa automašīnu izklaižu mīlētājiem. Vai kādreiz tā atkal būs, neviens neņemas prognozēt.

Ludmila sapņo par saules baterijām, kas pasargātu viņu no elektrības pārrāvumiem un lielajiem rēķiniem. Rīgu un arī bāru "Zem ozola" viņa atceras no 1978. gada, kad bija aizbraukusi uz Latviju ekskursijā.