"Nebaidies, gari nāks!" Kā Eiropas pēdējie pagāni padzina tumsu (17)

Kā pārvarēt Ziemassvētku mārketinga, džinglebellu un 12 obligāti apmeklējamo “eglīšu” “čelendžu”, svētku laikā nekļūstot par ciniski ironisku riebekli, un atrast Ziemassvētkos jēgu? Vistumšākās un garākās ziemas nakts priekšvakarā, kad ikdienas stresa līmenis ir sasniedzis savu augstāko punktu, tu dodies ārā vilkt bluķi.

Un izrādās, ka senču ziemas saulgriežu rituāls rullē - savu terapeitisko iedarbību tas nav zaudējis arī mūsdienās, iezīmējot pagrieziena punktu laika ritējumā, kurā atgriežas gaisma - no haosa top struktūra un tu notici, ka viss būs labi.  

“Baltu ciltīs” ziemas saulgrieži rekonstruēti, iedvesmojoties no saberu kopmielasta aprakstiem - rituāla, kas baltu zemēs veikts kopš neatminamiem laikiem. To papildina arī bagātīgās maskošanās tradīcijās, kas caurvij filmu. Par to, ko mūsu senčiem nozīmēja ziemas saulgrieži, no kurienes varētu būt cēlies Coca Cola reklāmas tēls Santa Klauss un vai 21. gadsimta latvietī vēl mājo pagāniskais gars, runāju ar filmas autoriem brāļiem Ābelēm, kuri pamatīgi izpētījuši ne vien baltu cilšu dzīvi 13. gadsimtā, bet arī senskandināvu tradīcijas un mitoloģiju.

Tumsas gari mirs!

“Mēs sūdzamies, ka ātri ārā tumšs paliek, bet iedomājieties, cik dulli bija dzīvot tajā laikā! Tieši tāpēc, ka apkārt ir tāds drūmums, Ziemassvētki ir tik svarīgi,” iesāk  Raitis. Ziemassvētki ir izteikti ziemeļeiropiešu svētki, kas tiek svinēti laikā, kad cilvēkiem pietrūkst saules gaismas un viņi ilgojas pēc šā dzīvības simbola. Turklāt mūsu senčiem ziemas un vasaras saulgrieži bija visnozīmīgākie svētki, kurus pavadīja izēšanās un gaviles, bet Lieldienās, visticamāk, bija mazāk ko ēst, tāpēc bija gavēnis. Turpretim dienvidu tautām, kuru izdzīvošanu neapdraudēja gara, auksta ziema, saulgriežu laiks varēja nebūt tik būtisks. Nedēļā pirms ziemas saulgriežiem Saturnālijas – dievam Saturnam veltītus svētkus svinēja senajā Romā. Tās bija orģijas, kurās kungs pārtapa par vergu un otrādi. Arī romieši mūsu ēras sākumā piesauca saules dievu Mitru, kas sākotnēji radās indoirāņu mitoloģijā. 

Kā toreiz dzīvoja kurši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, prūši, jātvingi, galindi, augštaiši un žemaiši, precīzi neviens, protams, nezina, bet, ņemot vērā, ka par 13. gadsimtu saglabājušās dokumentāras liecības, bija iespējams rekonstruēt tā laika sadzīvi un tradīcijas, skaidro filmas veidotāji. Seno skandināvu saulgriežu, tagad dēvētu par Jūli, svinības līdzinājās seno baltu rituālajam saberu mielastam, ko svinēja 12 dienas.

Ļaudis sanesa mielastu un atveda lopus, ko nokāva, lai ziemā nav jābaro, simboliski gada tumšākajā laikā pasakot: jā, tagad ir elle, bet viss ies uz labu, tumsas gari mirs! Tumsas garu padzīšana ar lāpu gaismu mūsdienās varbūt transformējusies salūtā.

Līdzīgi kā mums pēc kārtas ir divi svētki - Ziemassvētki un Jaunais gads, arī tolaik svinēšana notika ilgāku periodu.  Tas bija asiņains pasākums - viss tika apslacīts ar nokauto lopu asinīm, kas nozīmēja nevis kaut ko baisu, bet tieši pretēji - dzīvību un to, ka ir gaļa, ir, ko ēst. Saulgriežu laikā varēja doties medīt aizliegtajās teritorijās - svētajos mežos, kas bija kā rezervāti, kuros ikdienā dzīvniekus neviens netramdīja, bet īpašos svētkos varēja nomedīt alni, lāci, vilku. 

Kā mušmiru ēšana radīja Santa Klausu

Viena no teorijām: Ziemassvētku vecītis, ko ratos velk ziemeļbrieži, nav neviens cits kā senskandināvu dievs Tors. Iespējams, ka mūžzaļā eglīte ir no Ziemeļeiropas, bet sarkanā krāsa nāk no sāmiem, pareizāk sakot, sāmu šamaņiem, turpina operators Mārcis. “Arī sāmu mitoloģijā ir lidojoši ziemeļbrieži un dāvanu došana. Sāmiem raksturīga animistiskā pasaules uztvere un šamanistiskāki priekšstati nekā citām ziemeļu tautām. Varbūt sāmu šamanis ēda mušmires, kas auga zem eglītes, un redzēja vīzijas. Starp citu, sāmi mušmires lietoja savdabīgā veidā. Indīgās sēnes apēda ziemeļbrieži, bet sāmi dzēra dzīvnieku urīnu, kurā bija mazāk toksisko vielu nekā svaigā sēnē." 

Tā nu visi sanāca kopā, piedzīvoja mīlestību, un šamanis caur egles vertikālo asi kopā ar astoņiem ziemeļbriežiem aplidoja pasauli. Nav izslēgts, ka kāds no 19. gadsimta ceļotājiem redzēja sāmu rituālu, viņu etnogrāfiskās cepures, čībiņas, un rezultātā mūsdienās ir Santa Klauss no Coca Cola reklāmas.

Nebaidies, tagad veļi nāks!

Šajā laikā turīgākās vietās brūvēja stiprus dzērienus, kuriem klāt bija vaivariņi vai kāds cits apziņu transformējošs augs. Lieta tāda, ka mūsu senču mērķis nebija baudīt vīna glāzi, sēžot pie kamīna, bet iedzert vienu glāzīti un kārtīgi noreibt, saka Lauris. “Visās pasaules kultūrās reliģiskie rituāli bijuši saistīti ar augu valsts vielu lietošanu, un būtu muļķīgi domāt, ka mūsu senči nav lietojuši. Ir bijušas tradīcijas ar tām pašām mušmirēm. Ir saglabājušās senas pavārgrāmatas, kurās vācieši raksta, ka mēs metot alum vaivariņus klāt kā dulli, domādami, ka tie ir apiņi, lai gan no vaivariņiem ātri jocīgs paliek un tad vēmiens rauj sirdi ārā un galva plīst pušu. Vaivariņi ir toksiski, bet arī iekrāso pasauli. Senajos laikos sakrālie dzērieni bija tādi, par kuriem teica “iet pa mežu pastaigāties”.”

Nepastarpinātajai pieredzei un sava “es” pazaudēšanai, kas rodas psihedēlisko vielu pieredzes laikā, ir psihoterapeitiska nozīme; enerģijas atbrīvošana palīdz sakārtot sevi, tikt pāri depresīviem stāvokļiem. Un mūsu senči, visticamāk, to praktizēja.

Raitis piebilst, ka zinātnieki atkal atgriezušies pie to procesu pētīšanas, kas 20. gadsimta 60. gados izgāja ārpus zinātniskajām laboratorijām, piemēram, šobrīd Šveices un ASV klīnikās ārstē ar maģiskajām sēnēm. “Mūsdienās ir psihoterapeits, bet kādreiz viņa vietā bija šamanis, krīvs - kāds, kas saka: “Nebaidies, tagad veļi nāks!”

GALERIJA: Ziemas saulgriežu pagānu tradīcijas. "Baltu cilšu" filmēšanas epizodes

Vajag izvilkt to bluķi!

Baltiem bija bluķa vilkšanas rituāls, bet norvēģi ap māju vilka visu koku, ko dedzināja 12 dienas, bet uguni iekūra no iepriekšējā gadā vilktā koka zariem. Līdzīgi mēs vasaras saulgriežu vainagu varam mest ugunī, kad vēlamies - ziemas saulgriežos vai nākošajos vasaras. Koks ir smags un vērtīgs, tāpēc, iespējams, mūsu bluķis ir skandināvu koka racionālāks variants, pieļauj Lauris.  Par to, ka koks bija vērtīgs materiāls, liecina, piemēram, tas, ka 14. gadsimtā Gaujas senleja neizskatījās kā mūsdienās - tā bija izcirsta plika. Ne vien drošības nolūkos ap divām Livonijas ordeņa pilīm, bet arī tāpēc, ka koki tika izmantoti gan būvniecībā, gan telpu apsildīšanai. 

Lauris Ābele, Mārcis Ābele un Raitis Ābele

“Cilvēkiem vajag izvilkt to bluķi - tas vien ir veselīgi, izkustēties ziemas gaisā,” turpina Lauris, piebilstot, ka nav vienisprātis ar Ziemassvētku nīdējiem. “Pērienu būtu pelnījuši tie, kas jau novembrī sāk izkarināt dekorācijas un atskaņot Ziemassvētku dziesmiņas. Viņi vienkārši sačakarē veļu laiku un bērniem izpratni par svētkiem. Nekas jau traks, izņemot pāris lētas estrādes Ziemassvētku dziesmas, šajā laikā nenotiek. Es ieteiktu neievērot to troksni, atrast laiku un izbaudīt svētkus. Viss nav komercija - ir daudz autentisku, skaistu pasākumu.”

“Mums ir kāds draugs, kurš dodas pavadīt ziemas garāko nakti vienatnē teltī. Domāju, ka tas ir jaudīgs pasākums. Kad atgriezies - varbūt arī esi gatavs atjaunoties,” mūsdienu veidu, kā pilsētniekiem restartēties, iesaka Raitis. 

Veļu laiks, kas turpinājās no Mārtiņiem līdz pat decembrim, bija tāda kā meditācija par aizgājējiem un tikšanās ar senču gariem, savukārt ziemas saulgrieži vienmēr bijuši par tumsas nomiršanu un gaismas piedzimšanu. Arī vēlāk ienākušajā kristietībā Jēzus piedzimšana ir stāsts par labo, gaišo, cerīgo. Šis ir laiks, kad ir iespēja atbrīvoties no vecā, nederīgā un atdzimt no jauna labākiem, nekā bijām iepriekš, vienisprātis ir Lauris, Raitis un Mārcis. Ir svarīgi, ka mums vismelnākajā naktī pasaka, ka viss būs labi. Un tāpēc ir vērts svinēt!

 Īpašs sveiciens Ziemas saulgriežos no "Baltu cilšu" veidotājiem:

Komponists Kaspars Bābals

Par to, kā tapa vēsturiskās rekonstrukcijas filmā “Baltu ciltis”, kā domāja, no kā baidījās un ko piedzīvoja Eiropas pēdējie pagāni, lasiet TVNET 2019. gada janvārī.