“Mēs sūdzamies, ka ātri ārā tumšs paliek, bet iedomājieties, cik dulli bija dzīvot tajā laikā! Tieši tāpēc, ka apkārt ir tāds drūmums, Ziemassvētki ir tik svarīgi,” iesāk Raitis. Ziemassvētki ir izteikti ziemeļeiropiešu svētki, kas tiek svinēti laikā, kad cilvēkiem pietrūkst saules gaismas un viņi ilgojas pēc šā dzīvības simbola. Turklāt mūsu senčiem ziemas un vasaras saulgrieži bija visnozīmīgākie svētki, kurus pavadīja izēšanās un gaviles, bet Lieldienās, visticamāk, bija mazāk ko ēst, tāpēc bija gavēnis. Turpretim dienvidu tautām, kuru izdzīvošanu neapdraudēja gara, auksta ziema, saulgriežu laiks varēja nebūt tik būtisks. Nedēļā pirms ziemas saulgriežiem Saturnālijas – dievam Saturnam veltītus svētkus svinēja senajā Romā. Tās bija orģijas, kurās kungs pārtapa par vergu un otrādi. Arī romieši mūsu ēras sākumā piesauca saules dievu Mitru, kas sākotnēji radās indoirāņu mitoloģijā.
Kā toreiz dzīvoja kurši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, prūši, jātvingi, galindi, augštaiši un žemaiši, precīzi neviens, protams, nezina, bet, ņemot vērā, ka par 13. gadsimtu saglabājušās dokumentāras liecības, bija iespējams rekonstruēt tā laika sadzīvi un tradīcijas, skaidro filmas veidotāji. Seno skandināvu saulgriežu, tagad dēvētu par Jūli, svinības līdzinājās seno baltu rituālajam saberu mielastam, ko svinēja 12 dienas.