/nginx/o/2018/12/20/11669144t1h3202.jpg)
"Krievija bez Putina" - tas ir Krievijas opozīcijas sauklis, ko bieži izmanto arī rietumvalstu politikas komentētāji, reducējot režīma agresijas un represiju kokteili tikai uz ilggadējo Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu. Taču patiesībā Krievijas iekšpolitiku un ārpolitiku vajājošajām problēmām ir senākas saknes un, visticamāk, tās turpināsies arī pēc tam kad Putins amatu būs pametis, uzskata britu žurnālists un ASV Eiropas Politikas analīzes centra (CEPA) vecākais viceprezidents Edvards Lūkass.
"Vienkāršotā versija par Krieviju ir šāda: tā bija prorietumnieciska demokrātija, līdz pie varas nāca Putins un drauģeļi no bijušā VDK. Pēc tam Krievija kļuva autokrātiska un antirietumnieciska, sāka iebrukt kaimiņvalstīs un slepkavot oponentus. Korupcija uzšāvās debesīs, mediju brīvība beidzās. Tikai augstā naftas cena pasargājusi režīmu no tā nekompetences sekām," komentārā CEPA mājaslapā norāda Lūkass.
Taču patiesībā daudzu Putinam piedēvēto fenomenu saknes meklējamas desmitgadē pirms viņa nākšanas pie varas. Valdības brāļošanās ar ietekmīgiem uzņēmējiem sākās Borisa Jeļcina 90.gados ar privatizācijas shēmām, kuru rezultātā radās vietējo oligarhu šķira - apmaiņā pret finansiālo palīdzību uzņēmējiem bija iespēja pārņemt kādreizējos valsts uzņēmumus.
Arī politiskā vardarbība un vēlēšanu manipulēšana notika jau 90.gados, tāpat kā "groteskā korupcija varas augstākajos līmeņos", uzsver Lūkass.
Lūkass komentārā kritizē kreisi noskaņotā britu žurnālista Tonija Vuda 2018.gada grāmatu "Russia Without Putin: Money, Power and Myths of the New Cold War" ("Krievija bez Putina: Nauda, vara un jaunā Aukstā kara mīti"). "Viņš dīvainā kārtā atsakās uzskatīt Padomju Savienību par impēriju un ignorē faktu, ka Krievijas attieksme pret postpadomju kaimiņvalstīm ir imperiālistiska vai neokoloniālisma pasaules skatījuma rezultāts," raksta Lūkass. "NATO paplašināšanās atspoguļota tikai kā neveiksmīgas Rietumu lielās stratēģijas iznākums, nevis izjustas (un patiesas) bažas par drošību no attiecīgo valstu puses."
"Vuda kungu arī neinteresē ideja, ka Krievijas ambīcijas varētu būt augušas - no reģionālās hegemonijas atjaunošanas līdz šķelšanai un ietekmes operācijām "vecajos Rietumos"."
"Jaunais Aukstais karš patiešām daudzējādā ziņā atšķiras no vecā Aukstā kara. Taču tas nav mīts. Un patlaban Krievija uzvar visās frontēs," rezumē Lūkass.
