Avdijivka ir 20 tūkstošu iedzīvotāju liela frontes pilsēta, kurā pēc trīs gadu prombūtnes atgriežos vēlreiz. Toreiz - 2015. gadā filmējot "Volontierus", mani pārsteidza šīs nesen trīs mēnešus separātistu okupācijā pabijušās, nu atbrīvotās pilsētas daudzstāvu dzīvokļu mājas. Pilsētas malā, tieši blakus mīnu laukam, norobežotam vien ar brīdinājuma plāksnītēm, tās ir vērstas ar skatu uz sešus kilometrus attālo separātistu okupēto Doņecku, no kurienes uz tām lido šāviņi.

Skatoties uz tām no pagalma puses, kara klātbūtni ir grūti nojaust, bet pret Doņecku vērstās fasādes ir izkropļotas ar dažādu kalibru ieroču atstātajām šāviņu pēdām.

Daudzu logu vietā izrauti melni caurumi, vairāku dzīvokļu griestu un grīdu dzelzsbetona pārsegumos rēgojas milzīgi caurumi, no kuriem ārā stiepjas sprādzienu eksploziju jaudas savērpti armatūras stieņi. Dzīvokļos - iedzīvotāju steigā atstātā personīgā iedzīve.

Pagalmos ukraiņu armijas bruņutehnika un karavīri gatavībā atvairīt uzbrukumu, kas var sākties jebkuru brīdi. Bet visapstulbinošākais - vairāku dzīvokļu durvis rotātas ar uzrakstiem «Šeit dzīvo cilvēki». Neskatoties uz atrašanos separātistu tiešajā mērķējumā, šajās mājās turpināja dzīvot vairākas ģimenes. Ar bērniem tai skaitā…

Kauja par Avdijivku

Kauja par Avdijivku sākās 2017. gada 29. janvārī. Tā bija lielākā kopš 2014./15. gada kaujām, kad visā Austrumukrainā norisinājās aktīvā karadarbība. Šoreiz pilsēta bija gatava totālai evakuācijai. Separātisti šim uzbrukumam, šķiet, izmantoja visus savus resursus - pirmo 24 stundu laikā pilsētā un tās apkaimē notika vairāk nekā 10 tūkstoši sprādzienu. Uzbrukumā tika izmantoti tanki, reaktīvās raķešu iekārtas «Grad», 152 mm un 122 mm artilērija, mīnmetēji, haubices - viss kopā karavīru žargonā apzīmēts ar vārdu «disko».

Ukraiņu karavīri masveidā savos mobilajos tālruņos saņēma īsziņas - «Tu esi tikai lielgabalu gaļa saviem komandieriem», «Tavu līķi uzies, kad nokusīs sniegs» un «Jūs esat kā vācieši Staļingradā».  

Ierasta psiholoģiskās iebiedēšanas metode, ko Krievija izmanto visu šo kara laiku. Šādas īsziņas ir saņēmis vai katrs ukraiņu karavīrs, kas atrodas frontē. Skarbajos ziemas apstākļos pilsēta palika bez ūdens, apkures un elektrības. Pirmā tika evakuēta pilsētas slimnīca, sākās bērnu izvešana no pilsētas. Pilsētā tika organizētas zupas virtuves, ūdens izdales vietas. Pilsēta bija uz humānās katastrofas sliekšņa. Ukrainas armijai izdevās uzbrukumu atsist, un nedēļu vēlāk situācija pamazām nomierinājās. 5. februārī pilsētā atkal parādījās elektrība un tika atjaunota apkure.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Tagad, 2018./19. gadu mijā Avdijivkā ir kļuvis daudz mierīgāk. Pret Doņecku vērsto daudzstāvu dzīvokļu māju fasādes joprojām ir caurumotas, bet apšaudes ir mazinājušās. Liels nopelns tajā ir starptautiskās novērošanas organizācijas EDSO klātbūtnei, kuras marķētos džipus ik pa brīdim var redzēt frontes rajonā. Uz māju jumtiem ir uzstādītas organizācijas novērošanas kameras, šai pilsētai ir pievērsta pastiprināta EDSO uzmanība.

Caurumotajās mājās joprojām dzīvo cilvēki, uz viņu dzīvokļu durvīm joprojām ir piestiprināti uzraksti «Šeit dzīvo cilvēki».

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Lielākā daļa dzīvokļu apšaudēs ir daudz cietuši un nav izmantojami. Citos, kuros nav atgriezušies to īpašnieki, ir ievākusies armija. Vienā šādā dzīvoklī pa nakti paliekam arī mēs. Iekšā ir tikpat auksts kā aiz loga - pieci grādi zem nulles, toties nepūš vējš. 

Visvairāk cietusī māja ir ieguvusi jaunu, labi pamanāmu vaibstu - austrāliešu mākslinieka Guido van Heltena sienas zīmējumu - kādas Avdijivkas ukraiņu valodas skolotājas portretu ar skatu okupētās Doņeckas virzienā.

Kaut arī ūdensapgāde Avdijivkā darbojas, krāna ūdenim lietojumu atrast ir grūti.

- Roka neceļas pat grīdas mazgāt ar tādu ūdeni, - tā ūdens kvalitāti īsumā raksturo kāda vietējā iedzīvotāja.

Pilsētas centrā ir ierīkoti īpaši dzeramā ūdens pārdošanas punkti, kuros nemitīgā rindā stāv vietējie iedzīvotāji ar dažāda izmēra traukiem. Viena litra cena - 60 kapeikas jeb 2 centi.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Neskatoties uz separātistu nodarīto postu, apmēram 85% Avdijivkas iedzīvotāju joprojām ir prokrievisko kaujinieku atbalstītāji. Tikai atrodoties šeit, ir iespējams nojaust Krievijas propagandas kanālu postošās ietekmes apmērus. Cīņā ar šo propagandu 2017. gadā Ukrainas valdība valstī aizliedza virknes Krievijas televīzijas kanālu retranslāciju, kā arī šo televīzijas kanālu interneta mājaslapas. Bet šeit, frontes pilsētā, Krievijas masu informācija pienāk no okupētajām teritorijām tepat blakus. Tik nomācošā prokrieviski dominējošā vidē un ienaidnieka tuvumā ukraiņi bieži vien baidās atklāt savu atbalstu nedalāmai Ukrainai. Armijniekiem labi zināmais autoserviss, kur viņi var saņemt 50% atlaidi pakalpojumiem, nekad nav izkāris Ukrainas karogu.

Kaspers

- Tās taču ir manas bikses!

Kaspers ir priecīgi pārsteigts par atradumu. Bikses karājas izžautas uz veļas auklas un pamestas plandās aukstajā ziemas vējā. Viņš rāda krāsas pleķus uz biksēm.

- Ar šo krāsu es mašīnu krāsoju. Bitīt matos - divi gadi pagājuši.

Atrodamies Avdijivkas mazdārziņu rajonā. Līdz pretiniekam 800 metru. Sniegs, kas pārklājis mazdārziņu rajona ceļus un pagalmus, ir neskarts. Vien redzamas vientuļas gājēja pēdas - tas izstaigājis mājiņu pagalmus, kaut ko meklēdams. Pastāvīgais pretinieka tuvums ir darījis savu - šeit viss ir pamests un kluss. Dārziņi ir palikuši nekopti. Vīnogulājos karājas saldu vīnogu ķekari, ābelēs nenovākta ābolu raža, pagalmos izmētātas un ar sniegu pārklātas mēbeles un citas sadzīves lietas. 2017. gada kaujā pret separātistu uzbrukumu šeit kopā cīnījās 72. brigāde un Labējā sektora brīvprātīgais bataljons. Kaujas sekas ir redzamas sacaurumotajos mājiņu jumtos un sabrukušajās sienās, ložu atstātajās pēdās.

Kaspers Labējā sektora bataljonā šeit pavadīja vienu gadu, kopā karojis gandrīz trīs gadus. Viņš ved mani pa tukšajām ieliņām un rāda mājas, kurās bija iekārtojusies viņa vienība. Pie sienām joprojām karājas kareivju atstātās lietas - Ukrainas karogs, bērnu zīmējumi, erotisko modeļu fotogrāfijas, ieejas durvis sargā pirms diviem gadiem krāmētu smilšu maisu nocietinājumi. Kādā pagalmā stāv liels koka krusts ar trim vīriešu fotogrāfijām. Šeit bojā gāja trīs Kaspera draugi. Viņus nenogalināja pretinieks, bet gan pašu disfunkcionējošs mīnmetējs, kura stobrā uzsprāga tikko tur ievietots lādiņš.

- Lūk, te bija mīnmetējs, te bija sakrāmēto mīnu kaudze. Šamani atrada saraustītu gabalos uz mīnu kaudzes...

Dzīve virs lādiņa

300 metrus no nulles pozīcijas mājā ar mīnmetēja sprādzienā sabrukušu ārsienu un aizbarikādētiem logiem dzīvo Nataļja ar vīru. Pie viņas ciemos ir atbraukusi meita ar mazbērniem. Saimniece rāda sagrauto sienu, kura nu jau vairāk nekā trīs gadus no ārpuses stāv aizklāta vien ar šīfera plāksnēm. Turpat blakus Nataļja paceļ šīfera plāksni un rāda caurumu zemē, kuru izsitis nesprādzis šāviņš. Jau pāris gadus tas netraucēts guļ zem mājas pamatiem. Mājas pagalmā kāds cits šāviņš nogalināja Nataļjas suni un izsita visus logus. Tie tagad ir aizsisti ar kokšķiedras plāksnēm un pārstiepti ar plēvi.

Saimniece neredz jēgu logus atkal iestiklot, jo nākamā apšaude logus var izsist atkal.

Apšaudes notiek gandrīz katru dienu. Dzīvojamajā istabā Nataļja rāda aizbāztus lādiņu izrautus caurumus griestos. Rodas iespaids, ka šī māja atrodas nepārtrauktā apšaužu epicentrā. Tomēr Nataļja neuzdrošinās doties prom vai atstāt māju nepieskatītu, jo skaidrs, ka atgriežoties viss būs izlaupīts. Pat pēc īsa veikala apciemojuma viņai ir bail, ka atgriežoties mājā būs pabijuši marodieri. Viņas un vīra dzīve tiek plānota tā, lai māja nekad nepaliktu nepieskatīta.