Zālīte: izņemt aģentu kartītes no "čekas maisiem" nevarēja

Daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem "čekas maisiem" publiskota interneta vietnē "kgb.arhivi.lv".

FOTO: Paula Čurkste/LETA

Pēc 1991.gada izņemt aģentu kartītes nevarēja, jo tās tika sanumurētas, intervijā LTV raidījumam "1:1" teica Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants Indulis Zālīte.

"Arī kaut ko pielikt klāt nevar, jo tā ir sistēma. Bet mēģinājumi pielikt kartiņas klāt bija, tādas kā provokācijas, turklāt diezgan kvalitatīvi sagatavotas," viņš piebilda.

"Tādu šoku, [kāds bija Godmanim], ieraugot, ka viņa segvārds ir bojāgājušā skolas laika drauga uzvārds, nevar notēlot. [Godmaņa] reakcija man bija pārliecinoša, kādi ir pierādījumi, es komentēt nevaru," komentējot Godmaņa saistību ar VDK, teica Zālīte.

Čeka Latvijā ienāca līdz ar okupāciju 1940. gada 17. jūnijā, un, kā norāda Okupācijas muzejs, šī represīvā sistēma ir atbildīga par tūkstošu Latvijas pilsoņu nāvi un gan fiziskām, gan morālām ciešanām.

Paaudzei, kas dzimusi 20. gadsimta deviņdesmitajos gados un vēlāk, ir grūti iedomāties, kā bija dzīvot sabiedrībā, ko kontrolēja čeka. Lai gūtu priekšstatu par dzīvi, ko pārrauga “lielā brāļa” modrā acs, ir vērts ielūkoties VDK zinātniskās izpētes komisijas sagatavotajos rakstos.

Uzraudzību PSRS laikā veicināja gan savervētie čekas aģenti, gan anonīmi ziņotāji. Anonīmu iesniegumu par kaimiņa, kolēģa, drauga vai pat ģimenes locekļa aizdomīgām darbībām varēja uzrakstīt jebkurš. Tāpat čeka vervēja aģentus, kas īsākā vai ilgākā laika posmā veica konkrētu uzdevumu - uzraudzīja un ziņoja par kādu personu vai personu grupu u.c. Aģenti tika vervēti visos sabiedrības slāņos - skolēni, studenti, kolhoznieki, padomju saimniecību strādnieki, kultūras, izglītības, zinātnes darbinieki, garīdznieki un citas personas.

Uz augšu