Pk, 19.08.2022.
Balansējot uz naža asmens. Latvijas jaunie ārsti izdeg
Foto: Pixabay
Lauma Lazdiņa
, Ziņu redaktore / žurnāliste
Balansējot uz naža asmens. Latvijas jaunie ārsti izdeg
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 32

Vairums augstāko izglītību Latvijā tiek iegūts trīs līdz piecu gadu laikā, taču, lai kļūtu par ārstu, jāvelta vairāk nekā divtik ilgāks laiks. Pirmie seši gadi paiet, iegūstot augstāko medicīnisko izglītību, nākamie četri līdz seši tiek pavadīti specialitātes, piemēram, pediatrijas, rezidentūrā. Gan fiziskā, gan psiholoģiskā slodze ir pamatīga, turklāt jaunajiem ārstiem nemitīgi jācīnās par iespējām saņemt ieguldītajam darbam atbilstošu atalgojumu un, jaunās valdības izveidi gaidot, jādzīvo neziņā par slimnīcu budžetu.

Lai pārrunātu vairākus sasāpējušus jautājumus, kas skar Latvijas medicīnas nozari, portāls TVNET uz sarunu aicināja trīs ārstus rezidentus, kuri specializējas pediatrijā, – Martu Celmiņu, Paulu Sīli un Luīzi Bidiņu, kura ir arī Latvijas Jauno ārstu asociācijas (LJĀA) valdes locekle.

Jauno ārstu ikdiena aizrit intensīvā darbā – vairums rezidentu papildus valsts finansētajai pilnajai slodzei, kas ir vidēji 168 stundas mēnesī, strādā arī virsstundas. No 1. janvāra valsts rezidentiem dubultā apmaksā 11 virsstundas, taču, kā skaidro Pauls, aptuveni divas trešdaļas jauno ārstu strādā papildus šīm aptuveni 168 stundām.

Saskaņā ar LJĀA 2017. gada decembrī veikto aptauju, kurā piedalījās 57% Latvijas rezidentu, divas trešdaļas jauno ārstu strādā 2-3 darba vietās. Ir arī rezidenti, kuri strādā četros, piecos vai vairāk darbos; arī naktsmaiņas lielākajai daļai jauno ārstu ir obligātas.

Atalgojums par atbildīgo darbu medicīnā ir niecīgs un ieguldītajam studiju laikam neatbilstošs. No 2019. gada rezidenta alga Latvijā ir 950 eiro pirms nodokļu nomaksas par vienu slodzi, kas tāpat ir divreiz mazāk kā Igaunijā un mazāk nekā Lietuvā. Uz papīra rezidenta alga 2018. gadā bija 792 eiro, pēc nodokļu nomaksas – mazliet virs 600 eiro. Pirms 2018. gada 1. janvāra, kad tika tika celtas rezidentu algas, situācija bija vēl bēdīgāka – alga par vienu slodzi uz papīra bija nepilni 600 eiro.

”Šobrīd [saruna notiek pērnā gada decembrī] rezidenta alga par pilnu slodzi ir mazāka nekā “Depo” pārdevēja alga uz rokas pārbaudes laikā,” norāda ārsti, uzsverot, ka katrs strādājošais ir pelnījis cilvēka cienīgu algu, taču jāņem vērā, ka attiecībā pret lielo atbildības nastu un savu ieguldījumu mediķi, policisti, ugunsdzēsēji un skolotāji saņem īpaši neproporcionālu samaksu.

Tāpat jaunie ārsti aicina sabiedrību būt kritiski domājošai un parēķināt, ko tad īsti skaitļos nozīmē sūri grūti izcīnītais mediķu algu pieaugums. Lūgti komentēt ieviestās izmaiņas, kas stājās spēkā 1. janvārī,  jaunie ārsti norāda, ka virziens ir pareizs un ka mediķi ir tādi paši cilvēki kā visi citi, kuri ir pelnījuši apmaksātas virsstundas. Šeit jāpiebilst, ka pērnā gada maijā Satversmes tiesa atzina, ka mediķu “pagarinātā normālā” darba laika atalgojums neatbilst Satversmei.

Taču neskaidrību par izmaiņām medicīnas nozarē joprojām ir gana daudz – tā, piemēram, valdības izveides un budžeta pieņemšanas aizkavēšanās dēļ nav zināms, cik daudz naudas šogad tiks piešķirts slimnīcām un cik daudz virsstundu slimnīca varēs apmaksāt.

Visi trīs uzrunātie rezidenti atzīst – neviens Latvijā neiet studēt medicīnu, lai nopelnītu “lielo naudu”. Ir mediķi, kuru dzīvesbiedri pelna pietiekami labi, lai ārsti varētu atļauties darbu medicīnā kā “hobijdarbu”, taču vairumam nepietiekamais atalgojums liek uzņemties papildu slodzi.

Pat ar vislielāko entuziasmu un darba mīlestību apveltītajiem ārstiem rokas mēdz nolaisties, atzīst rezidenti, piemetinot, ka ilgstoša un nepārtraukta pārāk liela slodze notrulina jebkuru un šādā situācijā cietēji ir visi – medpersonāls, viņu ģimenes un arī pacienti.

“Ir bijis tā, ka, pēc nostrādātas pilnas nedēļas gan sestdienā, gan svētdienā man ir četrpadsmit stundu dežūra; otrajā dienā jau esmu tik pārgurusi, ka nespēju koncentrēties un man viss sāk palikt vienalga. Pati saprotu, ka tas nav pareizi un saņemos, bet ir tādi cilvēki, kam šāds grafiks ir ilgstoši. Un tad nevar brīnīties, ka viņi paliek nelaipni un vienaldzīgi. Tam nekādīgi nevajadzētu būt attaisnojumam, bet ne jau aiz darīt nav ko medpersonāls strādā necilvēcīgas stundas,” godīgi saka Marta, piebilstot, ka daļai medpersonāla strādāšana vairākos darbos ir spiesta nepieciešamība.

Kā vienu spilgtu piemēru lielajai slodzei var minēt kādu ārsti, kura dzīvo trīs stundu braucienā no Rīgas, bet piecas reizes mēnesī brauc uz galvaspilsētu, lai slimnīcā pavadītu 24 stundu garu dežūru. Pēc diennakts dežūras ārste paguļ, vakarā viņu tajā pašā slimnīcā gaida naktsmaiņa, pēc kuras viņa atkal pavada trīs stundas ceļā, lai nokļūtu mājās. Rajona slimnīcā viņa strādā 11 naktsmaiņas mēnesī. Kopējā mēneša slodze – aptuveni 312 stundas.

Mūsdienās daudz tiek runāts par izdegšanas sindromu, kas ir reakcija uz hronisku stresu un izpaužas kā emocionāls izsīkums, depersonalizācija (t.i., empātijas trūkums, atsvešināšanās no pacientiem) un samazinātas darba spējas (ne tikai grūtības paveikt uzdevumus un punktualitātes trūkums, bet arī alkohola un citu vielu lietošana). Diemžēl ārstu vidū izdegšana ir bieža parādība, un izdedzis cilvēks savu darbu nevar veikt kvalitatīvi.

2018. gadā Latvijā tika veikts pētījums "Depresijas, trauksmes un distresa izplatība Latvijas ārstu rezidentu vidū" (2018. gads, O.Sidorova, J.Vrubļevska). Pētījumā no 2018. gada janvāra līdz februārim piedalījās 409 Latvijas rezidenti, un tika secināts, ka depresijas līmenis rezidentu vidū ir 35,45% (salīdzinot ar Latvijas populāciju – 6,7%), trauksmes – 24,94% un distresa – 53,30%. Kā riska faktors šo stāvokļu attīstībā apstiprinājās lielā darba slodze.

“Parunājot ar kolēģiem, ne viens vien atzinis, ka viņiem reizēm neviļus mēdz parādīties pašnāvniecisku ideju uzplaiksnījumi vai arī citkārt ir tik tukša sajūta, ka spēka pietiek vien skatīties sienā un ir grūti sakopot domas. Reizēm asaras pašas sprāgst ārā pat no nevainīgākā jautājuma. Man šī sajūta arī ir vairāk nekā pazīstama. Neviens – arī es – to apkārt tā ļoti daudz nereklamē, jo citi tāpat nesapratīs vai arī tas varētu tikt uzskatīts par vājuma pazīmi. Man nav īpaši viegli skaļi runāt par šādām lietām, bet domāju - lai sabiedrībai veidotos lielāka izpratne, jāzina arī šādi aspekti,” saka Marta, piemetinot, ka citiem izdegšana izpaužas kā riebums pret cilvēkiem.  “Jā, ārsta profesija ir izvēlēta tādēļ, ka gribas palīdzēt un pat liekas, ka nekas, ka alga maza, vismaz dari to, ko mīli... Bet kaut kādā mirklī ieslēdzas realitāte un nepieciešamība uzturēt ģimeni, bet to ar labi izdarīta svētīga darba sajūtu nav iespējams paveikt,” uzsver Marta.

Rezidenti aicina cilvēkus aizdomāties par medpersonāla noslodzi un saprast – pēc garām darba stundām un nemitīgas skriešanas no viena darba uz otru nereti ir grūti katru pacientu uzlūkot ar empātiju un iejūtību. Taču, ja medpersonāls strādātu vien standarta slodzi, tad slimnīcās gluži vienkārši trūktu darbaroku.

Arī brīvajā laikā jauno ārstu domas nereti atgriežas pie darba un pacientiem. “Bieži pēc darba nevar pārstāt domāt par pacientiem, par savu rīcību – vai tā bijusi vispareizākā. Nereti rādās arī nepatīkami murgi,” saka Luīze, un tam piekrīt arī abi pārējie rezidenti, piebilstot, ka domāšanu par saviem pacientiem nevar tā vienkārši “izslēgt”.

Izvēloties kļūt par ārstu, ir jāapzinās, ka tā ir mūžizglītība. Turklāt rezidentūras laikā daudz laika jāvelta arī mācībām – jau tā nelielais brīvais laiks paiet, lasot jaunāko literatūru, pētījumus, labojot studentu darbus u.c. “Ja man ir brīvais laiks, zinu, ka man allaž būs, ko darīt,” saka Luīze, piemetinot: ja brīvais laiks netiek pavadīts lietderīgi, tad piezogas sirdsapziņas pārmetumi.

Vaicāti, kas viņiem vislabāk palīdz atpūsties un “uzlādēt baterijas”, jaunie ārsti min laika pavadīšanu ar ģimeni, draugiem, kā arī ceļošanu, kas palīdz gan fiziski, gan psiholoģiski būt prom no ierastā darba ritma.

Komentējot Latvijā iegūto izglītības kvalitāti, rezidenti norāda: lai cik tas izklausītos banāli, daudz kas ir atkarīgs no paša ieguldītā darba. Taču ir faktori, kas izglītības kvalitāti nebūt neuzlabo, piemēram, prakses trūkums, studējot universitātē. Latvijā pēc trešā studiju gada topošajiem ārstiem ir jāiziet viens mēnesis māsu prakses, bet pēc piektā mācību gada ir pusotru mēnesi ilga ārstu prakse. Tas arī viss. Iegūstot ārsta diplomu, cilvēkam ir liela teorijas bagāža, taču maz praktisko iemaņu, skaidro rezidenti.

Kā labu piemēru teorijas un prakses līdzsvaram Pauls min Šveici, kur medicīnas studentiem no rīta ir lekcijas, bet pēcpusdienā viņi dodas uz lielpilsētu un mazajām reģionālajām slimnīcām, lai gūtu klīnisko pieredzi. Beidzot medicīnas fakultāti, šiem studentiem ir daudz lielāka pieredze darbā klīnikā, nekā tas ir Latvijas studentiem.

Vairumā Eiropas valstu pēdējais studiju gads ir tā saucamais praktiskais gads, kas sniedz labu pieredzi un ievirza topošos ārstus “reālajā dzīvē”. Tomēr Latvijā jaunie ārsti šo svarīgo pieredzi iegūst vien rezidentūras laikā. “Studiju laikā iegūtā pieredze klīniskajā vidē ir par mazu, lai ārsts pēc diploma saņemšanas varētu pieņemt kvalitatīvus lēmumus,” secina jaunie ārsti.

Vaicāti, kas veicina ārzemju studentu studentu pieplūdumu Latvijā, jaunie ārsti min tādus faktorus, kā izglītības pieejamība, zemās studiju izmaksas un salīdzinoši lētā dzīvošana. Jāpiebilst, ka arī studenti, kas medicīnisko izglītību ieguvuši Latvijā, nereti dodas uz ārvalstīm, lai gūtu tur pieredzi un, ko tur slēpt, arī paliktu strādāt uz ilgāku laiku un pelnītu vairāk.

Kā skaidro Luīze, kura pusgadu ir pavadījusi rezidentūras praksē Londonā, Latvijā populācija ir salīdzinoši maza, līdz ar to lielās ārvalstu klīnikās gada laikā var sastapt tādus pacientus, kādus Latvijā varētu redzēt desmit gadu laikā. “Tas gan nenozīmē, ka Latvijā būtu sliktāki speciālisti – tā gluži vienkārši ir statistika,” saka Luīze.

Kā izrādās, arī ārvalstu slimnīcas ir ieinteresētas pie sevis pārvilināt Latvijas rezidentus. “Pēdējā gada laikā man vairākkārt ir zvanījusi kāda darbā iekārtošanas firma no Lielbritānijas un aktīvi aicina strādāt pie sevis. Viņi mērķtiecīgi un aktīvi rekrutē ārstus no Latvijas; zina, ar ko iekārdināt, – vairākkārt uzsver, ka algas būs „ļoti labas”.  Pavisam nesen saņēmu arī ļoti kārdinošu darba piedāvājumu Skotijā, bet, tā kā esmu apņēmusies strādāt Latvijā, izlēmu nebraukt.

Visi mani labākie draugi ir devušies prom. Man ir žēl, ka jauni, perspektīvi cilvēki aizbrauc, bet es viņus nevaru vainot par to, ka grib saņemt savam ieguldītajam darbam atbilstošu samaksu un neskaitīt santīmus, “ saka Marta.

Nereti jauno ārstu virzienā tiek raidīti pārmetumi – sak, par nodokļu maksātāju naudu esat izstudējuši, tad nu tagad palieciet Latvijā un “atstrādājiet”. Taču rezidentūras laikā jaunais ārsts strādā slimnīcā, par ko saņem algu un maksā nodokļus, nevis “atsēž” lekcijas.

Turklāt, ja students pārtrauc rezidentūras studijas, tad rezidentam viņā ieguldītā nauda ir jāatmaksā atpakaļ valstij. Kā norāda Luīze, līdzīga sistēma Eiropas Savienībā ir tikai Horvātijā un Rumānijā, un šāda prakse ir negodīga.

Salīdzinājumam var minēt, piemēram, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur teju visi studenti studē par valsts līdzekļiem. “Visa valsts ir lepna un laimīga, ja kāds no šiem studentiem reiz kļūst par slavenu mūziķi un spēlē Vīnes Filharmonijas orķestrī. Kāpēc ar šo vienu, mūziķa, profesiju, mēs lepojamies, bet otras profesijas pārstāvjiem – mediķiem – liekam atmaksāt viņā ieguldītos budžeta līdzekļus?” retoriski vaicā Luīze.

Lūgti nosaukt galvenās problēmas, ko jaunie ārsti redz medicīnas nozarē no pacientu skatpunkta, rezidenti min pakalpojumu pieejamību. “Mēs katru dienu redzam sekas tam, ko izraisījis medicīnas pakalpojumu trūkums valstī,” saka ārsti.

Aizvien vairāk jauno ārstu apzinās, ka viņiem ir jācīnās gan par rezidentūras kvalitāti, gan par savu atalgojumu, gan par normālu noslodzi. “Ja šīs lietas tiks atstātas pašplūsmā un necīnīsimies par savām tiesībām, tad nekas nemainīsies,” secina Luīze.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu