Ārstniecības likuma pārejas noteikumu normas, kas nosaka ārstniecības personu samaksu par «pagarināto normālo» darba laiku, ir neatbilstoša Satversmei, spriedumā atzinusi Satversmes tiesa (ST).
Mediķu «pagarinātā normālā» darba laika atalgojums neatbilst Satversmei
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Papildināta visa ziņa
ST atzina, ka salīdzināmā situācijā atrodas visi nodarbinātie, kuriem noteiktais darba laiks pārsniedz normālo darba laiku Darba likuma izpratnē, sekojoši apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret «pagarināto normālo» darba laiku strādājošajām ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas. Tām personām, kuras strādā «pagarināto normālo» darba laiku, darba samaksas likme joprojām ir zemāka nekā Darba likumā noteiktā virsstundu darba apmaksas likme.
Lai noteiktu, vai likumdevēja noteiktajai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, ST pārbaudīja, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Paužot apsvērumus par apstrīdētajā normā noteiktās atšķirīgās attieksmes saglabāšanu pārejas periodā, Saeima norādīja, ka ir vērtētas valsts budžeta iespējas un ņemta vērā nepieciešamība ievērot Fiskālās disciplīnas likuma prasības. Šīs izvērtēšanas rezultātā par piemērotāko risinājumu esot atzīta pakāpeniska atteikšanās no «pagarinātā normālā» darba laika triju gadu periodā.
ST atzina, ka pārejas perioda noteikšanas pamatā var būt apsvērumi, kas saistīti ar nepieciešamību nodrošināt valsts budžeta stabilitāti, tomēr norādīja, ka šādi argumenti paši par sevi nav pietiekami, lai pamatotu atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi pārejas periodā. Saeimai, arī pieņemot pārejas perioda regulējumu, bijis pienākums norādīt un pamatot ar to noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi, bet izskatāmajā lietā attiecībā uz «pagarinātā normālā» darba laika apmaksas likmēm pārejas periodā likumdevējs to nav pamatojis.
Līdz ar to tiesa secināja, ka atšķirīgajai attieksmei pret ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas, nosakot «pagarinātā normālā» darba laika apmaksas likmes pārejas periodā, nav leģitīma mērķa. ST secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91.panta pirmajā teikumā paustajam vienlīdzības principam.
Likuma norma atzīta par spēkā neesošu no 2019.gada 1.janvāra. ST spriedums nav pārsūdzams.
Skaidrojot ST spriedumu, lietas referējošā tiesnese un ST priekšsēdētāja Ineta Ziemele norādīja, ka apstrīdētās likuma normas tika pieņemtas tā dēvētajos krīzes laikos, taču kopš tā laika ir pagājuši desmit gadi, tādēļ tās vairs nav aktuālas. Viņa arī uzsvēra, ka pamattiesību ierobežošanu nedrīkst pamatot tikai un vienīgi ar budžeta ierobežojumiem.
Jau vēstīts, ka pērn 10.maijā ST ierosināja lietu par Ārstniecības likuma normas atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 107.pantam. Apstrīdētā norma nosaka, - ja ārstniecības personai noteikts «pagarināts normālais» darba laiks, darba samaksu par darbu laiku, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam ne mazāk kā noteiktās stundas vai dienas algas likmes apmērā, bet, ja nolīgta akordalga - atbilstoši akorddarba izcenojumam par paveiktā darba daudzumu.
Savukārt Satversmes 91.panta pirmais teikums paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, bet Satversmes 107.pants - ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.
2016.gada 1.februārī Saeimai un Veselības ministrijai (VM) tiesībsargs nosūtīja detalizētu izklāstu par pārbaudes lietā konstatētajiem trūkumiem attiecībā uz nesamērību medicīnas darbinieku nostrādātajā darba laikā un saņemtajā atalgojumā. Līdz 2016.gada 1.augustam viņš aicināja Saeimu veikt likuma grozījumus, novēršot atšķirīgu attieksmi pret ārstiem attiecībā uz kompensāciju par darbu «pagarināta normālā» darba laika apstākļos.
Papildus tam tiesībsargs lūdza VM izvērtēt šāda darba laika ietekmi uz ārstu veselību un drošību, kā arī pacientiem sniegtās veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti. Kā būtisku tiesībsargs norādīja arī nepieciešamību likumā noteikt nedēļas un mēneša maksimālā darba laika robežu un izstrādāt mehānismu ar mērķi pakāpeniski atteikties no «pagarinātā normālā» darba laika.
«Redzot, ka izmaiņu nav un nemitīgi tiek meklēti aizbildinājumi, izmantoju galējus līdzekļus - valsti sūdzu ST. Diemžēl vēl līdz šim brīdim valdība nav radusi iespēju situāciju mainīt. Esmu vīlies un neizprotu, kādēļ pašlaik - vairāk nekā gadu pēc rekomendāciju sniegšanas - atbildīgā ministrija un Saeima diskutē tikai par daļēju rekomendāciju izpildi, tas ir, pakāpeniski atteikties no «normālā pagarinātā» darba laika, sākotnēji solot to realizēt no 2017.gada līdz 2019.gadam. Kā rāda aktuālā informācija, apņēmība jau novirzījusies uz periodu no 2018.gada līdz 2020.gadam, pilnībā mainot situāciju vien no 2021.gada 1.janvāra,» skaidroja tiesībsargs.
Viņš uzskata, ka ārsta darbs savā būtībā ietver rūpes par sabiedrību, vēlmi palīdzēt un nesavtīgi vairot sabiedrības labklājību, uzsverot, ka «absurdi, ka tie, kuri savā darbā ik dienu palīdz cilvēkiem, ilgtermiņā netiek uzklausīti, turklāt saņem zemisku attieksmi valsts līmenī». «Tas ir nepieņemami, ka vēl turpmākos trīs ar pusi gadus tiktu pieļauta situācija, ka mediķi par nostrādātajām virsstundām nesaņem taisnīgu atlīdzību. Tiesībsarga birojs, kā arī Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība ar konkrētām norādēm deva iespēju mainīt situāciju, diemžēl nesekmīgi. Man, protams, ir skumji apzināties, ka tērējam pulku valsts resursu, lai vēl vienu reizi pierādītu, ka Satversme ir visu pamatu pamats, kam esam pakļauti. Es uzsveru - likumi ir domāti, lai tos ievērotu, tāpēc, lai ST lemj, kam šajā situācijā ir taisnība,» rezumēja Jansons.