Karosim par zelta maisu: privātās militārās kompānijas gūst popularitāti (10)

Kas īsti ir privātās militārās kompānijas (PMK)?

Lai gan definīcijas atšķiras, tomēr tās principā varētu aprakstīt kā kompānijas, kuras piedāvā militāros un drošības pakalpojumus (piemēram, personu aizsardzību, objektu apsargāšanu, nacionālo karavīru apmācību, kiberdrošības uzlabošanu u.c.) par attiecīgu samaksu un no savas darbības vēlas gūt peļņu. Tās nepieder valstij un (vismaz formāli) ir no tās neatkarīgas.

Iespējams, ka dažiem nāks prātā salīdzinājums ar seno laiku, viduslaiku un agro jauno laiku algotņiem, kuri bija gatavi atdot savu dzīvību par jebkuru, kurš piesolīja maišeli ar zelta monētām. Šāda asociācija, no vienas puses, nav pārāk tālu no patiesības. Galu galā gan algotņi, gan PMK ir uzticīgi tikai naudas dievam un savos motīvos vadās tikai pēc tā. Turklāt dažkārt tie izdzīvošanas un lielāku bagātību iegūšanas nolūkos apvienojās arī lielākās grupās. Tomēr, no otras puses, viduslaiku algotņi pārsvarā nebija tik organizēti. Tie nebija iekļauti kādā valstī oficiāli reģistrētos uzņēmumos, kuri maksāja tai nodokļus (lai gan daudzas no šīm kompānijām darbojas arī neoficiāli). Tāpat tie norādījumus un samaksu par savu darbu saņēma tieši no klienta, nevis no kompāniju vadības (tāpēc tiem arī salīdzinoši tika lielākā samaksas daļa), un pretstatā PMK, algotņi pārsvarā tika izmantoti tikai operācijām, kurās iespējama bruņota sadursme. Nemaz nerunājot par tādām 21.gs. ekstrām kā rakstveida līgumi par sadarbību, darbinieku aizsardzības tiesības un citi. Visbeidzot, ir vēl viena ārkārtīgi būtiska atšķirība. PMK oficiāli drīkst izmantot spēku tikai tad, ja tiem tiek uzbrukts. Savukārt, algotņi var to izmantot arī uzbrukuma nolūkos.

Principā, PMK varētu vairāk uzskatīt par algotņu nākamo evolūcijas pakāpi, kura ir saglabājusi šīs profesijas pamatiezīmes, bet apaudzējusi tās ar mūsdienu elementiem.

Tas nenoliedzami ir noderīgi, jo ANO teorētiski aizliedz algotņu izmantošanu, apmācīšanu un finansēšanu. Taču uz šādām kompānijām aizliegums neattiecas. Tomēr tajā pašā laikā būtu jāpiemin, ka militārais algotnis klasiskajā veidā pastāv arī mūsdienās un PMK nav tos aizstājušas arī pilnībā.

Kas ir to klienti?

Jau atkal minēšu salīdzinājumu ar agrākiem laikiem. Tāpat kā pagātnē, kad karaļi un baroni vēlējās ātri papildināt savas armijas, lielu daudzumu šo kompāniju pakalpojumu izmanto pašas valdības. Tās bieži sūta PMK karavīrus uz dažādiem pasaules karstajiem punktiem, lai dažādos veidos atbalstītu nacionālos spēkus. Šādu privāto cīnītāju izmantošanai ir divas priekšrocības.

Pirmkārt, varai nav jāuztraucas par kritušajiem savā armijā. No tā savukārt izriet divi ieguvumi – 1) izvairīšanās no liekas militāro resursu tērēšanas un 2) izvairīšanās no sabiedrības kritikas par tēvijas dēlu zaudējumiem.

Otrkārt, valstis nepieciešamības gadījumā var tās izmantot savās interesēs, taču tajā pašā laikā noliegt jebkādu atbildību par to pastrādātajām darbībām, TV3 raidījumā «Melu teorija» pauž bijušais Latvijas armijas sauszemes spēku komandieris Igors Rajevs.

Tas tādēļ, ka «uz papīra» jau tās neatrodas valsts dienestā un valdība nevar atbildēt par visiem to lēmumiem.

Tāpat valdībām ir iespējams vērsties pie šīm kompānijām slepeni un tad apgalvot, ka to karavīri atrodas kādā citā valstī tikai pēc pašu gribas, norāda Rajevs.

Tomēr valdības nebūt nav vienīgie PMK klienti. Tās nodrošina pakalpojumus arī privātā sektora indivīdiem, kuri var to atļauties. ASV un Kanādas mediju izdevuma «Vice» filmētajā materiālā ir redzams, kā Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā no lidostas uz viņam nepieciešamo tikšanās vietu tiek eskortēts uzņēmējs Pablo Fidanza, kuru jau vairākas reizes ir mēģināts nogalināt. Sarunā ar «Vice» žurnālistu Fidanza atzīst, ka bez kompānijas «MOSAIC» palīdzības viņš nejustos droši. Esot tāda sajūta, it kā būtu noalgota augstākās kvalitātes privātā armija.

Kas ir to darbinieki?

Šajā pašā «Vice» materiālā ir filmēti arī kadri no PMK karavīru treniņiem un intervija ar toreizējo cīnītāju Filipu Milsu. Viņš pauž, ka ir kalpojis nacionālajā armijā, taču viņu nav apmierinājusi samaksa. «Kāpēc man būtu jākaro pieci gadi Irākā valsts labā un jānopelna 120 tūkstoši, ja es varu Irākā karot divus gadus un nopelnīt 400 tūkstošus?» saka Milss. Šādu stāstu ir ļoti daudz. «Privātās militārās kompānijas pašas par sevi ir liels rekrutēšanas centrs, kurš no visām pusēm meklē cilvēkus konkrētam uzdevumam, par kuru kāds būtu gatavs maksāt,» norāda Rajevs.

Liela daļa no šiem savervētajiem cilvēkiem ir kādreiz nacionālajās armijās dienējušie, kuriem jau ir vērā ņemama kaujas pieredze, psiholoģiskā sagatavotība nogalināt un prasmes veikt dažādus izpētes un izlūkošanas darbus

(svarīgi, jo daudzas no šīm kompānijām piedāvā arī uzticamības pārbaudes, aktīvu aizsardzības un citus pakalpojumus, kuros obligāti nav jāpiedalās operācijās, kurās ir iespējamas militāras sadursmes). Tāpat vienmēr pastāv iespējamība, ka pašas valstis var izvēlēties atvaļināt savus karavīrus no armijas un ietērpt tos PMK veidolā. Tādā gadījumā valdības var izvēlēties netiešā veidā izveidot savas kompānijas, pauž Rajevs. Interesanti arī, ka vislabāk atalgotie darbi nereti pienākas indivīdiem ar speciālo operāciju pieredzi. Piemēram, Amerikā bāzētajos uzņēmumos ļoti cienīti tiek veterāni, kuri ir kalpojuši ASV flotes speciālo uzdevumu vienībā «Roņi» (SEALs), ziņo ASV militārais medijs «We are the Mighty».

Lai gan cilvēki ar iepriekšēju militāru pieredzi nereti ir nospiedošais PMK darbinieku vairākums, tomēr tajās nereti darbu atrod arī cilvēki, kuri iepriekš dienējuši nav. Šādas kompānijas dod iespēju arī darbiniekiem no policijas, speciālajām noziedzības apkarošanas iestādēm un pat miesassargiem. Visbeidzot, darbu var atrast arī cilvēki, kuri neietilpst nevienā no šim kategorijām.

Tiem dažas kompānijas piedāvā iziet speciālus militārās sagatavotības apmācības kursus speciālās militāra rakstura skolās.

Tāpat civiliedzīvotāji var darīt atsevišķus jau iepriekš pieminētos un arī citus darbus (piemēram, grāmatvedība), kuros nav nepieciešama dalība kaujas operācijās, norāda «We are the Mighty». Tiesa, realitātē šādu darbu nav pārlieku daudz un civilajiem konkurēt ar militāristiem parasti ir grūti.

Kur tie ir iesaistījušies pašlaik?

Lai gan PMK īsti nevēlas piesaistīt plašu uzmanību ar savām veiktajām darbībām un liela daļa no to operācijām ir komercnoslēpums, ir zināmi daži fakti un pieņēmumi par to klātbūtni dažādās pasaules valstīs. Piemēram, ASV lielākās PMK «Academi» (iepriekš pazīstama ar nosaukumu «Blackwater») mājas lapā ir teikts, ka tai ir sava bāze Kabulā, Afganistānā. Tāpat kompānijas «Constellis» mājas lapā («Academi» mātes uzņēmums) ir ievietotas vairākas vakances, kurās teikts, ka tiek meklētas personas darbam Irākā, Afganistānā, Izraēlā, Kuveitā, AAE, Vācijā, Kubā, Vācijā un pašā ASV. Vakances ir saistītas gan ar militāra rakstura apsarga pakalpojumu veikšanu, gan arī ar administratīvajiem un cita veida militārajiem pakalpojumiem.

Savukārt Krievija starptautisku uzmanību ir izpelnījusies ar PMK «Vāgnera grupa». Tā ir Krievijas oligarha Jevgeņija Prigožina ietekmē, kurš ir izpelnījies iesauku «Putina pavārs» (viņam piederošā ēdināšanas biznesa dēļ, kurš apkalpo dažādas prezidenta tikšanās). Lai gan Maskava oficiāli noliedz šādas kompānijas eksistenci, tās karavīri ir manīti valstīs, kurās ir novērojami Putina centieni vai nu palielināt, vai saglabāt Krievijas ietekmi. Piemēram, Sīrijā «Vāgnera grupa» aktīvi sadarbojas ar prezidenta Bašara al Asada režīmu, lai režīma kontrolē atgūtu valsts naftas laukus. Apmaiņā Prigožinam ir piesolīta daļa no naftas peļņas, vēsta «The Associated Press». Zīmīgi, ka 2018. gada februārī «Vāgnera grupas» kaujinieki iesaistījās Sīrijas valdības spēku neveiksmīgā uzbrukumā ar naftas resursiem bagātajai Deir ez Zoras provincei, kurā sadūrās ar ASV karavīriem. Līdzīgi ir saņemtas ziņas arī par «Vāgnera grupas» klātbūtni Austrumukrainā, Sudānā un arī Centrālāfrikas Republikā, kurā grupu ir ļoti ieinteresējušas valsts dimanta, zelta un citu derīgo izrakteņu raktuves.

Ko varam secināt par armiju nākotni?

Aplūkojot iepriekš pausto un atgriežoties pie raksta sākumā teiktā par algotņiem agrākos laikos, rodas jautājums – vai mēs šajā sfērā sākam atgriezties pagātnē? Vai varam sagaidīt vēl lielāku kara privatizāciju? Viedokļi atšķiras. Šī atšķirība ir lieliski attēlota pētnieka Andreasa Batočio pētījumā Austrālijā bāzētajai domnīcai «Reģionālās drošības institūts».

Viņš uzsver, ka, no vienas puses, kara lietu nonākšana privātās rokās ir neapturama. Valdības vēlēsies deleģēt vairāk no savām militārajām funkcijām privātajiem uzņēmumiem vairāku iemeslu dēļ – 1) tā darīt ir ievērojami lētāk, 2) tas palielina militāro operāciju elastību un kvalitāti, jo privātajā sektorā lēmumi tiek pieņemti daudz ātrāk (piemēram, nav nepieciešams iziet garas saskaņošanas procedūras). Tādā veidā PMK noalgošana palielina valsts reaģēšanas ātrumu kādas militāras krīzes gadījumā, 3) kā jau tika minēts, kritušie PMK rindās netiek pieskaitīti pie valstu militārajiem zaudējumiem, kas ir izdevīgi politiski.

Tomēr, no otras puses, PMK darbības ir ļoti grūti pārskatāmas un pastāv liels risks, ka tie varētu izdarīt darbības, kuras būtu pretrunā valstu interesēm. Tāpat būtiski ir tas, ka dažās valstīs esošie PMK (piemēram, ASV) nav pakļauti nosūtošās valsts kara likumiem (kā ir nacionālā armija). Tā vietā tie ir tās valsts likuma subjekti, kurā tie darbojas. Līdz ar to pastāv lielas problēmas PMK nepieciešamības gadījumā saukt pie atbildības. Situācija ir vēl sliktāka gadījumos, ja valstīs, kurās šīs kompānijas darbojas, likuma vara ir minimāla. Pētījumā arī norādīts, ka daži autori uzskata, ka izmaksu ietaupījums ir pārvērtēts.

Tomēr, neskatoties uz minēto diskusiju, paudīšu viedokli, ka pārāk lielu kara privatizāciju tomēr gaidīt nevajadzētu.

Vēsture mums tomēr ir mācījusi, cik nepastāvīgas, neprognozējamas un arī nodevīgas var būt armijas, kuras darbojas ar vāju varas uzraudzību. Atliek tikai palūkoties uz varasvīru vilšanos gan renesanses laikmeta Itālijā, gan citos vēstures posmos.

Tāpat Somālija, Afganistāna un citas valstis ar minimālu valdības kontroli ir dzīvs pierādījums tam, ka brīvi maršējošas armijas valstu teritorijās rada milzīgu postu un ciešanas.

Valdības vēsturiski ir veltījušas lielus pūliņus, lai nodrošinātu savu kontroli pār vardarbības instrumentiem (šajā gadījumā panākot, ka tikai tām ir iespēja lietot militāru spēku), un ir maz ticams, ka tās brīvprātīgi no šīm privilēģijām atteiktos. Ja kas tāds notiktu, tad politiķi nevarētu justies droši paši savās zemēs un visu laiku baidītos no militāriem apvērsumiem. Šāds scenārijs pavisam noteikti nav jaunu bezmiega nakšu un aspirīna devu vērts. Galu galā – visi esam cilvēki un kāpēc gan lieki izaicināt likteni?