Turpinot privāto militāro kompāniju (PMK) tematiku, portāls TVNET tuvplānā aplūko slavenāko no tām Krievijā - «Vāgnera grupu». Lai gan nav skaidrs, vai tā patiesi var tikt uzskatīta par privātu, tā ir izpelnījusies uzmanību kā Putina kabatas armija un ir manīta gan Sīrijā, gan Ukrainā, gan Āfrikā. Kam tā īsti pieder? Kur tā ir iesaistīta un kāpēc krievi ir naski uz tās izmantošanu?

Kas ir «Vāgnera grupa»?

Rietumu mediju telpā «Vāgnera grupa» pārsvarā tiek pozicionēta kā privātā militārā kompānija. Kā jau minēju savā iepriekšējā rakstā par šo tēmu, tās ir no valsts neatkarīgas kompānijas, kuras piedāvā militāros un drošības pakalpojumus (piemēram, personu aizsardzību, objektu apsargāšanu, nacionālo karavīru apmācību, kiberdrošības uzlabošanu u.c.) par attiecīgu samaksu un no savas darbības vēlas gūt peļņu. Lai gan PMK klasiskajā izpratnē darbojas kā kādā valstī oficiāli reģistrēti uzņēmumi, kuri maksā nodokļus, «Vāgnera grupa» oficiāli neeksistē un arī pašā Krievijā PMK izveide nav atļauta. Katrā gadījumā Maskava noliedz, ka tā pastāvētu.

Interesanti arī tas, ka pats nosaukums «Vāgnera grupa» ir vairāk neoficiāls un ir balstīts uz tās domājamā dibinātāja un līdera Dimitrija Utkina kaujas vārdu «Vāgners» (viņš tā izvēlē savukārt, domājams, bijis iedvesmojies no 19.gs. komponista Riharda Vāgnera).

Pats Utkins arī savulaik ir kalpojis tā saucamajā Slāvu korpusā Sīrijā – citā PMK, no kuras ir cēlies «Vāgnera grupas» kodols, vēsta TV3 raidījums «Melu teorija».

FOTO: Reuters/ScanPix

Lai gan nav zināmi precīzi dati par Vāgnera grupā ietilpstošo karavīru skaitu, domājams, ka tie varētu būt aptuveni 1000-6000. Problēmas noteikt precīzu karavīru skaitu ir saistītas arī ar veidu, kā PMK darbojas. «Privātās militārās kompānijas pašas par sevi ir liels rekrutēšanas centrs, kurš no visām pusēm meklē cilvēkus konkrētam uzdevumam, par kuru kāds būtu gatavs maksāt,» intervijā «Melu teorijai» norāda bijušais Latvijas armijas sauszemes spēku komandieris Igors Rajevs. «Viņi tieši konkrētajam uzdevumam no pieejamajiem cilvēkiem saformē kaujas vienību un pēc tam arī rūpējas par to nogādāšanu atpakaļ,» saka Rajevs.

Tomēr atsevišķi analītiķi ir uzsvēruši, ka Rietumu mediju sniegtais priekšstats ir maldinošs un «Vāgnera grupa» īstenībā varētu būt tikai Krievijas propagandas aizsegs.

Tā mērķis ir nomaskēt atsevišķu Krievijas Aizsardzības ministrijas atzaru, kas pirms «Vāgnera grupas» izveidošanas bija arī jau minētais «Slāvu korpuss». Par šo viedokli varētu arī liecināt fakts, ka šis pats domājamais grupas līderis Dimitrijs Utkins ir bijušais Krievijas militārā izlūkdienesta GRU aģents un dienestā atradās līdz 2013. gadam, ziņo The Washington Post. Tāpat ir izskanējis pieņēmums, ka šis pats GRU veic arī Vāgnera rekrūšu apmācību, intervijā portālam TVNET norāda Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis. Līdzīgu viedokli intervijā pauda arī Eiropas Universitātes institūta un Prāgas starptautisko attiecību institūta pētnieks Marks Galeoti.

«Līdz 2017. gadam «Vāgnera grupa» praktiski atradās GRU kontrolē un bija pseidoprivāta militāra kompānija, kurai maksāja un kuru ar elites ieročiem un rekrūšiem apgādāja valsts.

Valsts tos faktiski arī pārvaldīja. Tās lielākas autonomijas iegūšana un pakāpeniska kļūšana par privāto militāro kompāniju (augstāk minētajā izpratnē) ir pavisam nesens fenomens un ir saistīts ar Krievijas un Asada gūtajām uzvarām Sīrijas pilsoņu karā. Ņemot vērā faktu, ka Sīrijas armijas stāvoklis nu ir uzlabojies, krievi izvēlējās beigt izmantot «Vāgnera grupu» militārajām operācijām, taču lika tiem būt valstij pieejamiem. Kamēr notiek gaidīšana, grupai tika ļauts piepelnīties. Tas ir ārkārtīgi izdevīgi tās īpašniekiem,» saka Galeoti. Cepurītis gan arī norāda, ka Vāgnera grupu vēl arvien var uzskatīt par privātu tikai juridiskā izpratnē. Tās darbība vēl arvien notiek ciešā sazobē ar Kremli.

Kam tā «pieder»?

Lai kāda būtu patiesība, «Vāgnera grupas» un Putina režīma savstarpējās saites ir neapstrīdamas. Neskatoties uz jau minētā Dimitrija Utkina saikni ar Krievijas izlūkdienestu, grupa, domājams, ir arī cieši saistīta ar vienu no Putinam pietuvinātajiem oligarhiem – Jevgeņiju Prigožinu, ziņo raidsabiedrība BBC. «Prigožins principā ir oligarhs, kuram nav pietiekami liela politiskā ietekme, lai būtiski ietekmētu Vladimira Putina lēmumus. Tādēļ viņš ir izvēlējies citu ceļu – pieņemt katru Putina piedāvājumu nopelnīt. Šie piedāvājumi viņam ir bijuši dažādi – prezidenta banketu un vakariņu organizēšana (viņam Krievijā pieder liels ēdināšanas uzņēmums un Prigožins ir arī ieguvis iesauku «Putina pavārs»), interneta troļļu fermas finansēšana un tagad arī «Vāgnera grupas» pārraudzīšana,» intervijā norāda Marks Galeoti. Šāda pozīcija ir praktiski viņu padarījusi par marioneti Putina rokās. Ne velti Galeoti uzsver, ka viņa darbības ir saistītas ar Kremļa iegribu izpildīšanu un viņš praktiski neko pats neierosina. Uzskatu, ka Prigožins ir tikai marionete, pauž arī Cepurītis.

«Putina režīmu raksturo varas vertikāle, un nav iedomājams, ka pat ļoti pietuvināts cilvēks ļoti tiešā veidā diktētu Krievijas ģeopolitiskās intereses,» norāda pētnieks.

BBC arī ziņo, ka Prigožins ir bijis noslēdzis darījumus par jaunas Krievijas militārās bāzes būvēšanu Ukrainas tuvumā un viņa nauda ir tikusi izmantota, lai nodrošinātu grupas karavīrus ar nepieciešamo finansējumu. Nepieciešams arī pieminēt, ka Prigožina darbības nav palikušas nepamanītas arī starptautiskā līmenī. Piemēram, ASV ir piemērojusi oligarham sankcijas saistībā ar viņa pārraudzītās troļļu fermas centieniem ietekmēt 2016. gada prezidenta vēlēšanas un saiknēm ar Austrumukrainas separātistiem. Gluži pretējās domās par viņu gan ir pats Putins, kurš 2014. gadā Prigožinam piešķīra apbalvojumu par nopelniem valsts labā.

FOTO: AP/Scanpix

Kāpēc Krievijai izmantot «Vāgnera grupu»?

Jau minēju savā rakstā par privātajām militārajām kompānijām, ka valstīm ir izdevīgi izmantot šādus veidojumus, lai izvairītos no liekas militāro resursu tērēšanas un izvairītos no kritikas par tēvijas dēlu zaudējumiem. Tāpat valstis var nepieciešamības gadījumā šādas kompānijas izmantot savās interesēs, taču tajā pašā laikā noliegt jebkādu atbildību par to pastrādātajām darbībām, raidījumā «Melu teorija» pauž Igors Rajevs. Šo pašu  apstiprina arī Marks Galeotti. «Putina režīms ir sapratis, ka tādas kompānijas kā «Vāgnera grupa» ir instruments Krievijas ietekmes palielināšanai, kuru ir iespējams noliegt. Tās ir daudz smalkāks veids par karavīru vai speciālo uzdevumu vienību sūtīšanu. Papildus tam, Putins nevēlas, lai viņam būtu sabiedrības priekšā jāskaidrojas par Krievijas karavīru atgriešanos mājās zārkos. Īpaši no tādām Krievijas sabiedrībai tālām zemēm kā Sīrija,» norāda Galeoti. Šī situācija spilgti izpaudās pagājšgad, kad vairāki «Vāgnera grupa» karavīri Ziemeļaustrumsīrijā mēģināja pārņemt naftas laukus un nonāca sadursmē ar ASV karavīriem.

«Redzot, kā neatpazītas izcelsmes kaujinieki tuvojas Sīrijas Demokrātisko spēku (SDF) pozīcijām, amerikāņi krievu štābam Damaskā prasīja – vai tie ir jūsējie? Maskava to noliedza,» saka Galeoti.

Kur tā ir iesaistīta?

Tieši šā uzbrukuma dēļ Sīriju var uzskatīt arī par visspilgtāko «Vāgnera grupas» izmantošanas gadījumu. Kā jau, iespējams, tika nojausts, minētās PMK kaujinieki (kopā ar citām līdzīgām Krievijas PMK) ir bijuši aktīvi iesaistīti Bašara Al Asada režīma aizstāvībā un piedalījušies kaujas operācijās sadarbībā ar Krievijas nacionālajiem spēkiem. Sīrijā vāgneriešus (īpaši pēc Krievijas rokas lielāka atslābuma) ir ļoti ieinteresējušas naftas un gāzes atradnes, jo viņi slēdz darījumus ar Bašara Al Asada valdību par to aizsardzību. Apmaiņā - «Vāgnera grupa» iegūst daļu no to peļņas. Vēlme pārņemt Deir Ez Zoras provincē esošos naftas un gāzes laukus arī bija galvenais iemesls, kādēļ šīs grupas kaujinieki tik bīstami tuvu pietuvojās Sīrijas Demokrātisko spēku (SDF) pozīcijām (nevar izslēgt, ka tā bija militāri taktiska kļūda).

«Vāgnera grupas» klātbūtne ir novērota arī Austrumukrainā.

Domnīcas The Atlantic Council tiesu ekspertīzes centrs norāda, ka šie kaujinieki ir manīti arī cīnoties Krievijas pusē kaujā pie Debaļcevas 2015. gadā.

Būtiski, jo Ukrainas valdība šajā kaujā tika sakauta un tā tiek uzskatīta par vienu no iemesliem kas to pamudināja pieņemt Minskas II vienošanās noteikumus. Ukrainas drošības dienests arī ziņo, ka šīs grupas karavīri ir bijuši iesaistīti arī operācijās Krimā un Luhanskā.

FOTO: Reuters/ScanPix

Pēdējā laikā «Vāgnera grupa» ir tikusi novērota arī Āfrikas kontinentā. Ņemot vērā, ka Vladimiru Putinu arvien vairāk sāk interesēt tā ievērojamie dabas resursi, Kremlis ir sācis izmantot šo PMK kā vēl vienu savas ietekmes instrumentu. Piemēram, izskatās, ka Centrālāfrikas Republikā vāgnerieši līdzīgi kā Sīrijā ir noslēguši darījumu ar valdību par dimanta un citu dabas resursu raktuvju apsargāšanu. Līdzīgi arī Sudānā – jau kopš pagājušā gada sākuma ir pienākušas ziņas, ka Vāgnera karavīri apsargā Krievijai draudzīgajam prezidentam Omāram Al Bašīram piederošās zelta, urāna un dimanta raktuves, norāda ģeopolitiskās analīzes uzņēmums Stratfor. Ir notikušas sarunas arī par iespējām aktīvāk iesaistīties Lībijā. Pagājušā gada novembrī Associated Press ziņoja, ka Maskavā notika tikšanās starp jau minēto Jevgeņiju Prigožinu, aizsardzības ministru Sergeju Šoigu, Krievijas armijas virspavēlnieku – ģenerāli Valēriju Gerasimovu un Lībijas starptautiski neatzītās valdības vadītāju – ģenerāli Halifu Haftaru.

Krievija ir vairāk ieinteresēta šādas kompānijas lietot valstīs, kuras ir svārstīgas un atrodas izšķiršanās priekšā.

Prioritāte gan ir tās, kuras ir saistītas ar NATO vai ES paplašināšanos, taču iesaiste notiek arī tālākos reģionos, ja tas Krievijai ir izdevīgi, saka Cepurītis.

Vai Krievija Vāgnera grupu un citas PMK izmantos arī nākotnē?

Tiesa, vāgneriešu izmantošanai ir arī vairāki riski. Viens no tiem ir tas, ka daļa no šādiem kaujiniekiem ļoti bieži vēlas arī valsts sniegtās rūpes un atzinību. «Pēc pārdzīvotā kaujas operācijās, ir pamatota vēlēšanās iegūt kādas sociālās garantijas, taču privātais statuss to ne vienmēr nodrošina. Viņi vēlas arī iegūt valsts apbalvojumus par krišanu tās vārdā, taču arī tas netiek nodrošināts. Šāda situācija var izraisīt zināmu rīvēšanos starp Putinu un šādu organizāciju kaujinieku vadību,» saka Cepurītis. «Tāpat ir jautājums, kā uz PMK izmantošanu nākotnē varētu skatīties citi Krievijas militārie spēlētāji – Nacionālā gvarde, Kadirova čečeni, nacionālā armija,» min pētnieks.

Tomēr visticamāk, ka šādiem riskiem nevajadzētu būt pietiekamiem, lai atturētu Putinu no PMK turpmākas izmantošanas. Galu galā «Vāgnera grupa» un citas kompānijas pagaidām ir izpildījušas visus savus uzdevumus un nav piedzīvojušas būtiskas neveiksmes. Jau minēto karavīru nogalināšanu Sīrijā arī nevarētu uzskatīt par būtisku neveiksmi. «Neskatoties uz būtisko kritušo daudzumu (300-400), tas nav būtiski iedragājis Krievijas pozīcijas gan Sīrijā, gan arī starptautiski. Tas varbūt mazināja uzticību saistībā ar militāru koordināciju starp Vašingtonu un Maskavu Sīrijā, taču ņemot vērā, ka amerikāņi tāpat savus spēkus grasās izvest, tam vairs nav lielas nozīmes,» norāda Cepurītis. Par «Vagner» izmantošanu nākotnē nešaubās arī Marks Galeotti. «Mēs noteikti neredzēsim, ka Putins PMK sāks izmantot vairāk, taču ierobežota izmantošana noteikti saglabāsies,» saka eksperts.

Līdz ar to varam secināt:

kaut ari vēsture patiesi pierāda, ka privāto armiju uzticība nav ne graša vērta, dažiem politiķiem tā ir pārāk salda konfekte.

Daži no tiem vēlas riskēt gan ar nepastāvību, gan ar nodevību, gan arī ar neprognozējamību un cerēt, ka kontroli jau ir iespējams nodrošināt. Nav iespējams objektīvi spriest, vai 21. gadsimta cilvēks ir tas pats, kas, teiksim, Renesanses laikmeta cilvēks, tomēr viens ir skaidrs – labāk šādu armiju uzticību nepārbaudīt. Ne velti valdības vēsturiski ir veltījušas lielus pūliņus, lai nodrošinātu kontroli pār vardarbības instrumentiem. Šīs privilēģijas saglabāt būtu drošāk mums katram.