"Starta šāviens" ceļam uz jaunu prezidentu: Egils Levits
Intervija

Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits

FOTO: LETA

Egils Levits ir pazīstams latviešu jurists un politologs. Kopš 2004. gada viņš ieņem Eiropas Savienības tiesas tiesneša amatu. Arvien biežāk Levitu min kā iespējamo kandidātu gaidāmajās Valsts prezidenta vēlēšanās. Savu atbalstu juristam ir izteikusi Nacionālā apvienība (VL-TB/LNNK) un Jaunā konservatīvā partija (JKP). Pats Levits norāda, ka gatavs kandidēt vēlēšanās tikai, ja iegūšot visu koalīcijas partiju atbalstu. Portāls TVNET aicināja Levitu uz sarunu, lai runātu par Valsts prezidenta institūcijas nozīmi, Latvijas ekonomisko attīstību, 16. martu un citiem jautājumiem.

Jūs teicāt, ka piekritīsiet kandidēt tikai tad, ja jūsu kandidatūru atbalstīs visas koalīcijas partijas. Kāpēc jūs nerunājat par tautas vai arī par opozīcijas atbalstu?

Valdošajai koalīcijai pēc mūsu parlamentārās iekārtas loģikas pienākas izvirzīt šo kandidātu, un, protams, tam kandidātam būtu vēlams, ka viņš var saņemt arī opozīcijas atbalstu, jo Valsts prezidentam [pie] mums ir reprezentatīva funkcija. Tā nav varas funkcija kā Ministru prezidentam, un tādēļ vajag būt pēc iespējas lielākai politiskai bāzei, kas ievēl Valsts prezidentu. Loģiski, ka tā ir valdības koalīcija, bet, protams, arī opozīcija tur var labprāt piedalīties.

Vai Valsts prezidentam, jūsuprāt, vispār ir jābūt tautas prezidentam?

Tautas prezidentam noteikti. Bet kā mēs definējam tautas prezidentu? Tautas prezidents manā izpratnē ir tāds, kurš redz valsti kopumā. Tas nozīmē, ka katra politiskā partija skatās uz mūsu valsti un uz kopējo labumu no sava skatu punkta, un tas ir pareizi un loģiski, lai mums kā vēlētājiem būtu dažādas izvēles. Bet Valsts prezidents ir tā amatpersona, tā institūcija valstī, kas skatās uz valsti kopumā un mēģina ar savu autoritāti (un tikai autoritāti, jo varas instrumentu viņam nav), piekoriģēt vienu vai otru attīstību, kura nav savienojama viņa izpratnē ar valsts kopējo labumu. Un tā ir šī Satversmes sistēmas gudrība. Partijas raugās caur savu idejisko prizmu uz valsti.

Bet Valsts prezidents raugās kopumā un, ja viņš ir pietiekoši spēcīgs prezidents, tad viņš ar savu autoritāti spēj pārliecināt partijas panākt kompromisu vai piekoriģēt savu darbību tā, lai tā atbilst valsts kopējām interesēm. Viņš ir, varētu teikt tā, valsts kopējo interešu sargs mūsu sistēmā.

Latviešu nācija un Latvijas tauta. Kāda ir atšķirība?

Latvijas tauta ir juridisks jēdziens, kas [ir nostiprināts] Satversmes otrajā pantā. Tas ietver sevī latviešu nāciju, visus latviešus un visus Latvijas pilsoņus. Tas ir arī Satversmes tiesas spriedumos izskaidrots, uz kā balstās Latvijas valsts.

Latviešu nācija ir, varētu teikt, pirmsvalstisks jēdziens, kas pastāv neatkarīgi no valsts, bet uz ko valsts balstās. Tas ir kultūrsocioloģisks jēdziens. Tie ir cilvēki, kuri sevi uzskata par latviešiem, kuri kulturāli ir latvieši, lieto latviešu valodu, vairāk vai mazāk dzīvo latviešu kultūrā, viņu pasaules uzskats ir saistīts ar Latviju.

Tad sanāk, ka latviešu nācijā var iekļauties arī citu etnosu pārstāvji?

Jā. Izcelsme šajā gadījumā nav būtiska. Vecāki var būt latvieši, vecāki var būt arī nelatvieši. Svarīga ir šī paša piederības sajūta. Un ir šie primārie elementi. Piemēram, latviešu valoda. Ir grūtāk iekļauties [sabiedrībā] un uzskatīt sevi par latvieti, ja  latviski neproti un nerunā. Ja tu domā citā informācijas telpā. Kā saka, Latvija - tikai garām ejot, tu zini, ka tāda ir.

Katrā ziņā izcelsme ir viens faktors, bet tas nav izšķirošs faktors. Arī cilvēki, kas subjektīvi jūtas kā latvieši, ir šīs latviešu nācijas sastāvdaļa.

Prezidentam Vējonim bija neveiksmīgs mēģinājums panākt automātisku pilsonības piešķiršanu visiem Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem. Ko domājat par šo iniciatīvu?

Es domāju, ka iniciatīvas primāri ir Saeimas jautājums. Bet es domāju, ka tas ir jautājums par to, ka šo bērnu vecākiem nav nekādu šķēršļu, lai dabūtu Latvijas pilsonību šiem Latvijas bērniem. Tas ir ārkārtīgi vienkārši. Ja viņi to nedara, tas nozīmē, ka viņiem nav tāda vēlme, lai šie bērni būtu Latvijas pilsoņi. Tas nozīmē, ka viņi nav īpaši noskaņoti par labu Latvijas valstij. Es runāju par vecākiem, jo citādi viņi to būtu darījuši. Tas ir no vienas puses. Un tas arī laikam ir iemesls, kādēļ Saeima līdz šim to atturējās darīt, jo vecāki, protams, ietekmē savus bērnus.

No otras puses, tagad ir paredzēta vienota skolu sistēma valsts valodā, un perspektīvā arī no pirmās klases. Tādā gadījumā šai skolu sistēmai ir uzdevums tomēr pievērst šos jaunos cilvēkus Latvijas valstij, un tādā gadījumā būtu jēdzīgi, ka šis nepilsoņu statuss viņiem vairs nebūtu no dzimšanas, neraugoties uz to, ka vecākiem ir zināma atsvešinātība pret Latvijas valsti.

Ja būtu tagad izveidota šī vienotā skolas sistēma bez segregācijas (un tagad jau faktiski mēs ejam uz to), tādā gadījumā būtu tomēr jēdzīgi, ka šiem cilvēkiem arī būtu kopš dzimšanas Latvijas pilsonība.

Latvijas sabiedrība diezgan bieži ir kritizējusi un ironizējusi par Latvijas prezidentiem. Piemēram, Andri Bērziņu visi atcerēsies par žurnālistiem izteiktu frāzi “ilgi neesat sisti!”, Raimondu Vējoni par “laikam no sākuma jāierauj”. Kādam jābūt prezidentam, lai viņu uztvertu nopietni?

Es domāju, jābūt nopietnai personībai, kura ar savu līdzšinējo biogrāfiju un darbu ir pierādījusi, ka tā ir nopietna, ka tā ir demokrātiska, ka tā stāv uz Satversmes vērtību pamata, ka tā ir spējīga, kompetenta, ka tai ir pieredze dažādos valsts kontekstos. Droši vien būtu labi, ja tai būtu arī Eiropas pieredze.

Tai jābūt jau nobriedušai personībai. Nebūtu labi ievēlēt cilvēku, kurš tikai tad sāks mācīties. Tam ir jābūt cilvēkam, kurš ir nobriedis un par kuru mēs varam būt droši, ka uz viņu var paļauties, ka viņš aizstāvēs valsts intereses.

Par tiesu sistēmu Latvijā. Kas būtu jādara, lai to sakārtotu?

Vispirms man ir jāsaka, ka mūsu priekšstatu par to, kā darbojas Latvijas tiesību sistēma, veido atsevišķi skaļi procesi, kuri nevedas, ja tā var teikt. Piemēram, ilgstoši nevar pabeigt kriminālprocesus atsevišķām personām. Protams, rodas iespaids, ka tas ir pastāvīgi, bet tas tā nav. Tie ir atsevišķi tiesvedības gadījumi.

Kādēļ tas tā ir? Nu, neviena sistēma nav perfekta, un Latvijas sistēma arī nav perfekta. Bet arī, ja mēs skatāmies uz citām Rietumeiropas valstīm, arī tur [sistēma] nav perfekta. Bet es domāju, ka izanalizējot šādus procesus, ir iespējams atrast tos trikus, kas ļauj šādus garus procesus ieildzināt. Cilvēkam, kas nav jurists, tie varbūt ar neapbruņotu aci nav īsti redzami, bet kompetentam juristam tie ir redzami.

Varbūt jūs varētu nosaukt dažus konkrētākus piemērus?

Konkrētāks piemērs varētu būt tāds: lai pabeigtu kriminālprocesu, nebūt nav jāmēģina aptvert visu, kas ir noticis. Tiesāšanai un notiesāšanai pietiek, ja tiek aptverta tikai viena daļa, kas ir notikusi, jo tas notiesāšanai ir pietiekoši.

Piemēram, kāds ir zadzis. Mums nav jāpierāda visas simts epizodes katru atsevišķi, kur viņš bija tajā veikalā, pēc tam tajā, un visas simts jāmēģina aptvert. Pa to laiku process iet un iet. Tu vari paņemt desmit veikalus vai desmit epizodes un iet tālāk ar šo apsūdzību.

[Pārējās] deviņdesmit – tās mums nav vajadzīgas, tās mēs tālāk neizmeklēsim. Viņš tiek notiesāts par šīm desmit epizodēm, kur tas soda apjoms ir diezgan tuvs tam, ja viņam būtu simts epizodes pierādītas. Protams, ja tev jāpierāda simts epizodes, tad tev iet desmitreiz ilgāk viss tas process, nekā ja tev ir desmit epizodes.

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš nesen pateica, ka “politiķi vienojušies par kritērijiem, kādiem jāatbilst prezidenta amata kandidātiem”. Viens no šiem kritērijiem ir tas, ka kandidātam jābūt redzējumam par valsts ekonomisko attīstību. Vai jums ir šāds redzējums?

Nu, vispirms, es jau neesmu kandidāts. Bet, ja jūs pajautājāt manu redzējumu, es domāju, ka man Eiropas Savienības (ES) Tiesā ir liela pieredze ar ekonomiskiem jautājumiem. Jo apmēram puse no visiem ES [Tiesas] spriedumiem ir tieši par ekonomiskiem jautājumiem.

Tagad, neatkarīgi no šiem ES tiesas spriedumiem, es domāju, ka ir vienkārši jāskatās reāli uz to, ka

mūsu vienīgais resurss ir tiešām mūsu cilvēki,

un, lai varētu konkurēt Eiropas un globālā līmenī, mums ir nepieciešama cilvēku izglītība tādā veidā, ka tā ne tikai sasniedz, bet pārsniedz Eiropas vidējo līmeni. Tas nozīmē, ka tagad un tieši tagad ir pamatīgi jānovirza investīcijas uz izglītību un zinātni, apzinoties, ka augļi varētu būt pēc pieciem vai desmit gadiem.

Un šī lieta ir jāapzinās, ka mums jādomā nedaudz ilgtermiņā. Politikai ir jādomā ilgtermiņā. Un arī vēlētājam.

Bez tam, protams, ir svarīga ne tikai izglītība kā mēs to pazīstam, bet arī tas, kā attīstīsies ekonomika pasaulē. Tā pēc desmit gadiem nebūs tāda kā šodien. Lai šīs investīcijas būtu pēc iespējas efektīvākas, tām vajadzētu būt virzītām uz to, kāda būs ekonomika pēc desmit gadiem (to mēs varam vairāk vai mazāk paredzēt), lai mums būtu cilvēki, kuri darbotos šajās jomās un radītu darba vietas, pievilktu investīcijas, un Latvija varētu diezgan strauji attīstīties. Tas nozīmē, ka mums ir nepieciešama zināma pacietība, jo izglītība nav tāda lieta, ko tu vari acumirklī uztaisīt. Ir [nepieciešama] zināma pacietība politikā. Man šķiet, ka tas ir iespējams, ja mūsu sabiedrība to apzinās, ja mūsu politika to apzinās. Viss pārējais arī ir svarīgs, bet tikai sekundārs. Ja mums ir kompetenti cilvēki, tad mūsu ekonomikai nav problēmu.

Vai populisms un viltus ziņas ir apdraudējums demokrātijai?

Es domāju tā. Ir dažādi populisti. Ir populisti ar diezgan bīstamu ideoloģiju virknē Rietumeiropas valstu. Domāju, ka mums tas populisms ir diezgan viegls, vairāk retorikas līmenī.

Bet mums ir cita, jauna informatīvā vide. Tā ir tāda, kur ar cilvēku var samērā viegli manipulēt. Cilvēks, kurš tiecas uz populistisku, ļoti vienkāršotu pasaules uzskatu (kas parasti nav arī pareizs), ir daudz vieglāk manipulējams.

Manipulēti vēlētāji tādā veidā, ka viņus var ietekmēt noteiktā virzienā. Ar viltus ziņām, ar dažādām ietekmēšanas metodēm, kas tagad ir diezgan precīzi atstrādātas. Un, ja vēlētājā nav pretim pietiekoši stabils pasaules redzējums, pasaules uzskats, tādā gadījumā viņš ir viegli manipulējams, un tas ir bīstami.

Vai, jūsuprāt, valstij būtu jāiesaistās un jāizglīto cilvēks par šiem jautājumiem? Piemēram, pastāv uzskats, ka kritisko domāšanu nevar iemācīt.

Mans uzskats ir tieši pretējs. Kritiskā domāšana ir iemācāma, ir apgūstama, tā ir jāsāk [mācīt] jau skolā. Jo nestabilāka šī informatīvā vide, jo svarīgāka ir indivīda, katras personas kritiskā domāšanas spēja. Izsvērt, kas ir pareizi, kas ir nepareizi, kas ir racionāli, kas ir neracionāli, kas ir ētiski, kas ir neētiski. Šī kritiskā domāšana ir viena no personības īpašībām attīstītā sabiedrībā. Šeit ir domāta ne tikai profesionālā izglītība, bet tieši šī personības izglītība, lai persona spēj orientēties informācijas straumē. Tas ir ārkārtīgi būtiski. Un tas ir valsts uzdevums.

Pēc 2015. gada prezidenta vēlēšanām jūs uzstājāties ar lekciju par politisko kultūru Latvijā. Kā šobrīd vērtējat politiskās kultūras līmeni mūsu valstī?

Es domāju, ka politiskā kultūra Latvijā ir drusciņ mainījusies. Daļēji tā ir uzlabojusies, daļēji tā ir pasliktinājusies. [Salīdzinot] ar to, kas bija pirms desmit vai pieciem gadiem. Uzlabojusies tā ir tādā ziņā, ka cilvēku interese par politiku tomēr ir pieaugusi. Tā man šķiet, neraugoties uz to, ka vēlētāju skaits ir samazinājies. Tomēr sociālie tīkli ir vecinājuši, ka cilvēki vairāk domā par to.

Kas ir pasliktinājies? Argumentācijas līmenis ir pasliktinājies. Jo nopietni argumenti visās jomās parādās mazāk, nekā tiem vajadzētu parādīties. Tā vietā tiek diskutēts par nebūtiskām lietām. Tā ir viena problēma, kas ir saistīta ar kritisko domāšanu. Jāizvērtē, kas ir svarīgs, kas ir mazāk svarīgs un kas ir nesvarīgs.

Lai būtu augsts ētikas līmenis politikā, ir jābūt augstam ētikas līmenim diskusijās. Un tāds mums ne tuvu nav.

Līdz ar to ir diezgan patvaļīgi teikt, kas ir liels skandāls un mazs skandāls. Manā izpratnē, ir virkne sīkumu, par ko tiek sataisīti skandāli. Un virkne skandālu, par ko vispār īpaši netiek runāts. Vispirms būtu diskutējams šis mēroga jautājums: kas ir liels skandāls, vidējs skandāls un mazs skandāls. Un tā mums bieži šie mērogi, sevišķi presē, tiek sajaukti.

Tuvojas 16.marts jeb tā sauktā leģionāru diena. Ja jūs būtu Valsts prezidents, vai jūs apmeklētu kādu no piemiņas pasākumiem šajā dienā?

                                     (Apmēram 30 sekunžu klusums.)

Jūs mani tagad vedināt uz jautājumu, ja es būtu prezidents. Es neesmu prezidents. Man uz to jautājumu nav jāatbild (smejas).

                                     (Atkal klusē, apmēram 10 sekundes.)

Kas ir mans personīgais viedoklis? Tas ir grūts jautājums. Nē, es tagad nevaru jums to noformulēt tādā veidā.

Pirms pēdējām prezidenta vēlēšanām, kurās jūs arī kandidējāt, jūs teicāt, ka brauktu uz Lesteni nolikt ziedus kā Valsts prezidents.

Zinot, ka tur ir mani radi [apglabāti], Lestenē es esmu bijis. Un kā privātpersona noteikti arī...

Bet, ja jūs kļūtu par Valsts prezidentu, vai jūs mainītu savu rīcību vai arī ne?

Nu, tas man būtu tad attiecīgi jāpārdomā. Bet man nav jāizdomā viss, ko es darītu, ja es būtu Valsts prezidents.

Uz augšu