Kopš 2011. gada nogales ārlietu ministra amatu Latvijā ieņem Edgars Rinkēvičs. Sākotnēji viņu šajā amatā izvirzīja Zatlera reformu partija, kurā Rinkēvičs iestājās nākamā gada janvārī. 2014.gadā pārgāja uz partiju "Vienotība". 13. Saeimas vēlēšanās ievēlēts no partiju apvienības "Jaunā Vienotība" saraksta. Portāls TVNET ministru izjautāja par "Brexit", attiecībām ar Saūda Arābiju, Krieviju, un banku sektora problēmām.     

                                    (Intervija notika šā gada 7. martā)

Nesen “Facebook” publicējāt iesniegumu, ko jums bija nosūtījis kāds iedzīvotājs. Tajā bija tikai viens īss jautājums par to, kāds ir jūsu plāns. Ko atbildēsiet uz šo iesniegumu?

Pašlaik aktuālākais plāns, protams, ir panākt maksimāli labvēlīgus nosacījumus nākamajā Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetā. Tas, patiesību sakot, ir ļoti smags darbs.

Otrkārt, tas ir “Brexit”, ņemot vērā to, ka ir skartas gan mūsu valstspiederīgo intereses, gan uzņēmēju intereses. Protams, arī drošības jautājumi.

Bet pavisam īsa atbilde uz jautājumu - strādāt.

Ja būs “no deal Brexit”, vai tas neapdraud mūsu valstspiederīgos Lielbritānijā? Nesen Londonā vairākās vietās atrada spridzekļus...

Baidos, ka tīri tādā sadzīviskā līmenī, ja tiešām ir tā saucamais “no deal Brexit”, tad var gadīties, ka tāds zināms uzplaiksnījums ir. Tādā gadījumā es varu tikai aicināt mūsu valstspiederīgos informēt vēstniecību. Mēs neapšaubāmi reaģēsim un sasaistīsimies ar attiecīgajām Lielbritānijas varas iestādēm.

Bet vai ir iespējami vardarbības uzliesmojumi?

Ir viens riska faktors. Mūs uztrauc tas, ka tā saucamā “no deal” gadījumā varētu parādīties problēmas ar pirms 21 gada noslēgto “Lielās piektdienas vienošanos”, kas faktiski izbeidza radikālo, vardarbīgo īru teroristisko organizāciju darbības. Lielā mērā pateicoties tam, ka starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku nav fiziskas robežas, cilvēki var mierīgi pārvietoties bez jebkādiem dokumentu kontroles pasākumiem, muitas kontrolēm. Šāda veida robežas parādīšanās var nopietni iedragāt “Lielās piektdienas vienošanos”, un tas var atkal saasināt zināmas radikālisma tendences. Tas ir risks. Ar šādiem riskiem jārēķinās, bet man šobrīd nav tādas informācijas, ka būtu gaidāmi pēkšņi nemieri vai vardarbības uzliesmojumi. Mēs neesam saņēmuši šādu informāciju arī no mūsu kolēģiem Lielbritānijā.

Runājot par Latvijas vēstniecībām ārvalstīs - cik šobrīd izmaksā Latvijas vēstniecība Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE)?

572 tūkstoši eiro ir šā gada budžets.

Vai Ārlietu ministrija (ĀM) ir aplēsusi, cik lielā mērā šie ieguldījumi atmaksājas?

Es gribētu minēt tirdzniecības datus, jo tas ir kaut kas tāds, kas dod priekšstatu. Ja līdz brīdim, kad mēs atvērām šo vēstniecību (oficiāli es biju atklāt šo vēstniecību 2015. gadā), 2013. gadā preču eksports bija 19,8 miljoni [eiro], tad 2018. gadā preču eksports ir 42,4 miljoni [eiro]. Tas ir tikai preču eksports šobrīd. Preču imports 2013. gadā bija 3,3 miljoni. 2018.gadā 7,9 miljoni. 2017.gads ir mazliet ārā no visiem parametriem. Acīmredzot tur ir bijis kaut kāds liels darījums, jo tur pēkšņi bija 107 miljoni [eiro]. 

Par šiem 107 miljoniem 2017.gadā. Vai tas ir eksports vai tomēr reeksports?

Par šo var padiskutēt. Cik zinu, tad ir bijis laikam 2017.gadā kaut kas liels, saistīts ar reeksportu. Bet mēs redzam arī, ka stabili aug mūsu pašu eksporta tendences. Mēs redzam, ka mums ir arī stabils pārtikas rūpniecības preču eksporta pieaugums un viss pārējais.

2018.gadā AAE sāka anulēt uzturēšanās atļaujas Latvijas nepilsoņiem. Kāda ir situācija šobrīd?

Tas ir arī viens no jautājumiem, pie kā diezgan regulāri atgriežas mūsu vēstniecība tieši AAE, jo mums ik pa brīdim bija jāstrādā ar attiecīgajām iestādēm Abū Dabī, ik pa laikam atgādinot, ka mums ir divu veidu pases. Mums ir pilsoņa pase un mums ir nepilsoņa pase. Un ka nepilsoņi ārpus Latvijas atrodas tieši tādā pašā Latvijas valsts aizsardzībā kā pilsoņi. Mums ik pa brītiņam bija jārisina jautājumi par to, ka tika prasītas vīzas vai bija problēmas ar uzturēšanās atļaujām. Pagaidām es neesmu dzirdējis, ka būtu problēmas, jo vēstniecības un vēstniece personīgi, protams, uzreiz vērsās attiecīgajās iestādēs, bet recidīvi šad un tad parādās.

Vēl aizvien?

Problēmas parādās parasti uz robežas. Dažreiz ir informatīvs pārrāvums robežkontroles darbiniekam. Tad paiet ļoti labs laiks, kamēr sazvana vai izskaidro, vai izdara. Tādi recidīvi šad un tad ir bijuši.

Un tad bija viens vilnis, kas bija saistīts ar darba uzturēšanās atļaujām vairāk, kur arī vēstniecība aktīvi sāka strādāt. Ik pa brīdim šādi jautājumi tiek risināti gandrīz vai visur, kur ir mūsu vēstniecības. [Robežkontroles darbinieki] ierauga dienesta pasi vai nepilsoņa pasi, un šad tad tādas lietas parādās. Bet mēs šādas lietas risinām.

ES-Arābu valstu līgas samitā, tiekoties ar Saūda Arābijas ārlietu ministru, uzsvērāt Latvijas interesi paplašināt abu valstu politisko un ekonomisko sadarbību. Ņemot vērā visus cilvēktiesību pārkāpumus Saūda Arābijā, žurnālista Džamala Hašogi slepkavību, vai šī sadarbības paplašināšana gadījumā nav pretrunā ar mūsu valsts  pamatvērtībām?

Nē, nav.

Kāpēc?

Pirmkārt, valsts ārpolitika vienmēr ir līdzsvara meklēšana starp interesēm un vērtībām.

Visas valstis gan ES, gan ārpusē uztur gan ekonomiskās, gan diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurām mēs pilnīgi atklāti un godīgi sakām lietas, kas [tām] nepatīk. Piemēram, par to pašu Hašogi slepkavību. Mēs to nosodījām no pirmās dienas, kad parādījās tiešām kaut cik ticama informācija, ka tur esot iejaukti gan Saūda Arābijas specdienesti, gan diplomātu komanda. Līdzīgas diskusijas, starp citu, par cilvēktiesībām, politiskām brīvībām mums notiek arī ar Baltkrieviju, Ķīnu...

Bet Saūda Arābija ir valsts, kurā vēl aizvien pastāv brutāli nāves sodu veidi. Nemaz nerunājot par cilvēku pamatbrīvību ierobežošanu. Tikai nesen tur atļāva sievietēm vadīt auto. Vai sadarbība ar šādu valsti tiešām, jūsuprāt, nav pretrunā ar mūsu pamatvērtībām?

Mēs uzskatām, ka tikai caur plašāku un ciešāku sadarbību, dialogu (gan politisku, gan ekonomisku) var arī risināt jautājumus, kas ir saistīti ar cilvēktiesībām. Mēs varam, protams, izlikties, ka šādas valsts nav, mēs varam nedarīt neko, mēs varam netikties, mēs varam nerunāt. Šāda veida pieeja nepalīdzēs cilvēktiesībām nekādā veidā.

Man bija pavisam nesen tikšanās Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK), kur man viens uzņēmējs absolūti strikti pārmeta: “Kāpēc jūs vispār runājat to, kāpēc jūs runājat par Hašogi, kāpēc jūs runājat par cilvēktiesībām? Tirgoties vajag!”

Mums šobrīd ir divi ārkārtīgi polarizēti viedokļi: turam muti un andeli taisām vai, taisni otrādi, skaisti runājam un nedarām neko.

Kāpēc, jūsuprāt, netiek ieviestas ES sankcijas pret Saūda Arābiju?

Tāpēc, ka ir vairākas valstis, kas to bloķē.

Par pašreizējām Latvijas un Krievijas divpusējām attiecībām. Kā jūs varētu tās raksturot?

Pirmkārt, mēs, protams, esam kaimiņvalstis. Kā kaimiņvalstīm mums ir ļoti daudz praktisku ikdienas darbu. Tiešām ir gandarījums, ka par spīti pēdējo gadu ļoti nopietniem satricinājumiem, kas ir bijuši gan starptautiskai sistēmai, gan ES-Krievijas, gan NATO-Krievijas attiecībās (Krimas pretlikumīgā okupācija, Ukrainas austrumu notikumi, Kerčas šauruma krīze pagājušā gada nogalē utt.), mums tomēr izdevās pabeigt pilnībā pagājušogad Latvijas-Krievijas robežas demarkāciju. Tā vairs nav tikai tīri teorētiski, juridiski līgumā nosprausta robeža, tā ir arī fiziski, precīzi dabā iezīmēta robeža.

Mūsu ekonomiskās attiecības, lai ko mēs kādreiz dzirdam (Kādas šausmas! Tirdzniecība ir pagalam, ekonomikas vairs nav!), patīk vai nepatīk lielajiem bļāvējiem, bet tirdzniecības apgrozījums starp valstīm pieaug. Un pieaug jau divus vai trīs gadus.

Jā, bija kritums. Un kritums bija 2014., 2015. un arī, ja es nemaldos, 2016. gada sākumā. Bet tas bija vairāk saistīts ar Krievijas vispārējo ekonomisko situāciju. 2014., 2015. gadā bija valūtas kursa svārstības. Eiro kļuva daudz vērtīgāks pret rubli, tas ietekmēja eksportu, bija sankcijas, pretsankcijas, vesela rinda jautājumu. Tā ka tirdzniecības attiecības šobrīd ir augšupejošā līknē.

Kas attiecas uz politiskām attiecībām, neapšaubāmi tajās ir ļoti principiālas domstarpības, kas saglabāsies. Tas ir pilnīgi skaidrs.

Par Krievijas un Ukrainas konfliktu. Ir skaidrs, ka Minskas sarunu formāts nedod rezultātus. Pierādījums ir situācija Azovas jūrā pagājušā gada nogalē. Kur, jūsuprāt, ir izeja?

Es līdz galam nepiekristu, ka Minskas formāts nestrādā pilnībā. Minskas formātam ir ļoti lielas problēmas, neapšaubāmi. Pirmā Minskas vienošanās tika panākta vēl 2014.gadā, bet otra 2015.gada februārī. Tātad pirms četriem gadiem, kad Krievijas gan karavīri tieši, gan atbalstītās kaujinieku grupas centās ieņemt maksimāli lielu Ukrainas teritoriju. Tas tika pārtraukts. Ja mēs tiešām gribam normalizēt situāciju, tad pirmais un galvenais, kas būtu jāizdara, - Ukrainai ir jāatdod kontrole pār Krievijas-Ukrainas robežu visā tās garumā.

Ja mēs vispārinām, Minskas formāts - tas ir labāk nekā karš un tas ir veids, kā situāciju noturēt “iesaldētā” stāvoklī?

Tas ir labāk nekā atklāts konflikts, bet tas ir absolūti nepietiekami. Mēs gribētu redzēt daudz aktīvāku visu spēlētāju iesaisti, lai tomēr būtu zināms progress. Bet būsim arī reālisti. Vērojot šo procesu jau vairāk nekā četrus gadus, man rodas iespaids, ka

Krievijas Federācija ir principiāli neieinteresēta atrisināt šo austrumu problēmu, jo tādā gadījumā, pirmkārt, Ukraina var koncentrēties pilnībā uz savu reformu procesu. Otrkārt, tā var sākt daudz straujāku eirointegrācijas kursu, kas ir ļoti ilgs.

Mēs nerunājam ne par diviem, ne par pieciem gadiem. Un, treškārt, tas ir zināms variants, kādā veidā kontrolēt daļu no [Ukrainas] teritorijas, tieši neuzņemoties atbildību.

Vai jūs neredzat intereses trūkumu atrisināt šo konfliktu arī no Ukrainas puses?

Es uzskatu, ka vienkārši brīdis, kas varētu būt lūzumpunkts, lai Minskas vienošanās izpilde būtu efektīva, ir brīdis, kad Ukrainas valstij tiks nodota pilna kontrole [pār tās robežu ar Krieviju]. Tikai tad, ja mēs redzēsim, ka šī kontrole ir nodota, mums būs leģitīmas tiesības prasīt pildīt visus pārējos punktus.

Par banku skandāliem. Nesen TVNET bija intervija ar Hermitage Capital Management vadītāju un cīnītāju pret naudas atmazgāšanu Bilu Brauderu. Attiecībā uz naudas atmazgāšanas novēršanu Brauders pateica, ka “Latvijai pastāv eksistenciāls risks, ja atbildīgās amatpersonas nelikvidēs visus iespējamos trūkumus”. Tālāk viņš sprieda par sekām Latvijas ekonomikai, ja ASV Latvijas bankām norēķinos liegtu izmantot dolārus. Vai šādi rīkojas stratēģiskais partneris?

Kā tieši?

Tie taču ir atklāti draudi.

Neaizmirsīsim, ka ASV kā vienam no pasaules pamatvalūtu turētājiem, protams, ir tiesības sargāt savu valūtu. Es aicinātu uz šo skatīties nevis kā uz kaut kādiem draudiem no stratēģiskā partnera (arī viens arguments, ka tas ir mēģinājums iznīcināt nacionālo kapitālu, lai mūsu konkurenti tiktu iekšā), bet kā uz mēģinājumu aizsargāt pašiem sevi. Tīri racionāls mēģinājums aizsargāt ASV drošības intereses. Mūsu intereses šajā gadījumā sakrīt divos jautājumos no drošības viedokļa.

Jā, stratēģiskā partnerība ar ASV mūsu drošībai ir būtiska, militārā, kiberdrošība, viss pārējais.

Otra lieta. Es ar šiem jautājumiem strādāju no 2015.gada. Likās, ka mums ir pamatīgs progress OECD sarunās. Sevišķi saistībā ar finanšu sektoru. Šāda veida netīra nauda, bizness de facto ietekmē arī mūsu pašu politiku. Mūsu pašu neatkarīgo lēmumu pieņemšanu. Es, protams, nepārspīlētu ar eksistenciālām lietām, bet problēmas var būt ļoti nopietnas.