Daktere Maija Rācene bija pāri pensijas vecuma slieksnim jau septiņus gadus, taču turpināja pieņemt pacientus savā ģimenes ārstes praksē Staicelē. Šogad viņa beidzot devās pelnītā atpūtā un nelielās pilsētiņas 900 iedzīvotāji palika bez ģimenes ārsta.
Bez ģimenes ārsta tūlīt paliks arī Baltinavas novads Krievijas pierobežā. Tur, tāpat kā Staicelē, daktere Māra Pilāne jau daudzus gadus turpina pieņemt pacientus, būdama pensijas gados, taču šogad pateikusi – viss, pietiek.
Kas notiek ar cilvēkiem, kad viņu dzīvesvietā izzūd ārsts? Viņi brauc uz blakus novadiem, pārslogojot tur strādājošos speciālistus. Ģimenes ārstu trūkums medicīnā šobrīd ir otrā lielākā problēma pēc katastrofas ar medicīnas māsu neesamību.
Līgatnes novadā šobrīd palika tikai viens no diviem ģimenes ārstiem. Dakterei piedāvāja darbu netālajā Siguldā. Aizstājēju vēl nav izdevies atrast. Tā nu ģimenes ārstei Dinai Puhartei-Zicmanei vienai jāaprūpē ne tikai 3200 novada iedzīvotāji, bet arī kaimiņu teritorijās dzīvojošie (praksē kā pacienti reģistrēti 3668 pieaugušie un 619 bērni). Veselības ministrijas noteiktais standarts ir 1500 – 1800, ja aprūpē arī bērnus, tad vēl mazāk.
“Ir gatava pilnībā labiekārtota vieta, kas ir pašvaldības īpašums. Par to galva nav jālauza. Nākamajā dienā var nākt un strādāt,” stāsta Līgatnes novada priekšsēdētājs Ainārs Šteins. Tomēr ar to nepietiek, lai uz Līgatni atvestu jaunu ģimenes ārstu.
Kopumā marta sākumā ģimenes ārstu meklēja 17 brīvās prakses vietās. Tikmēr astoņi ģimenes ārsti pērn devušies strādāt ārpus Latvijas, liecina Ārstu biedrības dati.
Cēsu pieredze
“Tagad ir tā, ka viena maiņa beigusi, otra vēl nav sākusi, un ir tās 10 minūtes, kad neviena nav. Izskatās brīnišķīgi! Bet jūs jau redzējāt, ka pamazām nāk, un, kad būs neatliekamā stunda, tur stundas laikā laikam jau kādi 10 cilvēki ir. Bet nu tiksim ar visiem galā!” sarunu iesāk Cēsu ģimenes ārste Gunta Kaugare. Viņas kolēģe, kas strādājusi rīta maiņā, tās laikā pieņēmusi 40 cilvēku. “Kur vēl efektīvāk?! Mums nav vairs uz efektivitātes rēķina, kur!” – secina ārste.
Grūtais darbs un lielā slodze arī esot viens no iemesliem, kādēļ jaunie vairs medicīnā neienāk. Kaugare pati joprojām ir enerģijas pilna un vairākkārt atkārto, ka strādā ar iedvesmu un galā tiek. Tomēr 30 darba gados piedzīvots ne mazums vilšanos, kas saistītas ar veselības aprūpes politiku.
“To katastrofu mēs vēl neapzināmies, bet viņa būs,” viņa saka. Reģionos trūkst ne tikai ģimenes ārstu, Kaugare ilgi nevarēja atrast palīgu. “Atnāca jauna, gudra, visu zināja. Bet jau atnākot teica, ka pēc pusgada dosies uz Norvēģiju. Mēs izdomājām: dabūsim viņai draugu – paliks. Bet neizdevās, aizbrauca,” stāsta daktere Kaugare.
Divi citi palīgi neesot īsti iestrādājušies. Tagad ārste atradusi sev palīdzi ar pieredzi medmāsas darbā, taču būs papildus jāpiemācās, jo ģimenes ārsta palīgam vajadzīgas specifiskas zināšanas. Arī izglītības sistēmā līdz galam kaut kas nav kārtībā, secina ārste. Piemēram, medmāsām ir šaura specializācija, tādēļ ir ierobežotas iespējas.
Tāpat reģionos trūkst ārstu ar specializāciju, tādēļ pacienti nereti jāsūta uz citu pilsētu. “Jaunie speciālisti atnāk uz Cēsīm, bet nepaliek. Viņi atnāk, jūtu, ka ir! Un pēc brīža vairs nav! Mums trūkst ausu-kakla-deguna ārsta [LOR], tas jau ir hroniski. Tad mums trūkst arī acu ārsta – pastāvīga nav. Viņi atbrauc no galvaspilsētas, kā tādi īslaicīgi speciālisti. Trūkst arī dermatologu.”
Cēsu iedzīvotājus gan glābj citu pilsētu tuvums – 30 minūšu brauciena attālumā ir Valmiera un Limbaži, pusotra stunda līdz Rīgai. Ģimenes ārstes Guntas Kaugares pieņemšanā sastaptie pacienti atzina, ka ne reizi vien nācies ārsta palīdzību meklēt citur, un tas nav nekas neiespējams. Ātri var nokļūt gan ar personīgo auto, gan sabiedrisko. Tomēr pacientu mobilitāte neglābj no ārstu pārslodzes, un cilvēkiem tāpat jāgaida rindā.
Cēsu klīnikā, kurā sniedz neatliekamo, stacionāro un ambulatoro palīdzību, šobrīd ir 12 vakances. Trūkstot gan māsu un māsu palīgu, gan ginekologa, traumatologa, rehabilitologa, neirologa un ķirurga.
Klīnikas vadītāja Ingūna Liepa neslēpj, ka reģioni par darbinieku piesaisti cīnās ļoti asi un piedāvā dažādus labumus. Piemēram, Cēsu klīnika sadarbībā ar pašvaldību piedāvā jaunajiem ārstiem iespēju īrēt labu dzīvokli. Vairākos gadījumos izmantots Eiropas fondu finansējums – tā sauktā pārcelšanās nauda, sniedzot finansiālu atbalstu ģimenei, ja darbinieks pārceļas no Rīgas uz reģionu. Turklāt rezidentu algas, ja noslēgts līgums par darbu reģionu ārstniecības iestādēs pēc rezidentūras beigšanas, esot par 30% lielākas jau mācību laikā. Bet problēmas atrast darbiniekus ir tik un tā.
Nav arī lielās pilsētās
Cēsis nav unikāls piemērs. Re:Baltica apzvanīja ārstniecības iestādes citos reģionos, un teju visās slimnīcās stāstīja vienu un to pašu.
Kuldīgā, piemēram, vispār neesot acu ārsta. Vairākas reizes mēnesī speciālists brauc uz pieņemšanu, bet slimnīcai būtu nepieciešams savs acu ārsts. Pašvaldība sola pat dzīvokli, taču pagaidām meklējumiem nav rezultāta.
Acu ārstu meklē arī Madonas slimnīca. Tāpat tā meklē ķirurgu, LORu, rehabilitologu, narkologu, ginekologu, psihiatru, internistu un trīs medicīnas māsas. Esošie, strādājošie mediķi labprāt ietu pensijā, bet slimnīcai nav speciālistu, ko likt viņu vietā. Pārmest, ka nemeklē pietiekoši aktīvi, nevarot. “Kā tu atradīsi cilvēku tukšā istabā?” – atzina slimnīcā.
Pat lielākās pilsētās, piemēram, Liepājā, nevar atrast vajadzīgos speciālistus. “Uz šo lielo slimnīcu ir viens nefrologs. Tas nav normāli, un, protams, ir pārslodze, jo viņas aprūpē ir gan nodaļas pacienti, gan hemodialīzes pacienti, gan konsultācijas citās nodaļās,” stāsta Liepājas reģionālās slimnīcas vadītājs Edvīns Striks. Stacionāra darbu gan nodrošināt varot, taču nereti uz pārslodzes rēķina.
Potenciālos darbiniekus slimnīca aktīvi meklē visos iespējamos veidos. Vēl pirms 10 gadiem pat organizēts speciāls lidmašīnas čarterreiss jaunajiem speciālistiem no Rīgas uz Liepāju, cenšoties viņus pievilināt. Tādēļ Striks uzskata – nav pamata cerēt, ka rindas paliks īsākas.
”Cilvēkiem vajadzēja godīgi pateikt, ka, pieliekot medicīnai tos 200 miljonus eiro, tūlīt nepazudīs rinda uz pakalpojumiem. Tā nebūs. Jo laiks, kad ar šo lielo naudu varēja visu saglābt, apturēt izceļošanu un pāriešanu uz privātām struktūrām, – tas ir palaists garām. Nu, tagad iedeva to naudu, nu nav jau kam maksāt, nav jau kam sniegt – to valsts apmaksāto [palīdzību]. Jo cilvēki ir pārguruši,” viņš secina.
