Vai esi redzējis apdegušu ezi? Vai varbūt mirušus zaķēnus, kas nav spējuši izbēgt no degošās kūlas? Kādas sociālās deviācijas raksturīgas dedzinātājam un kāds ir viņa antropoloģiskais portrets, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns, kriminologs Andrejs Vilks.

Lieldienu brīvdienās visā Latvijā jau atkal svila pamatīgi – abās dienās reģistrēti 130 kūlas ugunsgrēki un 32 meža ugunsgrēki. Kopš gada sākuma vecās zāles ugunsgrēku skaits jau ir lielāks nekā 2018. gadā visa gada garumā. Šopavasar kūla dzēsta 2240 reizes.

Veloceliņš uz Jūrmalu ved gar dzelzceļa sliedēm. Pirmo Lieldienu vakarā pļava netālu no Priedaines stacijas deg – gar sliežu uzbērumu mutuļo melni dūmi, ko vējš izkliedē pa apkārtni. Smaka jūtama jau pa gabalu. Aiz uzbēruma redzami lieli melni pleķi, kas pļavā izveidojuši savādu rakstu – var redzēt, ka uguns metusies te uz vienu, te otru pusi. Neraugoties uz to, ka pļavā strādā ugunsdzēsēju brigāde, uguns turpina savu ceļu, dažās sekundēs iznīcinot sažuvušos zāles stiebrus un niedres.

Ugunsdzēsēji, tērpušies biezos aizsargtērpos, ar platām pletnēm zvetē un zvetē pa uguni, kas nepadodas. Izskatās, ka darbs ir fiziski smags.

Aprakstītais bija relatīvi neliels, tikai viens no 130 kūlas ugunsgrēkiem, kas Latvijā plosījās brīvdienās.

Aizdegas zibenīgi!

FOTO: Gatis Dieziņš/LETA

Nocirst, pakļaut, nodedzināt!

Tieši vēlie kūlas ugunsgrēki – aprīļa beigās, maija sākumā - dabai nodara vislielāko postu, iesāk Dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, Slīteres Nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja. 

“Ir sauss un ārkārtīgi ugunsbīstams,” turpina Slīteres Nacionālā parka zoologs, bažīdamies par iespējamajiem meža ugunsgrēkiem. Lietus nav bijis, bet maijs parasti ir viens no sausākajiem mēnešiem.

Ja sauss laiks pieturēsies vēl jūnijā un jūlijā, “ tas būs sprādziens”, saka dabas pētnieks. Ugunsbīstamība mežos būs ļoti augsta.

Slīteres pusē ir mazs iedzīvotāju blīvums, līdz ar to arī “dullo nav tik daudz”, tāpēc kūla deg reti. Visbiežāk no automašīnas kāds izmet izsmēķi un aizdegas ceļmalas, ko garāmbraucēji pamana. Vilnis Skuja saka: tieši vēlo kūlas ugunsgrēku nodarītais posts ir vislielākais, jo ap šo laiku daba mostas – pļavās ir mazie zaķeni, kas no degošās zāles nekur nevar aizbēgt, tāpat kā eži, vardes, putnēni, zirnekļi.

“Aprīļa beigās daba jau ir ieskrējusies vasarai, tāpēc pļavas ir pilnas ar dzīvību.”

"Ir piromāni – slimi cilvēki, kuru sabiedrībā nav īpaši daudz, bet esmu pamanījis, ka ir cilvēki, kuriem, nopērkot īpašumu, patīk jaunajā vietā “visu notīrīt”. Viņi uzreiz interesējas, vai var saņemt atļauju koku nociršanai. Kad viņi visu sev apkārt nocērt un “notīra”, tad sāk veidot jaunu ainavu. Iespējams, ar pērno zāli ir līdzīgi: sajūta, ka kaut ko attīri. Lai nopļautu, jāiegulda darbs, laiks un līdzekļi, bet te pietiek ar vienu sērkociņu.

Gadi iet, bet iedzimtība nemainās – kaut kas liek cīnīties ar dabu, pakļaut, pārveidot. Populācijā aizvien ir cilvēki, kuriem ir pārāk liels vilinājums uzšķilt to sērkociņu.

Un tad no tā nodeg pļava, šķūnis, māja, un arī pats apsvilis “dodas uz citiem medību laukiem”.”

Viņš paņem sērkociņus un vairs nekontrolē sevi

Ļaunprātīgo dedzinātāju nav viegli pieķert. Cilvēki, kas nonāk slimnīcā ar apdegumiem un apgalvo, ka ir metušies dzēst ugunsgrēku, lai gan mediķiem ir aizdomas, ka cietušie paši arī pielaiduši kūlai uguni, parasti ir gados veci cilvēki. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka viņi atspoguļo vidējo kūlas dedzinātāju. Tie, kas dedzina mērķtiecīgi un ir gados jaunāki, aizbēg un, visticamāk, liesmas vēro no malas.

Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns, kriminologs Andrejs Vilks skaidro, ka ir trīs dedzinātāju kategorijas: pie pirmās pieder personas, kurām piemīt psihiska pataloģija – nepārvarama tieksme dedzināt. Vai cilvēkam piemīt šis psihiskais traucējums, nosaka psihiatriskā ekspertīze.

“Šie cilvēki izjūt eiforiju, redzot liesmas. Tieksme pastiprinās narkotisko, psihoaktīvo vielu vai alkohola ietekmē.” Vilks norāda, ka šādu cilvēku nav pārāk daudz.

Otrajā dedzinātāju kategorijā ir huligāni, kuriem garāžas, miskastes, šķūnīša vai vecās zāles dedzināšana ir vandalisma izpausme. Šādu dedzinātāju ar piromāniskām izpausmēm ir daudz vairāk. Kā piemēru kriminologs min masveida šķūnīšu dedzināšanu pirms vairākiem gadiem, gan tepat Āgenskalnā, gan Kuldīgā.

Pie trešās kategorijas pieder racionāli domājošas personas, kuras šādā veidā kārto īpašuma jautājumus.

Kriminālistikas eksperts izsaka versiju, ka šāda, apdomāta dedzināšana varētu būt notikusi Rīgā, Kalnciema ielas namos.

Vēsturiskās ēkas nodega pērn novembra beigās.

“Jauneklīgs vīrietis ar sievišķīgiem vaibstiem, ar trauslu miesasbūvi, iespējams, pagariem matiem,” Andrejs Vilks iezīmē piromāna tipu pēc antropoloģiskās teorijas, kuras ietvaros tiek pētīti noziedznieku tipi.

Profesors saka, ka iespējamā piromāna portrets ir bez vīrišķīgiem vaibstiem, viņā nav arī pamanāmas agresijas. Pusaudžiem ar deviantu uzvedību dedzināšana var būt viens no pārkāpumiem, kas iezīmē kriminālās karjeras sākumu.

Nezāļu lauki

Starp citu, tie, kas priecājas, skatoties uz koši zaļajiem zāles stiebriņiem melnajos kūlas izdedzinātajos laukos, alojas – dedzināšana samazina augsnes auglību un augu daudzveidību. Priekšroku gūst nezāles ar stipru sakņu sistēmu, kas sāk dominēt agrāko dabiskajiem zālājiem raksturīgo sugu vietā. Līdz ar to izzūd krāsas, smaržas, skaņas. Dedzināšana veicina invazīvo sugu izplatīšanos.