«Adrenalīns var būt narkotika»: bijušais karsto punktu žurnālists par savu pieredzi (4)

Karls Honorē ir pavadījis žurnālista profesijā 11 gadus un rakstījis tādiem prominentiem izdevumiem, kā «The Economist», «Observer», «Miami Herald», «Houston Chronicle», «Time» un «National Post». Pagaidām Honorē ir pievērsies grāmatu rakstīšanai un ir uzrakstījis jau trīs darbus par nepieciešamību ievērot samērīgu dzīves tempu. Viņš ir pabeidzis arī savu ceturto grāmatu par novecošanās priekšrocībām. Tāpat Honorē ir runājis prestižajā sarunu šovā «TED Talks» un ir arī slavenā podkāsta «The Slow Revolution» autors.

Vai varat nedaudz pastāstīt par sevi?

Esmu cilvēks, kuram patīk vārdi. Mani vienmēr ir fascinējusi to skaņa, izskats uz papīra un spēks mainīt cilvēku uzskatus, kā arī rīcību. Man arī vienmēr ir bijis tā saucamais pasaules glābēja komplekss. Es kļuvu par žurnālistu tieši, lai izglābtu pasauli. Devos uz trešās pasaules valstīm un rakstīju par tām. Cerēju, ka cilvēki no pasaules bagātās valstis pret tām sāks izturēties ar lielāku taisnīguma apziņu.

Žurnālistikā nostrādāju 11 gadus un tad sāku rakstīt rakstīt grāmatas. Pagaidām esmu pabeidzis trīs darbus par nepieciešamību dzīvot lēnāk. Savukārt, mana pēdējā grāmata ir par mūsu kā cilvēku attieksmi pret novecošanos pasaulē, kurā dzīvojam ilgāk, nekā jebkad iepriekš.

Kādos karstajos punktos esat bijis?

Nu, savulaik biju pašreizējā Sīrijas prezidenta Bašara Al Asada tēva bērēs. Tur redzētais maniem ķermeņa matiņiem lika sacelties stāvus. Šajās bērēs bija cilvēki, kuri grieza savas krūtis ar žiletēm un uz ielām šāva ar šaujamieročiem. Tāpat biju arī 3 gadus bāzēts Dienvidamerikā. Tur gāju uz aizdomīga paskata geto un man bieži nebija pārliecības par to, vai vispār no turienes iznākšu ārā dzīvs.

Tomēr man pašam visbailīgākā lieta bija pievienošanās Bolīvijas narkotiku apkarošanas vienībai operācijas laikā, kura notika valsts dienvidos esošajos džungļos. Tur mēs nonācām konfliktā ar dažiem zemniekiem, kuri nodarbojās ar kokas audzēšanu. Sākās apšaude un visa apkārtējā pasaule atgādināja apokalipsi. Visvairāk no šī notikuma atceros to, ka ielecu ceļmalas grāvī un uz mani šāva zemnieks, kurš slēpās krūmos.

Brīdī, kad narkotiku apkarošanas vienības helikopters atklāja uguni un palaida asaru gāzi, ieraudzīju vistu ar četriem cāļiem, kuri lēnām šķērso ceļu.

Tā bija visnotaļ sireāla pieredze.

Kā jūs aprakstītu savas tā brīža sajūtas?

Brīdī, kad apkārt norisinās haoss, tu izjūti bailes. Tomēr ir brīdis, kad bailes malā nobīda adrenalīns. Tu vienkārši domā par to, kā nenomirt. Tas ir līdz brīdim, kamēr briesmas ir pāri. Pēc tam tu atkal sāc saprast cik gan patiesībā tas viss bija ļoti bailīgi.

Īstenībā pirms šis pieredzes es nesapratu kāpēc gan kāds vēlētos kļūt par kara korespondentu. Pēc tam es sāku jau lēnām saprast.

Adrenalīna sajūta, kura tev izdalās briesmu brīdī liek tev justies ļoti pacilātam. Tev ir tāda sajūta, ka tu vienkārši lido un tu spēj stāties pretī visai pasaulei.

Tomēr tajā pašā laikā es sapratu, ka es nevēlos, lai man kas tāds kļūst par izklaidi un narkotiku. Tāpēc es nolēmu, ka šādu darbu vairs dzīvē nedarīšu un tā arī nekad vairs neesmu tajā atgriezies. Var teikt, ka es izjutu šīs ārkārtīgi pacilājošās emocijas, taču izvēlējos neļauties kārdinājumam.

Vai varētu apgalvot, ka tajā brīdī jutāties patiesi dzīvs?

Tieši apšaudes brīdī man bija bail un es pārtraucu domāt. Tā vienkārši kļuva par dzīvniecisku pieredzi un man bija tikai viena doma – izdzīvot. Es nevienā brīdī nedomāju par to, kā es jūtos. Pēc tam, kad apšaude ir garām, tad tavs intelekts atgriežas un tad jau arī tu vari domāt par to, kā tu konkrētajā brīdī juties. Manā gadījumā, tad kad apšaude bija garām, tad patiesi sajutos vairāk dzīvs, taču arī visu laiku centos atcerēties, ka īstenībā jau es konkrētajā brīdī nomirt nevēlējos.

Vai brīdī, kad ir šis adrenalīna uzplūdums ir iespējams domāt par nepieciešamību veidot žurnālistisku materiālu?

Adrenalīna uzplūduma brīdī tu patiešām domā tikai par izdzīvošanu. Tomēr tad, kad tas jau lēnām sāk samazināties (teiksim līdz 85% līmenim), tu sāc domāt par to, ko redzi apkārt un to, ko vari atcerēties stāsta izveidošanai.

Vai uzdevāt sev arī jautājumu par to, kāpēc šādi konflikti vispār notiek? Vai mēģinājāt arī ko analizēt?

Es vienmēr esmu bijis samērā liels pacifists. Man nepatīk vardarbība. Brīdī, kad es devos uz Bolīviju, man jau bija izveidojušies daudzi jautājumi par to, kāpēc valdība, noziedzinieki un citi izmanto militāru spēku.

Vai jūs šī pieredze arī kaut kādā veidā izmainīja?

Es domāju, ka jā. Tā savā ziņā apstiprināja manas visļaunākās nojautas par vardarbību. Sapratu, ka tā ir vienkārši haoss. Kaujas brīdī visi atradās tādā pašā adrenalīna apmātībā, kā es un neviens nevarēja izdarīt loģiskus intelektuālus lēmumus. Sāku domāt par to, vai mēs vispār kādreiz lēmumus par vardarbību varam pieņemt uz racionalitātes pamata. Katrā gadījumā, pēc šīs pieredzes sāku attiekties pret vardarbību vēl negatīvāk.

Esmu sapratis, ka vardarbība vienmēr kultivē lielāku vardarbību.

Vēlos arī pastāstīt, ka savulaik diezgan daudz strādāju arī ar spīdzināšanas jautājumiem Latīņamerikā. Savas pieredzes ietvaros sapratu, ka veikt spīdzināšanu nekad nav pareizi. Tā iznīcina gan spīdzināmā, gan arī paša spīdzinātāja cilvēcību. Cilvēku dabā ir kaut kas, kas neļauj veikt vardarbību un tajā pašā laikā izvairīties no sāpēm.

Turklāt vardarbība arī pati par sevi neko neatrisina. Vai tas, ka narkotiku apkarošanas spēki un zemnieki viens otru apšāva kaut ko atrisināja? Nē! Narkotikas un nabadzība tur ir tikpat aktuālas problēmas kā vienmēr.

Kā jūs gatavojāties pirms došanās uz konflikta zonām?

Es lasīju gan savus, gan citu cilvēku darbus saistībā ar pieredzi līdzīgās konflikta zonās. Es to darīju tāpēc, lai atcerētos kāpēc vispār to daru un arī to, ka tas viss nav spēle. Tāpat to darīju tāpēc, lai sevi nomierinātu un sev atgādinātu, ka viss būs kārtībā un cilvēki no šādiem saspīlējuma punktiem ir atgriezušies.

Tajā laikā vēl nezināju dažādus jogas vingrinājumus, jo ja man tagad būtu atkal jāatgriežas šādās briesmās, tad izmantotu tos, lai nomierinātu gan savu prātu, gan arī ķermeni. Iespējams, ka arī pašā kaujas karstumā izmantotu elpošanas vingrinājumus.

Kā ar vairāk praktiskām lietām? Piemēram, vai ir nepieciešams atrast kādu apsardzi?

Man ir vairāki draugi, kuri strādā avīzēs un tādās prestižās raidsabiedrībās kā «Reuters». Viņi tiek apmācīti speciālos fiziskās sagatavotības kursos un viņiem tiek piešķirts arī īpašs ekipējums (piemēram, bruņuvestes).

Ņemot vērā, ka es biju ārštata žurnālists, man nekā tāda nebija.

Es protams biju labā fiziskā formā, jo daudz nodarbojos ar sportu – biju ātrs un veikls, kā arī apveltīts ar labu redzi.

Tomēr man nebija nekādas īpašas apsardzes vai citi bonusi. Ja tā padomā, tad īstenībā šāda situācija liekas kaut kas ļoti traks. Tagad gremdējoties atmiņās, apzinos, ka ļoti daudzas situācijas varēja beigties ārkārtīgi slikti. Man liekas, ka mūsdienās pret žurnālistu drošību izturas daudz nopietnāk. Pagājušā gadsimta 90. gados žurnālistika vēl bija savā Mežonīgo Rietumu fāzē.

Vai nav tā, ka viena no problēmām ar ko saskaras žurnālisti konflikta zonās ir iespēja piekļūt tikai vienai karojošajai pusei un tikai daļai no kādas valsts. Vai šādā situācijā ir iespējams veidot objektīvus materiālus?

Izaicinājums iegūt pilnīgi objektīvu redzējumu ir izaicinājums jebkurā situācijā. Šeit runa nav tikai par konflikta zonām. Vai vispār ir tāda lieta, kā perfekts stāsts? Es vienmēr esmu centies pasniegt cilvēku stāstīto, ieliekot to lielākā rāmī. 90. gados tas bija vēl lielāks izaicinājums tīri tāpēc, ka nebija interneta un nevarēja tik viegli piekļūt nepieciešamajai informācijai. Tagad tu pirms došanās uz karsto punktu vari izlasīt vismaz 25 citus rakstus.

Es varu teikt tikai to, ka es vienmēr pēc labākās sirdsapziņas esmu centies runāt ar visām iesaistītajām pusēm un sniegt tiem iespēju pastātīt stāstu no viņu skatupunkta. Tomēr es nevaru garantēt to, ka es kaut ko nepalaižu garām, jeb arī stāsts sanāk ar lielāku noslieci vienā vai otrā virzienā.

Pats par sevi kā cilvēku arī varu teikt, ka nekad neesmu bijis apveltīts ar stingru viedokli, taču manī ir izteikta spēja ieklausīties dažādos viedokļos. Domāju, ka žurnālistam tas ir tikums. Nekad neesmu gājis veidot stāstu ar domu, ka vēlos pierādīt kādu savu konkrētu pārliecību.

Šajā kontekstā arī uzskatu, ka stāsta veidošanai ir nepieciešams atvēlēt zināmu laika sprīdi un runāt ar maksimāli daudz cilvēkiem. Domāju, ka tas bija daudz vieglāk agrāk – tajos pašos 90. gados. Mūsdienās žurnālisti aizbrauc uz notikuma vietu un tiem jau pēc 24 stundām ir nepieciešams būt gatavam stāstam.

Manā laikā mūsu stāsti bija tuvāki patiesībai, jo gluži vienkārši mums bija iespēja aplūkot plašāku viedokļu klāstu.

Man vispār ir ļoti grūti būt mediju patērētajam pašreizējā viltus ziņu laikmetā. Visa informācija ir salīdzinoši subjektīva. Tu kaut ko izlasi The New York Times un tad Youtube kāds šo informāciju apgāž. Turklāt katram no šiem informācijas sniedzējiem ir salīdzinoši pamatoti argumenti. Nezinu kā būtu, ja es pats atgrieztos ziņu veidošanas laukā.

Vēl kāda problēma ar kuru saskaras daudzi žurnālisti, kuri cenšas pastāstīt par konfliktu autoritārās valstīs ir valdības centieni ietekmēt to darbu. Vai esat arī pats to kādreiz piedzīvojis?

Saskarsmē ar valdībām neesmu neko tādu piedzīvojis. No tām nekad neesmu izjutis spiedienu kaut ko notušēt vai arī pateikt citādi. Tomēr esmu to izjutis no korporācijām. Lielo kompāniju sabiedrisko attiecību cilvēki ir vairākas reizes centušies mani iedrošināt rakstīt vienā vai otrā virzienā. Tāpat tie ir centušies mani pārliecināt rakstā neiekļaut kādu informāciju, vai arī izmantot citus datus. Tiesa, es nekad no viņiem neesmu nobijies un tāpat rakstījis rakstus tā kā es to uzskatu par pareizu.

Tomēr jūs minējāt, ka esat bijis Sīrijā. Vai tad Asada valdība necenšas kaut kādā veidā ietekmēt to, ko par Sīriju uzraksta ārzemju žurnālisti?

Tad kad es tur biju attieksme bija citāda. Tagad protams, ka žurnālisti tiek kontrolēti uz katra stūra. Nepieciešams atcerēties, ka Sīrija tradicionāli ir bijusi ļoti noslēgta valsts. Tās iedzīvotājiem ir bijuši minimāli kontakti ar ārpasauli. Brīdī, kad nomira Bašara Al Asada tēvs – Hafezs Al Asads un vispasaules žurnālisti pēkšņi lidoja uz Sīriju, tās slepenpolicija gluži vienkārši kam tādam vēl nebija sagatavota. Līdz ar to, es vienkārši uz turieni atlidoju, pavadīju tur nedēļu un uzrakstīju savu stāstu. Tajā laikā neizjutu nekādu spiedienu. Drīkstējām iet kur gribam un arī runāt ar tiem, kuriem gribam.

Kā jūs pats ieteiktu sagatavoties tiem žurnālistiem, kuri vēlas doties strādāt uz konflikta zonām?

Noteikti ir nepieciešams noskaidrot par valsti uz kuru dodies pēc iespējas vairāk. Būtu arī ļoti noderīgi iemācīties vietējo valodu.

Dažkārt pat kādas vienkāršas frāzes zināšana citā valodā var izglābt tavu dzīvību.

Tāpat es stingri ieteiktu parunāt ar citiem žurnālistiem, kuri ir bijuši līdzīgās situācijās.

Vēl ir ārkārtīgi svarīgi būt labā fiziskā formā. Ir nepieciešams būt ātram, izveicīgam, elastīgam un stipram. Visbeidzot, iepriekš arī pieminēju, ka būtu nepieciešams atrast kaut kādu tehniku, kura tevi nomierina – rituāls, meditācija, joga vai arī kas cits. Tas ir nepieciešams tāpēc, lai varētu nedaudz atiet no adrenalīna sajūtas.

Kāpēc tieši fiziskā sagatavotība ir tik nozīmīga?

Pirmkārt, tu esi ātrāks briesmu situācijās. Kara zonās ir nepieciešams strauji mainīt atrašanās vietu un ātri gulties briesmu gadījumā. Tāpat var gadīties, ka būs vajadzīgs pārkāpt pāri kādam šķērslim. Protams, ka tas nenozīmē, ka ar kara zonu atspoguļošanu nevar nodarboties arī gados vecāki cilvēki. Tiem arī nereti ir lielāka pieredze. Tomēr katrs pateiks, ka viņš vai viņa vēlētos, lai būtu tikpat labā formā kā jaunībā. Galu galā, tavs darbs ir saistīts ar fiziskām briesmām ķermenim.

Jūs arī minējāt par valodu. Vai tiešām vienkāršu frāžu pateikšana var izglābt dzīvību? Vai gadījumā nevajadzētu to apgūt vairāk?

Nu...jo labāk konkrēto valodu zini, jo labāk. Es pats runāju piecās valodās un zinu cik tā var būt spēcīgs instruments. Gan krīzes, gan arī jebkurā citā situācijā ir iespējams vairāk saprast to, kas norisinās apkārt. Piemēram, runājot vietējā valodā ir iespējams veiksmīgāk izveidot savstarpējas uzticības saites. Savukārt, ja tādas eksistē, tad ir lielāka iespēja, ka grūtās situācijās tie tev palīdzēs. Turklāt ir arī iespējams vieglāk identificēt melus.

Kā jūs vispār redzat karsto punktu žurnālistikas attīstību nākotnē?

Domāju, ka pieaugs audio un video materiālu loma. Šajā kontekstā palīdzēs droni, kuri var piegādāt audio vizuālo materiālu no interesantiem lenķiem – gan gaisā, gan uz zemes. Tomēr nedomāju, ka samazināsies žurnālistu fiziskas klātbūtnes nepieciešamība. To darbs tomēr ir piešķirt attēliem un skaņai jēgu, kā arī nozīmi. Domāju, ka cilvēki un mašīnas drīzāk vienlīdzīgi sadarbosies. Piemēram, ar tehnoloģiju palīdzību tiks uzņemti nepieciešamie attēli, bet pats žurnālists vadīs sarunas ar apkārtējiem cilvēkiem. Mākslīgais intelekts tuvākajā nākotnē noteikti vēl nebūs spējīgs veikt datu interpretāciju tik labi kā cilvēks.

Izklausās, ka droni arī varētu būt noderīgi kā aizsargi. Tos varētu izmantot dažādās apšaudēs, lai uzņemtu skaistus kadrus bez apdraudējuma žurnālista dzīvībai.

Protams. Turklāt tos arī varētu izmantot, lai sniegtu informāciju par situāciju kaujas laukā, kuru nevar redzēt no žurnālista skatu punkta. Piemēram, ja žurnālists stāv aiz kādas ēkas, tad drona attēli var pateikt to, ka apšaudes dēļ otrā pusē labāk nerādīties.

Noslēgumā, ja jums piedāvātu atkal būt karsto punktu žurnālistam, ko vajadzētu likt galdā, lai jūs piekristu?

Labs jautājums. Droši vien man būtu jābūt pārliecinātam par to, ka mans darbs varētu konfliktu apturēt. Iemesls, kāpēc aizgāju no žurnālistikas bija tieši tas, ka nejutu, ka padaru pasauli labāku.

Bija sajūta, ka esmu vienkārši informācijas industrijas aģents, kura pienākums ir pastāstīt kārtējo stāstu un tā arī neko neietekmēt.

Man tāpēc ir bail, ka ja es atgrieztos konflikta zonās, darītu tieši to pašu. Tāpat mana dzīve tagad ir nedaudz mainījusies. Man ir bērni un es nevēlos, lai tie paliktu bez tēva.

Paldies par interviju!

Paldies!