Atklāj Latviju: Lastādijas atgriešanās Rīgas kartē (4)

Kas tad īsti ir Lastādija? Vikipēdija saka, ka Lastādija (vācu valodā Lastadie) ir senais nosaukums Maskavas forštates apkaimes daļai starp Vecrīgu, Salu tiltu, Lāčplēša ielu un Rīgas-Daugavpils dzelzceļu.

Lastādija pirmo reizi rakstu avotos minēta 14. gadsimta vidū. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad 1348. gadā. Lastādija izveidojās Daugavas krastmalā starp Rīgas pilsētas vaļņiem un Jāņavārtiem. Sākotnēji tā bijusi laivinieku, plostnieku un tirgotāju apmetne, kur tika iekrautas un izkrautas dažādas preces. Gadsimtu vēlāk šeit izveidojās kuģu būvētava, kokzāģētava, pelnu dedzinātava, šķūņi un koka namiņi, kuros mita algādži.

Kā veidojies Lastādijas nosaukums? Tas nācis no vācu valodas – vārds “die Last” latviski tulkojams kā “krava”, taču ir arī cits skaidrojums – nosaukums cēlies no toreiz vairumtirdzniecībā lietotās mērvienības lasts (dažviet rakstos minēta arī kā “laste”). Viens lasts ir aptuveni 2010 kilogramu – iespaidīgs daudzums! Jāpiebilst, ka Lastādijā darbojās arī pilsētas kaļķu ceplis un virvju darbnīca.

Mūsdienās Lastādija pazīstama kā “tā vieta aiz Centrāltirgus”, kurā galvenokārt atrodas dzīvojamās ēkas un veikaliņi, taču vietām iespraukušās arī jaunbūves, kas asi kontrastē ar blakus esošajiem graustiem.

Jāpiebilst, ka lielu artavu Lastādijas atdzīvināšanā ieguldījusi biedrība “Free Riga”, kas, kā paši raksta savā mājaslapā, atdzīvina Rīgas tukšās ēkas un atver šo ēku telpas radošai un sabiedriskai darbībai. Turgeņeva ielā, kur sākas mans ceļš pa Lastādiju, atrodas viena no “Free Riga” atdzīvinātajām mājām – ēka Turgeņeva ielā 17. Turpat, Turgeņeva ielā 13, durvis vērusi “Free Riga” Brīvbode – veikaliņš, kur nauda nav vajadzīga. Tur var atstāt mantas un drēbes, kas pašam nav vajadzīgas, un paņemt to, kas citam kļuvis lieks. Lieliski, vai ne?

Skvēriņā iepretim Turgeņeva ielai un Staļina dzimšanas dienas kūkai jeb Zinātņu akadēmijai saulītē laiski izlaidušies reiz par saulesbrāļiem, bet mūsdienās par bezpajumtniekiem dēvētu cilvēku pulciņš. Turpat manāmi tūristu bariņi, kas ar bezpajumtniekiem kontrastē tikpat asi kā jaunuzceltās ēkas Lastādijas graustu rajonā.

Sekoju tramvaja sliedēm, kas vijas pa Maskavas ielu uz priekšu dziļāk Lastādijā. Kreisajā pusē paveras zaļš, plašs laukums. Zinātāji atcerēsies, ka šajā laukumā, Maskavas ielā 9, reiz atradās Rīgas graustu karalis. Ēka, kas bija celta 19. gadsimta beigās, ilgu laiku kalpoja kā publiskā pirts, taču ar laiku tā pārvērtās par graustu, un 2005. gadā tās tehniskais stāvoklis tika klasificēts kā “pirmsavārijas”; nams draudēja sabrukt, nodarot neprognozējamu kaitējumu blakus īpašumiem un paralizējot satiksmi gan Puškina ielā, gan, iespējams, arī Maskavas ielā.

Graustu bija iecienījuši gan likteņa pabērni, gan piedzīvojumu meklētāji; mūra sienas “greznoja” dažādi grafiti un uzraksti, piemēram, viens no tiem izsmējīgi vēstīja, ka ēka ir “pašvaldības īpašums”. Tiesa, vajadzēja paiet vēl septiņiem gadiem, līdz grausts 2011. gadā tika nojaukts pavisam.

Lastādijas rajona namu pirmajos stāvos izvietoti dažnedažādi kolorīti veikaliņi – gan sīkbodītes, gan krāmu veikaliņi, gan ēdnīcas, gan ieskrietuves. To apmeklētāji galvenokārt ir Lastādijas iedzīvotāji, bet gaidīts arī ir nejauši ieklīdis garāmgājējs. Lastādijā dzirdama gan latviešu, gan krievu, gan romu valoda, un šejienieši ir tikpat dažādi kā ēkas, kurās tie dzīvo.

Cauri Lastādijai rībina 7. tramvajs, kas tālāk kursē pa Maskačku un aizved līdz pat Ķengaragam, lai pēcāk atkal mērotu ceļu atpakaļ un vestu līdz Ausekļa ielai.

Stalta un nesatricināma Lastādijā atrodas Rīgas Jēzus Evaņģēliski luteriskā baznīca, kas, kā atkal man priekšā saka Vikipēdija, celta 19. gadsimta sākumā. Tā ir lielākā vēsturiskā koka celtne Latvijā, kā arī viena no lielākajām koka baznīcām Eiropā.

Ceļš mani aizved līdz vietai, kur līdz 1941. gadam atradās Rīgas Horālā sinagoga. 1941. gada 4. jūlijā nacisti sinagogu aizdedzināja ar visiem tajā esošajiem cilvēkiem. Pēc kara sinagogas drupas tika nolīdzinātas, un traģēdijas vietā tika izveidots skvērs.

1988. gada 4. jūlijā šeit tika uzstādīta piemiņas zīme – liels pelēks laukakmens ar Dāvida zvaigzni, bet 1993. gadā – atklāts memoriāls, kura arhitekts ir Sergejs Rižs. 2007. gadā blakus memoriālam uzstādīts piemineklis Žanim Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem. Pieminekli veido 12 metrus gara un sešus metrus augsta siena, kas itin kā gāžas, draudot iznīcināt ebreju tautu, un balsti – kolonnas ar 270 ebreju glābēju vārdiem.

Mans ceļš pa Gogoļa ielu ved atpakaļ Centrāltirgus virzienā. Kreisajā pusē paveras reiz tik skaistais, bet nu jau par graustu kļuvušais nams Gogoļa ielā 4/6. Reiz tik lepnā celtne savulaik piederējusi krievu rakstnieces Irinas Odojevcevas tēvam Gustavam Heinikem, bet, laikam ejot, nama īpašnieki mainījās, un nu tas ir kļuvis par graustu, kas daļēji izdedzis un kura logi aizsisti ar dēļiem. Teju 4000 kvadrātmetru lielais nams tiek pārdots par 1 600 000 eiro. Vai tam reiz atradīsies pircējs - varam tikai minēt...

Mans īsais ceļojums pa Lastādiju ir beidzies, un aptver vien nelielu daļu no tā, ko šis rajons glabā. Jāsecina viens: Lastādijai neapšaubāmi piemīt savs šarms, un ir vērts dot šim rajonam iespēju sevi pārsteigt.