Jaunā dziesmu autore un izpildītāja, mileniāle Madara Murņikova jeb Múr ar mūziku nav ne uz jūs, ne uz tu. Madara saka: "Mūzika esmu es." Šķiet nedaudz ambiciozi? Iespējams. Tomēr pēc šīs intervijas izlasīšanas sapratīsiet, ka šai meitenei galva ir pareizajā vietā, un šis ir viņas laiks. 

TVNET: Kad sarunāju ar tevi interviju, tu vēl atradies Liverpūlē. Pastāsti, ko tu tur dari?

Múr: Liverpūlē ir tāds institūts uzstāšanās mākslām (Liverpool Institute for Performing Arts), kuras viens no veidotājiem ir Pols Makartnijs (Paul Mccartney). Visa pilsēta ir kā tribute (veltījums) Bītliem (The Beatles), skolā arī tāda atmosfēra bieži vien. Tur studēju, protams, mūziku, bet specifiskāk - Songwriting & Performance jeb dziesmu sacerēšanu un uzstāšanos. Skan elementāri un garlaicīgi, bet kurss sevī iekļauj nedaudz no visa, tāpēc ir ļoti interesanti un varu attīstīties uz visādām pusēm.

Kā nolēmi studēt ārzemēs?

Šķiet, ka vienmēr zināju, ka vai nu studēšu mūziku ārzemēs, vai neko. Šo institūtu atradu jau pirms pāris gadiem. Saistīja tas, ka programmas ir modernas, attīstītas un skolai ir gan veiksmīgi absolventi, gan skolotāji, gan sakari industrijā. Viss saistīja, un tā bija vienīgā augstākās izglītības iestāde, kur pieteicos. Domāju, ka, ja netikšu, braukšu uz kādu eksotiskāku galamērķī pastrādāt brīvprātīgo vai apmaksātu darbu, paceļošu un taisīšu mūziku. Bet mācīties man ļoti patīk, it īpaši par to, ko mīlu.

Parunāsim par mūziku. Pastāsti, kā sākās tavas attiecības ar muzicēšanu?

Biju maziņa un vienmēr dziedāju, prasīju vecākiem iet mūzikas skolā un laikam tieši čellu spēlēt. Mamma kādreiz stāstīja, ka laikam kaut kur televīzijā biju redzējusi čellu un teicu, ka gribu spēlēt. Aizgājām uz mūzikas skolu un tur paliku uz kādiem deviņiem gadiem. Bijām tā iekšēji visi noskaņojušies, ka būšu profesionāla čelliste, bet beigās man ļoti grūti gāja, ļoti apnicis bija.

Vēl joprojām ir sirdī liela mīlestība pret to koka kluci un vienmēr būs, bet gribējās darīt vairāk un pašai kaut ko radīt, lai arī klasisko mūziku ļoti izbaudīju.

Sāku dziedāt pie Ervīna Ramiņa "BJMK Rokskolā". Viņš mani ļoti iedvesmoja pašai kaut ko parakstīt un tā tas aizgāja. Ervīns vēlāk arī bija tas, kurš iedrošināja taisīt albumu. Kaut kā lēnām atradu īstos cilvēkus, ar ko un kā, un viss notika salīdzinoši viegli un harmoniski.

Tagad jau mūzika pat nav kaut kas, ar ko es "nodarbojos" vai "mīlu darīt", tas ir vienkārši, kas es esmu.

Es nevaru nekādi atdalīties no mūzikas, tā ir mana terapija un vienkārši - es. 

FOTO: Privātais arhīvs

Skaisti pateikts - "mūzika esmu es". Vai atceries to momentu, kad to sāki apzināties?

Grūti teikt, jo ar čellu tas vienmēr bija nopietni. Man bija neatkārtojama skolotāja, kura, ja es būtu ļāvusies, būtu mani izbīdījusi tālu. Un tad, kad pārgāju vairāk uz komponēšanu, laikam tas pats Ervīns bija tas, kurš mani iedvesmoja uz to domu, ka es arī varētu būt tāda veida nopietns mūziķis. Laikam, kad sāku ierakstu savai pirmajai izdotajai dziesmai "Temptation", un tā skanēja radio,

saņēmu atzinību no svešiniekiem, tas bija laiks, kad likās - jā, es to varu, un nav nekā, no kā baidīties.

Atskatoties, viss bija maksimāli harmoniski un pakāpeniski. Visu šajā sfērā vienmēr esmu darījusi no sirds un bez nekādām karjerista ambīcijām - vienkārši, jo tas ir tas, kas es esmu.

Kas ir tavi lielākie iedvesmas avoti? 

Patiesībā, lielākā iedvesma ir mana iekšējā pasaule, jo rakstu tad, kad ir emocijas. Par jebko. Un mūziķus grūti nosaukt, man katrā kaut kas cits pievelk - uzstāšanās, tehniskais izpildījums, vārdi, tēls, noskaņa, instrumentācija. Sākumā bija balāžu izpildītāji, bet lēnām, gaumei attīstoties, ļoti kolorīts kļuva tas iedvesmu groziņš.

No ārzemēm "Nothing But Thieves", "The Japanese House", Džastins Vernons (Justin Vernon), "HONNE", "The XX", Harijs Stailzs (Harry Styles), King Princess, un vēl patiešām daudzi.

No latviešu izpildītājiem mans pēdējā laika mīļākais mākslinieks laikam ir Jānis Ruņģis. Man viņa jaunais albums ir kaut kāda bērnības garša un iesit kaut kur dvēselē. Ilgu laiku "Carnival Youth" klausījos, skrienot vakaros. Ļoti patika. Protams, "Rīgas modes". Īsti neradu neko, kas ir līdzīgs kādam no pieminētajiem, bet tie ir daži no cilvēkiem, no kuriem esmu iepriekš iedvesmojusies. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

happy shadow

A post shared by Múr (@madaramur) on

Šogad tiki nominēta "Zelta mikrofonam" kategorijā "Debija". Ko tev nozīmēja šī nominācija? 

Negribu izklausīties iedomīga ar šo, bet man šķita, ka tā tam bija jānotiek.

Mums jau katram tas mūsu albumiņš ir īpašs un kā bērniņš, un katram savs bērns ir mīļākais. Uzvaru gan negaidīju, jo mēs grupā visi bijām 99% pārliecināti, ka balva ceļos pie grupas "Polifauna" - ļoti kvalitatīvs albums. Bet tas bija ļoti skaisti un pacilājoši, gan nominācijas saņemšana, gan apbalvošanas ceremonija. Tas bija vienkārši skaisti tur būt, pat skudriņas skrēja. Saņēmu arī kaut kādu pašpārliecinātības "būstu", jo, esot kādu laiciņu ārzemēs starp tik daudz talantīgiem un čakliem cilvēkiem, nedaudz pazuda pašapziņa. Biju un esmu ļoti pagodināta, nominācijas diplomiņš stāv vecāku mājās uz klavierēm. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

under allure eh under allure esam nominēti debijas albumam, paldies!

A post shared by Múr (@madaramur) on

Debijas albums ierakstīts angļu valodā, bet mazo EP izdevi latviski. Tev pašai vairāk patīk muzicēt mūsu vai svešā mēlē?

Sarežģīti atbildēt, jo nezinu atbildi. Tas vienkārši ir citādāk.

Es jutos kā tāds Gen Z/mileniālis, pasaules pilsonis, tāpēc varbūt sāku ar angļu valodu.

Tā bija vieglāk izteikties un vārdi skanēja mazāk intensīvi, emocijas varēja papludināt. Bet tagad atminos, ka man vienmēr bija pāris dziesmas latviešu valodā, un mana tā laika menedžere mani iedrošināja uz to ideju par skaņu plati tieši latviešu valodā. Dziesmas man jau bija, atlika ierakstīt un apstrādāt. Patīk abi un gribu radīt sev iespēju darboties abās pusēs - tās vienkārši ir citādākas, man ne viena, ne otra nav mīļāka. Atšķiras stili, kuros rakstu katrā no valodām. Un man tas patīk, nejūtos ērti, paliekot vienā kastē. 

Iepriekš pieminēji, ka mūziku raksti tad, kad tev ir sakāpinātas emocijas. 

Jebkurā diennakts laikā, kad ir emocija, piefiksēju to pierakstos un, kad ir radošā enerģija, apsēžos pie klavierēm un no tās idejas, vai, apvienojot vairākas, uzrakstu dziesmu. Līdz ar to, man pamats ir vārdi un stāsts. Bet manā pasaulē stāsts nedzīvo bez melodijas.

Iedvesmu nav jāmeklē, jo emocijas piedzīvojam katru dienu.

Varu rakstīt par nogurumu, par dabu, par attiecībām, ir arī par šokolādi. Esmu Liels (ar lielo L) metaforu fans. Ķirsīši ("Ķiršu Koki" - red.) arī radās tāpat. Bija piesātināts, emocionāls laiks un gribējās būt dārzā aiz pilsētas trokšņa. Un neviena dziesma, tāpat kā "Ķiršu Koki", nav par vienu noteiktu lietu. Rakstot, tik un tā sanāk pieskarties visam kam.

Seko arī nākamais pakāpiens tavā karjerā – tu šovasar uzstāsies "Positivus" festivālā. Kādas bija sajūtas?

Tajā rītā, kad atnāca uzaicinājums, biju institūtā un gatavojos tā vakara koncertam. Jau tā pa ilgiem laikiem bija pozitīvs noskaņojums par gaidāmo uzstāšanos, un tad atnāk tāda ziņa. Es biju pārlaimīga. Kādu nedēļu biju nelielā eiforijā. Bija bail stāstīt tuvajiem, jo likās, ka kaut kas varbūt izjuks. Vēl joprojām ir tāda sajūta nedaudz. Sākumā vienkārši priecājos un tad, kad sapratu, ka ir cilvēki, kas nāks nopietni klausīties un pavērtēt, sākās atbildības sajūta. Tagad gribu izmantot visu iespējamo brīvo laiku, lai sagatavotu visu līdz augstākajam līmenim.

Ko sagaidi no šī notikuma?

Neko patiesībā nesagaidu, es vairāk gribu iepriecināt tos, kas kaut ko no manis sagaida. Es gribu vienkārši lieliski pavadīt laiku un izbaudīt atkal būt uz skatuves mājās, Latvijā. Tikai pozitīvas emocijas.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Šis ir mans jaunības dienu sapnis. Piektdienā kalendārā obligāti liekam Múr un The 1975

A post shared by Múr (@madaramur) on

Bez muzicēšanas, kādi vēl ir tavi hobiji?

Es varētu kaut ko pa maziņam savākt un teikt, ka zīmēju, adu, gatavoju, bet patiesībā viss, ko es daru, ir mūzika. Vienīgais, kā citādi pavadu brīvo laiku, ir dabā vai tīrot, kārtojot un organizējot. Esmu savā space nedaudz neat freak. Man ir plāni citās sfērās daudz vēlākai nākotnei, bet hobiju man nav. Tādi vienkāršie, ko pa lielam mēs visi darām. 

Ko novēli katram paveikt šovasar?

Vasara ir vislabākais gadalaiks, tāpēc izbaudiet visos iespējamajos veidos un tērējiet brīvo laiku sev. Ir jāsaprot, ko vēlies darīt un jāatrod veidu, kā to sākt. Obligāti nēsājiet saules aizsargkrēmu katru mīļu dienu, jūs tik un tā nosauļosieties. Mazāk lietojiet internetu un vairāk priecājieties ar ģimenēm, draugiem. Ēdiet burkānus un mandeles.

Un ko bez burkānu un mandeļu ēšanas pati plāno paveikt?

Vēl nav bijusi brīvdiena - šo vasaru plānots pavadīt darbīgi un muzikāli. Jūlijā gribu izdot divas jaunas dziesmas latviešu valodā un augustā sākt darbus pie jauna pilnmetrāžas albuma angļu valodā. Ir vēl visādi mazie plāniņi, kas aizpilda dienas, un man tā ļoti patīk. Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Jūtos pozitīvi, plānoju daudz un gaidu jūs visus koncertos. Bučas!

FOTO: Privātais arhīvs

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Krista Garanča. 

FOTO: #SIF_MAF2019