Ar grafikas klasiķi Ināru Helmūtu (1934) īsi pirms viņa 85 gadu jubilejas tiekamies viņa meitas Ievas Helmūtes grafikas darbnīcā pašā Vecrīgas sirdī Audēju ielā. Jau vairākus gadus sirmais, bet vēl aizvien staltais kungs kopā ar kundzi Laimu dzīvo laukos - cep maizi, vāc medu, glezno un izgudro. Mākslinieku kāds jau paspējis nodēvēt par "latviešu Leonardo da Vinči" - viņa mājas arhīvā glabājas vesela rasējumu mape ar dažādiem praktiskiem izgudrojumiem. Sarunas gaitā kavējamies atmiņās, atgriežoties leģendārajā Mākslinieku nama estampa darbnīcā, runājam par grāmatu ilustrācijām un daudz ko citu.    

Dzīve un glezniecība laukos

Jau vairākus gadus Helmūts apmeties Krimuldas novada Lēdurgas pagasta "Cēsniekos". Tā ir lauku saimniecība, kas savulaik 1973. gadā paglābta no iznīcības, kad pāri padomju Latvijai vēlās meliorācijas vilnis. Tur šodien ierīkota arī improvizēta Helmūta gleznu galerija, un ik pa laikam meistars atbrauc arī uz Rīgu, lai apmeklētu kādu koncertu vai izstādi. "Rīgu atklāti sakot es nevaru ciest, jau no jaunības dienām," viņš nosmej, piebilstot, ka daļēji uz laukiem pārcēlās 1996. gadā, bet pavisam uz dzīvi Lēdurgā pirms sešiem, septiņiem gadiem. "Tā kā bija jāstrādā, tā es pa Rīgu grozījos, bet tagad atbraucu tikai kādās darīšanās." 

Viņa meitas vadītajā nelielajā grafikas darbnīcā (Audēju iela 16), kurā darbojas vairākas mākslinieces, Helmūts tomēr jūtas kā mājās.

Foto: Grafikas darbnīcā.

Arī viņš ilgus gadus bijis grafikas un zīmēšanas pasniedzējs Latvijas Universitātē, un viņa pēdās gājusi arī meita Ieva, kuras darbnīcā bērni un jaunieši var mācīties kaligrāfiju, zīmēšanu un dažādas grafikas tehnikas. 

Ieva Helmūte un Inārs Helmūts Grafikas darbnīcā Audēju ielā 16

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Helmūta vārds Latvijas grafikas vēsturē jau kopš sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem ierakstīts uz palikšanu, tiesa, pasliktinoties redzei, meistars ar smalko arodu vairs nenodarbojas. Viņa pēdējie grafikas darbi datējami ar 2000. gadiem. "Situācija ir vienkārša.

Man ir bojāta redze un es nevaru neko sīku darīt. Darināt ofortus, tas ir smags un arī indīgs darbs. Šobrīd vairs nevaru īpaši piepūlēt acis, tāpēc tagad nodarbojos ar gleznošanu.

Man no padomju laikiem ir saglabājušās ļoti daudz krāsu, ko neesmu izlietojis. Izvilku guašas, piekrāvu visu paleti. Atklāju, ka ar guaša krāsām arī ir interesanti gleznot. Gleznojot man nav tik ļoti jākoncentrējas uz sīkām līnijām."

Sibīrijas ceļš

Inārs Helmūts dzimis Liepājā, 1934. gada 16. augustā. 1941. gadā ar ģimeni no Liepājas izsūtīts uz Sibīriju, tēvs nonāca spaidu darbu nometnē, kur 1944. gadā mira, bet Inārs ar mazo brāli Armandu un mammu Malvīni vairākus gadus cīnījās par izdzīvošanu Rietumsibīrijā - Krasnojarskas pusē. Tikai divpadsmit gadu vecumā viņš atgriezās Rīgā, kur malārijas novājināts, kādu laiku mitinājās gleznotāja - onkuļa (mātes brāļa) Oļģerta Jaunarāja dzīvoklī.

Inārs Helmūts ar māti Malvīni Latvijā

FOTO: no personiskā arhīva

Vēlāk dzīvesbiedres - tēlnieces Valentīnas Helmūtes un arī Jaunarāja ietekmē, pie kura bieži viesojušies arī citi gleznotāji (Jānis Liepiņš u.c.), arī Inārs sāka nopietni domāt par mākslas studijām. "Tur bija tāda mākslinieku atmosfēra, un dabīgi ka pēc tam aizstūrēju uz Mākslas akadēmiju," viņš atminas. "Es jau Liepājā gribēju stāties lietišķajā skolā, bet Liepājā bija problēmas ar iztikšanu, vecāku jau klāt nebija, jo māte tika vēlreiz aizvesta uz Sibīriju, un tā devos uz Rīgu."

Studiju gados Inārs turpināja apgrozīties jau pieredzējušu mākslinieku aprindās, piemēram, bieži viesojies pie grafikas vecmeistara Aleksandra Junkera (1899-1976) viņa Stabu ielas darbnīcā, kur valdījusi mākslinieciska nekārtība un kur tikuši svinēti gan Aleksandri, gan nelegāli arī 18. novembra svētki.

"Junkera darbnīcu viņš pats sauca par miskasti," Helmūts atceras. "Jo tā tiešām bija miskaste - tur bija suns, kauli gultā un uz zemes, suņa spalvas utt.

Un tā kā viņš mīlēja arī šņabot, jūs varat iedomāties - tā tiešām bija pamatīga nekārtība. Un tajā miskastē agrīnajos padomju laikos mēs atzīmējām 18. novembri.

Tur vienmēr salasījās mākslinieki - Jaunarājs, Pinnis... es kā piektais ritenis, vēl nebūdams mākslinieks viņiem vilkos līdzi."

Estampene

Vēlāk, strādādams estampa darbnīcā kā meistars, Helmūts daudz vēroja vecmeistarus darbībā. "Junkers bija izcils kokgrebējs, ļoti labas ir viņa klusās dabas, ainavas, ne tik ļoti ilustrācijas, bet viņš tehniskā ziņā bija nedaudz paviršs. Cik rūpīgi viņš taisīja pašu darbu, tik pavirši viņš veidoja nospiedumus," viņš atminas. "Konflikts man sanāca ar manu pasniedzēju Pēteri Upīti. Mēs jau jaunie tolaik nedaudz skatījāmies uz klasiķiem no augšas, domājām, ka tie veči ir apsūbējuši un arhaiski utt., bet tā jau, protams, nav. Upītis gribēja mums studentiem uzspiest savu stilu, bet es biju atklājis Beļģijas mākslinieku Fransu Mazarelu (Frans Masereel) un sākotnēji kopēju viņa stilu, formu. Tas Upītim briesmīgi nepatika un pat vēlāk, kad stājos Latvijas Mākslinieku savienībā, viņš to sapulcē pieminēja."  

Inārs Helmūts darbnīcā Jaunsaules ielā 1979. gadā

FOTO: No ģimenes arhīva

Kopā ar Semjonu Šegelmanu, kurš kopš septiņdesmitajiem gadiem dzīvo Kanādā, Helmūts bija viens no pirmajiem, kas sāka veidot krāsainas kompozīcijas. Ragaciemā pa vasarām tapuši krāsaini jūras tēmas darbi, viens no tiem ticis pat uz vāka Maskavā žurnālam "Izkustvo". Pie saviem labākajiem veikumiem mākslinieks min darbus, kas savulaik eksponēti Krakovas starptautiskajā grafikas biennālē. "Iekļūt šajā biennālē jau pats par sevi bija sasniegums, tas ir līdzīgi kā sportistam nokļūt olimpiādē," viņš stāsta. "No visas pasaules sasūta darbus un tad skatās, kurš ir tas asprātīgākais un interesantākais. No Krakovas man ir "Lidojums", kaut šodien uz šo darbu skatos nedaudz skeptiski - tur ir tādas robustas lietas, ka man ne visai patīk. Vēl var minēt darbu "Izbraukums zaļumos", ofortu "Caur logu", ko man nopirka Bretfordas biennālē 1986. gadā, tad ilustrācijas, ko taisīju Mārtiņa Kalndruvas romānam "Pēdas gar krastu" - tur ir vairākas, kas man vēl joprojām patīk."

Inārs Helmuts "Piestātne". 1969., papīrs, linogriezums

FOTO: TVNET

Padomju laikos darbu tirāžas viņas neesot bijušas lielas - desmit, piecpadsmit, varbūt divdesmit pieci eksemplāri. "Ārzemnieki vienmēr brīnījās, ka mums tik mazas tirāžas," viņš saka. "Bet kopumā jau nebija liels pieprasījums pēc šādiem darbiem, arī es iztikai pelnīju ar izdevniecības "Liesma" pasūtījumiem un medikamentu etiķetēm."

Helmūta darbu krātuvē, blakus dažiem romāniem un skaņuplatēm, ir arī divi dzejnieka Ojāra Vācieša dzejoļu krājumi - "Visāda garuma stundas" (1974) un "Zibens pareizrakstība" (1980). "Mūsdienās to sauc par grāmatu dizainu, man patīk to dēvēt par grāmatu apdari, grāmatu ilustrēšanu," viņš saka. "Ja dzejniekam bija kāda jubileja, tad izdevniecība centās izdod kvalitatīvu grāmatu - ne uz kaut kāda avīžpapīra, bet uz labākā pieejamā papīra, ar krāsainām ilustrācijām. Grāmata gala rezultātā Vācietim ļoti patika un viņš man uzdāvināja eksemplāru ar sirsnīgu ierakstu - "Ar tādu mīlestību kā ilustrēta šī grāmatiņa, tiek ilustrēta pa simt gadiem tikai reizi. Jūsu Ojārs". Klāt viņš pielīmēja arī skaistu pastmarku."

Inārs Helmūts

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pauļuks un pudeles brāļi

Ieminos, ka sarunā ar grafiķi Naftoliju Gūtmanu, bieži tika minēts leģendārā gleznotāja Jāņa Pauļuka vārds.

"Jā, Pauļuks nāca uz estampa darbnīcu pudeles brāļus apciemot,"

nosmej Helmūts. "Tie bija Andersons, Duškins, Kārlis Cīrulis, jaunais Reiters, kas bija atgriezies no Zviedrijas.

No rīta viņi sapulcējās, ar aliņu salāpījās, gāja pēc kaut kā stiprāka un tad vakarā jau Duškins gulēja beigts, man aiz kājām viņš bija jāizvelk ārā aiz durvīm, jo darbnīcas durvis uz nakti bija obligāti jāaizslēdz - iespiešanas darbnīca skaitījās zem uzraudzības, lai nesadomā pret padomju valdību kādas skrejlapas sadrukāt.

Manu pašu šī iedzeršana nav interesējusi, Duškins pat vienā ballītē esot sūdzējies, ka es tāds un šitāds, ka neiemetot un neizmaksājot... Bāriņā, tepat "Skapī" jau pasēdēja. Ņikitins, piemēram, reiz ieradās, iedzēra uz mana rēķina, man bija beigās jāsamaksā."

Helmūts atceras, ka ar Pauļuku viņam reiz sanācis nopietnāks konflikts.

Jānis Pauļuks

FOTO: Wikipedia

"Kad 1964. gadā gāja bojā padomju kosmonauts Vladimirs Komarovs, biju nogājis lejā vestibilā, pieskrien klāt Pauļuks un ar milzīgu spēku man uzsit pa plecu ar dūri un kliedz "Komarovs nosities!". Es gandrīz apgāzos, baigi sāpīgi bija. Es viņam dabīgi tāpat pretī ar dūri pa plecu, un skrienu atkal augšā uz estampeni, un šis man pakaļ. Ieskrien darbnīcā un lādas - "Tu diletants, draņķis", klapē durvis... iedzēris, protams, bija. Teicu, lai lasās ārā, paņēmu vienu metāla stieni, kas mētājās uz galda, ar ko presi regulē. "Panāc tikai šurp!" es teicu. Tā Pauļuks aizcirta durvis un iekšā vairs nenāca. Blakus tieši bija Gūtmans, kurš nogrozīja galvu, teikdams - "Kā tu pret šādu lielu mākslinieku izturies" vai tamlīdzīgi. "Viņš kā mākslinieks ir foršs, bet kā cilvēks - sūds," noteicu. Interesanti, ka nākamajā dienā tajā pašā vestibilā Pauļuks pie manis pienāca, viegli uzlika roku uz pleca un teica: "Tu esi foršs čalis. Es vakar biju rupjš." Salīgām mieru līdz pat kapa malai."    

Inārs Helmūts

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lai arī Helmūta vārds minēts gandrīz visās nozīmīgākajās grāmatās par Latvijas grafiku, atsevišķa grāmata par meistara daiļradi tā arī nav izdota. Varbūt 85 gadu jubileja varētu būt labs iemesls ko tādu uzsākt.

Inārs Helmūts "Caur logu"

FOTO: publicitātes