Latvijā radīta kvalitatīva bērnu TV aukle - Tuta (13)

Ir pagājis gads, kopš LMT mājas viedtelevīzijas projekta “Tutas lietas” pirmizrādes. Kopā iznākušas trīs sezonas un radies jau savs fanu pulciņš, kurš alkst Tutas uzmanību ārpus ekrāna. Kā jūties, saprotot, ka lietas aizgājušas?

Liene: Zini, kad atceramies to brīdi, kad sanāca kopā pāris mammas, kuras vienoja vēlme radīt kvalitatīvu raidījumu pirmsskolas vecuma bērniem, ja godīgi, neticējām, ka šis eksperiments tā aizies un ideja realizēsies.

Bet sanāca! Un bērni ne tikai skatās “Tutas lietas”, dungo Tutas dziesmiņas svētkos, bet arī lūdz mammām nopirkt Tutas draudzenīti Lapsu, krāso Tutas krāsojamās grāmatiņas un aicina ciemos uz dzimšanas dienām.

Un, piemetināšu, galu galā arī būs sastopama nopietnajā sarunu festivālā “Lampa”...

Liene: Jā, pareizi. Tuta gaidīs mazos festivāla apmeklētājus arī šajā pasākumā. Tā kā jāsaka, ka nu jau Tuta ir sastopama ne tikai LMT viedtelevīzijā. 

Es ticu, ka dzīvē notiek tā, ka sanāk īstajā brīdī kopā īstie cilvēki un tā ideja, kas rodas aiziet kosmosā. Tālāk visa radošā komanda iegulda vienlīdz lielu enerģiju un darbu no sava posteņa un veidojas “Tutas lietas”.

Kā tu definētu, kas ir šis veiksmīgais eksperiments, kas nu jau pārdzimis bērniem atpazīstamā zīmolā “Tutas lietas”?

Liene: Es vēlētos citēt mūsu režisori, vienu no projekta idejas autorēm Martu Selecku, jo, manuprāt, viņa pateica perfektu raidījuma definīciju – Tuta ir kvalitatīva digitālā auklīte!

Viņa lieliski palīdz mirkļos, kad mammai vajag izmazgāt matus, apgriezt pankūkas uz pannas, apmaisīt putru. Vecāki sapratīs šo brīdi, kad, diemžēl, mēs bērnam dodam šo ekrānu, jo konkrētā situācija to prasa.

Protams, es nemudinu to darīt ikreiz, bet es aicinu vecākus šo neizbēgamo mirkli kaut uz piecām vai desmit minūtēm padarīt mūsu atvasītei kvalitatīvu.

Jo mums vecākiem ir jābūt atbildīgiem par to, ko šajā brīdī rādām. Un te Tuta nāk palīgā.

Atklāj, kas ir tas, “Tutas lietas” atšķir un, tavuprāt, padara kvalitatīvāku par citiem pirmsskolas vecuma bērniem domātajiem TV produktiem?

Liene: Kad tika sākts domāts raidījuma sižets, protams, izanalizējām arī citus pirmsskolas vecuma bērniem domātos projektus. Un, ja godīgi, nekas kvalitatīvs mūsu pŗātos neaizķērās. Pat, ja bija – tas bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms.

Sapratām, ka bērniem ir vajadzīgs kas vairāk par kustīgiem ķēmiņiem, rokām, kas ekrānā atver kinderolas vai krāsainajiem vīriņiem, kas histēriski pamāj un lec akā… Vajadzēja tādu raidījumu, kas bērniem ir atpazīstams, mīļš, saprotams un, ko bērni var pēc tam izmantot savā ikdienā kopā darbojoties ar vecākiem vai draugiem.

Lai saprot, kā darbojas lietas, kā var izkopt svētku tradīcijas, lai iemācās rotaļas. Nākamā lieta pie kā mēs rūpīgi strādājām, lai bērns dzirdētu pareizu latviešu valodu, īpaši mūsdienās, kad viss tiek tā angliskots mūsu pašu sarunvalodā.

Droši vien tev pašai kā Tutai nemaz nenācās viegli – runāt tīrā latviešu valodā...

Liene: Jā, tas nav viegli – runāt ikdienā pareizi latviski un arī mani – Tutu, labo aizkadrā teksta autores. Arī es esmu “piedrazojusi” savu valodu un ne vienmēr mani teikumi ir gramatiski un stilistiski pareizi.

Mazie bērni lasīt vēl nemāk, tāpēc ir ļoti svarīgi dzirdēt pareizo valodu. Ceram, ka “Tutas lietas” sasniegs arī “Diasporas” bērnus, kuriem latviešu valoda dzīvo tikai ģimenes.

Kā tas sanāca, ka Tuta ir Liene Sebre?

Liene: Kad bija atlase es īsti nezināju uz ko es eju. Man piezvanīja iepriekšējā vakarā, ģenerālmēģinājuma laikā, kad vakarā mani gaidīja svarīga pirmizrāde. Uzaicināja atnākt. Atceros, ka sēdēju un domāju, ka it kā teorētiski es varu, bet enerģētiski pieslēgties man ir grūti. Bet tas laikam bija mans glābiņš, es aizskrēju, ātrumā sapratu konceptu: ir mantiņas, man ar tām būs kaut kas jādara un metos iekšā spēlē.

Spēlējos, improvizēju un tā tas aizgāja. Piedzima Tuta.

Pastāsti, kā tapa šis fifīgais Tutas vārds?

Liene: Vajadzēja ko tādu, kas šobrīd nenozīmē neko. Kas ir jauns un bērna mēlei viegli izrunājams. Tā arī sēdējām un skandinājām – mama, tete, papa, vauva, kata, pata, tata, līdz palikām pie “Tuta”. Pārbaudījām uz bērniem un bērni viegli atkārtoja, tāpēc vārds bija piedzimis!

Manuprāt, asprātīgi un gudri veidots – ir gan līdzskanis, gan patskanis, kas jau, kad izrunājam, jūtam, ka veido labu izrunu bērnam, pamēģini Tu-ta!

Protams, Tuta savos zefīra svārkos ar puķi matos izskatās visām meitenēm kārdinoši, bet kā Tuta uzrunā puišus?

Liene: Jā, viss sākās ar tutu tila svārkiem, kas ir burvīgi un tos nevar nevilkt. Tad radās ideja par galvas rotu, kas katru reizi tika piemērota raidījuma tematikai. Bet nu arī sapratām, ka rozā ir rozā un puikām tomēr rozā ir meiteņu krāsa. Tā kā mūsu radošajā komandā ir dēlu māmiņas, mēs lieliski tikām galā ar sēriju veidošanu, kas ir īstā puišu tematika – traktors, motorzāģis, velosipēda caurdurtā riepa, vilciens… Tā mēs spējām aptvert plašāku bērnu auditoriju.

Starp citu, arī daudz meitenes skatās, sēriju, kur tiek labota automašīna tā kā nevaram teikt, ka meitenēm tikai krelles un puikām motori. Pati sevi bērnībā atceros...

Biji meitene kas ar nobrāztiem ceļgaliem labāk sēž kokā un vaktē pirātus? Kādas ir tavas spilgtākās bērnības spēļu atmiņas?

Liene: Atceros to, kā gāju tētim līdzi un darbu, kur viņš remontēja dzīvokļus. Tur bija klucīši, skaidas, naglas – varēja savu pasauli veidot. Daudz vasaras man pagāja laukos, kur, ganot govis, bija arī jāizdomā kāda spēle ar tām. Esmu vienīgais bērns ģimenē un, kad kaut kur braucām ar auto, man bija sevi jāizklaidē, sēžot aizmugurē.

Skatos pa logu, līst lietus un tu skaties kā tās lāsītes tur dzīvojas. Atminos, ka arī tad domāju, ka esmu nolaupīta princese, kuru ved kaut kur un tur tuliņ' būs jācīnās.

Principā esi Ronja princešu kleitā!

Liene: Tā varētu būt! Kā reiz ar meitu kopā lasām Ronju.

Tu saki, “lasāt”, nevis viņa skatās multeni planšetē.

Liene: Protams, arī es grēkoju, īpaši, kad darba ir par daudz un nekontrolēju brīžam šo laiku, kad bērns nav ar mani, bet ar šo realitāti, bet es mācos un, kad mācas, tad arī sanāk!

Kas ir tas, kas kā vairogs spētu darboties un bērns nestieptos atkarīgi pēc tehnoloģijām?

Liene: Es domāju, ka šobrīd svarīgākais ir atgriezties dabā un arī mūsu bērnus aiz rokas atvest dabā. Lai bērns ir kontaktā ar to. Visur mums apkārt ir betoni, sienas, putekļi, metāls… Jā tas ir praktiski, ērti, silti, bet mēs nevaram bez dabas!

Cilvēkam dabu  vajag. Citādi cilvēks paliek ārēji drūms, pelēks – gan iekšēji, gan ārēji. Un tas ir sliktākais, ko vari nodarīt savam bērnam…

Klausos tevī un jūtu, ka tev ir idejas ar ko padalīties, kas darbojas pret spēlītēm planšetēs… Īpaši vasarā.

Liene: Elementāri – aizbrauc uz pludmali, uztaisi smilšu pili. Tad domājat kā to dekorēt un veidot skaistu. Runājieties, apspriedieties kā veidot labāk tornīšus. Vai aizejat pastaigā uz mežu, papētiet skudras, sūnas uz kokiem.

Foto: Raidījums "Tutas lietas"

Kukainīšus ejat skatīties! Paklausies dabā, ieklausies mežā – šoreiz bez tumbiņām. Kaut vien pacel acis debesīs – ko tik nevar saskatīt mākoņos…

Ko Tuta vēlētos pateikt bērnu vecākiem?

Liene: Ieklausieties bērnos, viņiem ir tik interesantas idejas ko darīt... Un neatņemiet bērniem spēju brīnīties par ikdienišķo un vēlmi uzzināt, kas lācītim vēderā.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT mājas viedtelevīziju.