Sieviete, ģērbusies kleitā ar pāva spalvu ornamentiem, skatās manas krūzītes kafijas biezumos, tad nospīdina zelta zobus un ar izteikti gruzīnisku akcentu  prasa: - Vai pagātnē ir bijis kas tāds, par ko esi nervozējis? 

- Jā, protams.

- Tas paliks pagātnē. Nākotne jums labi zīmējas. Labi jaunumi gaidāmi. 

Viņa brīdi vēl skatās biezumos un turpina:

- Vai gaidāt kādus jaunumus saistībā ar dokumentiem? Varbūt kādam jāsūta jums dokumenti vai varbūt vajadzēs parakstīties kaut kur? Ja negaidāt, tad pienāks. Redzu tiltu, tas nozīmē savienošanos. 

Es sēžu vairāku sieviešu kompānijā pie uzklāta galdiņa kādā privātmājā Gruzijas kūrortpilsētā Batumi. Vispirms runā zīlniece, tad pārējās sievietes papildina viņas teikto ar skaidrojumiem un interpretācijām.  - Notiks labas darīšanas pār to tiltu. Dvēsele jums uztraucas, bet nekas - viss būs labi. Jūs četri cilvēki gribat kaut ko darīt kopā. Jums būs kaut kas liels, varbūt nauda. Ne rīt, bet vēlāk.

Manos kafijas biezumos, izrādās, tik daudz ir redzams -  pareģojumi, par naudu, sirdslietām un darīšanām turpina velties pār zīlnieces un sieviešu lūpām. Un tam visam mēneša laikā vajagot piepildīties. 

Mājas saimniece Madona bieži izmantojot savas radinieces Lali zīlnieces spējas kafijas biezumos saskatīt nākotni. Tāpat arī citi viņas radinieki un kaimiņi. Šī lieta ir populāra Gruzijā. Madonas trīsstāvu mājā dzīvo visa viņas dzimta, katrā stāvā ar atsevišķu ieeju pa ģimenei.

Šis ir mans pirmais pieturas punkts pirms došanās no Batumi Adžārijas novada kalnos apciemot govju ganus, apskatīt grūti pieejamo Khikhani cietoksni un savām acīm redzēt okupēto Dienvidosetijas un Abhāzijas pierobežas.

Par Abhāziju, no kurienes ir nākusi pati Madona, viņa zina stāstīt daudz. - Tur krievi stāv, jūs neielaidīs. Tur viss stingri ir kļuvis. Vajag ielūgumu, lai iekļūtu Abhāzijā. Es pati netieku, kaut man visu radinieku kapi ir tur. Toreiz 1992. gadā, pirmā Abhāzijas kara laikā, nesaprotamas lietas notika. Briesmīgs karš bija. Nāca pat ar gludekļiem mājās un spīdzināja cilvēkus... 

Sievietes atceras, ka vēl tikai pirms desmit gadiem Gruzijā elektrība esot bijusi retums. - Jauno gadu sagaidījām un mācījāmies pie svecītēm. Saakašvili saveda visu kārtībā. Pensijas pirms viņa bija 30 lari (10 eur), tagad - 200 lari (100 eur). Stipri pacēla ekonomiku. Viņš nāks atkal, tā viņš saka.  

Par trimdā mītošo bijušo Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili savā Gruzijas ceļojuma laikā es vēl dzirdēšu daudz. Arī pilnīgi pretējus viedokļus - no absolūtas pielūgsmes līdz absolūtam naidam. Tagad galvenais valstī esot miljardieris Bidzina Inavišvilli. Viņš ieceļot visus ministrus un pārējos. Kā spriež Madonas ģimene - galvenais, lai ir miers un cilvēki nenomirst badā.

Aiz Madonas mājas loga slejas milzīga daudzstāvu mājas būve, sievietes stāsta, ka pēdējos gados Batumi notiek ļoti strauja būvniecība. Arī viņi gaida, ka tuvākajā laikā viņu privātmāja tiks nojaukta, lai tās vietā slietos kārtējā daudzstāvu ēka. Un viņi visi dzīvos šīs mājas dzīvokļos. 

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Pēc zīlēšanas mūsu saruna pāriet uz gruzīnu un abhāzu tradīcijām, un man izklausās, ka nama saimniece ir vīlusies jauniešos, kas atsakās no sentēvu tikumiem.

- Tādas tradīcijas, kādas agrāk bija abhāziem, tagad vairs nav. Jaunākie cienīja vecākos, stāsta Madona. - Kad es jaunībā ienācu šajā ģimenē, vēl bija ierasts, ka vedekla nedrīkst sarunāties ar vīratēvu. Tikai caur vīru. Mans vīratēvs toreiz teica, ka grib lauzt šo tradīciju, grib vedeklu pieņemt kā meitiņu. Vēl agrāk bija parasts, ka sieva vīru nedrīkst saukt vārdā. Tāpēc sauca - "ei", "ou", "aauu". Bija jāceļas kājās katru reizi, kad ienāca sievas tēvs vai sievas māte. Kad vecākais runāja, jaunākie un sievietes vispār nedrīkstēja runāt. Citu klātbūtnē tēvs nedrīkstēja savus bērnus ņemt aiz rokas.

Gruzijā vēl joprojām bez vīra atļaujas sieva nedrīkst iziet no mājas. Jāprasa atļauja. Ja vīrs atļauju nedod, sieva nedrīkst iet. Ja vīrs ierodas mājās ar draugiem, sievai pašai jāzina sava vieta - gatavot un saklāt vīriem galdu. Tur, kur vīru joprojām uztver kā mužiku, tur viss kārtībā ar tradīcijām. Tagad viss sāk mainīties. Jaunatne obučajetsa po evropejski.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Dzīvokļus jaunceltnēs izpirkuši pārsvarā ukraiņi un turki. Gruzīniem pašiem nav tādas naudas. Ierēdņiem karš Ukrainā esot devis iespēju nopelnīt. Tad nu viņi brauc te un pērk dzīvokļus jaunajos projektos. Gruzijā ir ērti veidot biznesu. Te nav tāda VID, kas sekotu līdzi nodokļu nomaksai vai tamlīdzīgi. 

Puskilometru tālāk - gar pašu Melnās jūras krastu ved garumgara cilvēku pilna promenāde. Tai vienā pusē akmeņaina pludmale, otrā - milzīgi jaunuzbūvēti debesskrāpji, kuriem blakus top citi - vēl lielāki. Interesanti, ka nepabeigtās jaunbūvēs, kuru augšējos stāvus vēl ceļ, jau dzīvo cilvēki. Modernās ēkas mijas ar padomju laika blokmājām, kuras palēnām tiek nojauktas, vietu dodot augstceltnēm. Jauno daudzstāvu māju būvniecība pie promenādes notiek milzīgos tempos. Pat pusnaktī ir dzirdama darba duna un pustumsā grozās ceļamkrāni. Iepriekš pabeigtos arhitektoniskos monstrus nomāc jaunie projekti, kas slejas arvien lielāki un augstāki.  

Promenāde ir cilvēku pilna, kaut arī šovasar strauji samazinājies tūristu skaits no Krievijas. Grūti pateikt, kurš ir ārzemnieks, kurš vietējais. Tūristu mašīnas ielās ir ar Armēnijas, Azerbaidžānas, Krievijas, Turcijas, pat Sīrijas numuriem. Rietumu viesu šeit  maz, angļu valodu ielās praktiski nedzird. 

Naktsklubi, ielu muzikanti, atrakcijas, rikšas un veloskūteri, ielu trenažieri, karuseļi, panorāmas rati, veloceliņš, kuģīšu izbraucieni pa jūru, dejojošās strūklakas, tumsā izgaismots mākslīgais bambusu mežs, brīvdabas kino, skeitparki, āra tenisa un biljarda galdi, pludmales volejbols un futbols - šī ir fantastiska vieta, kur pavadīt laiku visai ģimenei, ja patīk liela kņada un troksnis. Pilsēta ir skaļa  - mūzika un jautrība dzirdama visur. Pat pusnaktī promenādē ir pilns ar jauniešiem un bērniem. 

Tūristu rajons ir liels - promenādes garums vien ir astoņi kilometri. Ārpus tā diezgan ātri sākas gruzīnu bardaks ar īpatnējiem satiksmes noteikumiem, kur luksofora sarkanais signāls ne vienmēr nozīmē to, ko pie mums, un kur ielas šķērsošana var būt izaicinājums. Ceļu policija ar ieslēgtajām bākugunīm šeit ir redzama teju ik uz soļa, bet nešķiet, ka tas atstāj kādu redzamu iespaidu uz gruzīnu braukšanas paradumiem. Kaut baumo, ka sodi par  pārkāpumiem esot lieli. 

Turpat netālajos padomju laika blokmāju rajonos paveras pilnīgi cita aina - šeit dzīvo vēl no centra neizspiestie vietējie iedzīvotāji, kuri pārvietojas baisīga paskata maksas liftos, papildina savus dzīvokļus ar nesankcionēti būvētiem balkoniem, ārpus kopējām kāpņutelpām izbūvē personīgās ieejas savos dzīvokļos, audzē vistas blokmāju pirmajos stāvos, pāri pagalmiem pārvilktās trosēs žūst veļa un vīri īpaši ierīkotās lapenītēs risina stundām garas sarunas un spēlē galda spēles. 

Gruzīnu tiekšanās Eiropas virzienā ir acīm redzama, blakus Gruzijas karogam bieži redz izkarinātu Eiropas Savienības karogu, izkārtnes un ceļazīmes gruzīnu valodā gandrīz vienmēr ir papildinātas ar tulkojumiem angļu, ne krievu valodā.  

Nākamajā rakstā par Adžārijas kalniešu tradīcijām un kalnu ganiem pašā Turcijas pierobežā.