Dibenā. Dzīve Čiekurkalna Berjozkā (31)

Apmetni dzelzceļa malā starp Čiekurkalna un Juglas staciju var ieraudzīt tikai no viena skatpunkta - pa garām braucoša vilciena logu. Bērzu puduri ar košām lupatu instalācijām, izžautu veļu un ugunskuru, no kura jau no paša rīta ceļas melns dūmu mutulis, no ziņkārīgo skatieniem sargā betona žogs. Vienā pusē ir industriāls rajons, otrā dzelzceļš, pa vidu – ciemats tiem, kas bez apstājas "svin dzīvi". Vietām aina ir pavisam iracionāla – paralēli aizejošas sliedes apstājas pie dzelzs vārtiem. Uz sliedēm akurāti salikti apavu pāri. Uz auklas izkārts paklājs ar austrumnieciskiem motīviem.

Puskails cilvēks uz kaut kāda paaugstinājuma. Antimāksla, tīrs dadaisms!

Ilgi minstināmies, līdz beidzot saņemamies doties uz ārpasaulīgo zonu – nezinām taču, kā mūs tur uzņems. Tomēr izrādās, ka nekāda “Stalkera zona” ar dzeloņstieplēm, anomālijām un zemapziņas istabu nav.

Ir miermīlīgi eskeipisti Marka Aurēlija sludinātās brīvības stilā, kas, kad vien var, met "po čornomu" un daudz guļ.

Kopumā telšu pilsētiņā mitinās astoņi cilvēki, daži arī ziemā. Ir tādi, kas te dzīvo piecus gadus.

Neatkarīgs kā baznīca

Pannā kūp cepti kartupeļi ar olu. Vīrs, piesēdis pašdarinātā nojumē, ēd pilnām karotēm. Viņš ir skaidrā, bārda apcirpta nevis šā tā, bet cenšoties veidot griezumu, samērā tīrs. “Ivars Auziņš,” viņš stādās priekšā. Kā Dailes teātra aktieris, nodomāju. Ivars mums pieklājīgi piedāvā apsēsties. Viņš te mitinās jau trešo gadu. “Forši taču – nevienam nekas nav jāmaksā. Es esmu kā baznīca – neatkarīga no valsts,” viņš saka. Ivara telts uzslieta uz pīta paklāja, apkārt daudz tukšu ūdens pudeļu. Salīdzinot ar citiem mitekļiem, te ir tīrs. Vīrietim ir 62 gadi, un pēdējos septiņus viņš nekur nestrādā. Bērni pieauguši, bet “ar sievu vairs nav par ko runāt”. Esot kopā 40 gadus nodzīvojuši. Sieva dzīvojot Saulkrastos, bet viņš gribot “pats par sevi”.

“Es savā dzīvē visur esmu pabijis – ziemeļos dzīvoju. Kādreiz biju Zemgales priekšpilsētas policijas priekšnieka vietnieks, tad man bija savs kooperatīvs, firma. Pēdējā darba vieta bija pie Gerkena, bet tagad es neko nevaru – galva griežas.”

Ivars saka, ka kopumā dzīvē viņam “viss apnicis”, bet te viņu neviens netraucē – kaimiņi draudzīgi, sadzīvojot “kā viena ģimene”. “Neviens virsū nebrauc. Neesam ne par ko atbildīgi un mūs neviens netraucē.” Ziemā Ivars dosies uz patversmi vai atradīs kādu pamestu māju. Vēl nesen viņš dzīvojis Ezermalas ielā pamestā mājā.

“Kā, ko daru? Strādāju: vācu pudeles, metāllūžņus, antikvariātu pārdodu. Cilvēki daudz ko met ārā.” Uz galda blakus pannai burka ar zeltītiem akmeņiem. Skaisti, saka Ivars. Arī tos atradis atkritumos. “Ziniet, man vieglāk izdzīvot nekā jums. Jums nauda jānopelna, bet es katru dienu kaut ko atrodu un saņemu.”

Viņam ir samērā laba valoda – kā tērps no bijušiem vārdiem, atbalss no vides, kurai reiz bijis piederīgs.

Ivars vairākos traukos vāc lietus ūdeni. Dzeršanai ūdeni viņš atnes no benzīntanka. Vīrs mūs ieved dziļāk krūmos, kur mitinās viņa draugi. Pensijas vecuma kundze ir skaidrā, bet demonstratīvi pagriež mums muguru – runāt nevēlas. Viņas saimniecībā ir liels spogulis, biroja krēsls un rozā lietussargs. Kaimiņi paskaidro, ka viņas dzīvē kaut kas slikts noticis. Līdzko nokārtošot pensiju, viņa pārcelšoties uz dzīvokli.

Šo cilvēku privāto telpu, ja to var tā nosaukt, apjož civilizācijas atkritumi – kurpes ar zelta purngaliem, telefona aparāts, frotē halāts, ceļojumu soma, sandale ar augstu papēdi, zobu birste, šķēres, melni-sarkani rūtota sega, kāda reiz bija katra padomju pilsoņa dzīvoklī, māla krūze, glāze ar zilām puķītēm.

Smird neciešami, un es ātrāk gribu tikt projām. Nodomāju, ka cilvēks no visiem dzīvniekiem ir smirdīgākais.

Kopš 1901. gada, kad Maksims Gorkijs rakstīja savu slavenāko izrādi “Dibenā” par, kā pats izteicās, “bijušajiem cilvēkiem”, šīs sabiedrības daļas dzīvesveidā maz kas mainījies. Tāpat kā pirms simts gadiem pavasaros viņi izlien no patversmēm un dodas dabā, kur reizēm pat sāk mīlēt viens otru.

Tomēr atcerēsimies, ka tieši šajā darbā izskan vēsturiskā frāze: “Cilvēks – tas skan lepni!”

Ilgvars un Slaviks pazuduši...

Telts manā priekšā mudž, no tās atskan daudzbalsīga dzērāju murdoņa, līdz parādās galva. Raivo Lācim ir 38 gadi, un viņš te dzīvo “prikola pēc” - dzerot visu laiku. “Kā es te nonācu? Es pastāstīšu. Dreiliņos es iepazinos ar Kristīni.

Viņa saka: “Davai braucam uz Čiekurkalnu!” Es saku: “Da es ar tevi kaut uz pasaules malu!” Atbraucu uz šejieni, tusējām, aizbraucu atpakaļ. Viņa ar manu mammu nesadzīvo. Viņa atkal te, un es viņai pakaļ.

Jā, es viņai mazu mājiņu uzcēlu – karkasu no baļķiem, apkārt tentu. Dienas laikā, šmigā. Normāli, dzīvot var.” Tāds, lūk, mīlas stāsts. “Gribēju tikai pa vasaru atpūsties. Skatos, vasara beidzas – ātrāk vajag dzīvokli noīrēt,” saka Raivo un rausta plecus – viņš nesaprotot, kā daži te visu ziemu dzīvo. Viņš nu gan tā nevarētu.

“Paskaties, cik man daudz spēka – normāli. Es strādāju – celtniecībā – maksā 35 eiro dienā.”

Viņš pielec kājās un priecīgi sauc: “Paskatieties, te ir kūrorts “Berjozka” - daudzi nezina, ka tāds ir – mazs rajoniņš mums te.”

Savukārt es pasmīnu, ka šo cilvēku realitātes uztvere ir tāda, it kā viņiem kāds būtu uzsaucis kursu pie psihoterapeita. Jo ko gan brīdī, kad nonākam konfrontācijā ar realitāti, saka psihologs? “Maini attieksmi”, “kam tici, tas arī notiek”, “pasaule ir tāda, kādu tu to redzi”.

Nu lūk, Berjozkas iemītnieki pasauli redz “gaišās krāsās” un “skaisto spēj saskatīt it visā”. Odekolona un alus maisījums izraisa maksimālu samierināšanas patosu.

Pretējā lupatu māja ir tukša. Raivo uztraucas: “Vai varam sarunāt, ka izsludināt meklēšanā? Ilgvars un Slaviks jau trīs dienas pazuduši. Aizgāja un viss...”

Izstīdzējušais vīrietis iesaka aiziet parunāties ar viņa “liktenīgo sievieti” - Kristīne daudz lasot grāmatas – tādas vieglas, seriālu garā. No sarunas ar Kristīni nekas nesanāk – netīras segas stūris atklāj melnu pēdu, tad pazib izspūrusi galva, kas kliedz: “Nē!”

Melnā, melnā istabā melns, melns cilvēks... Baisi. Ar tādiem skatiem tikai bērnus biedēt.

No blakus telts izlec no miega iztraucēts cilvēks. Sākumā viņš šķiet noskaities, bet drīz vien sačākst un rāmi apsēžas blakus netīrajam blāķim, kas esot sieviete, ar kuru “kaut vai uz pasaules malu”. Man paliek žēl “bijušo cilvēku”, un es iedodu dažus eiro, paildzinot viņiem paģiru mokas.

Smaržīgas ziepes un dušu negrib

Psiholoģe Dace Grieze ar bezpajumtniekiem strādā kopš 2007. gada. Palīdzēt izdodas tiem, kuri bez darba un mājvietas ir īslaicīgi. Turpretim tos, kuriem dzīves krīze jau gadiem ir permanents stāvoklis, motivēt ir grūtāk – faktiski neiespējami, ar retiem izņēmumiem. Dace Grieze saka, ka tikai no malas, pavirši vērojot, šķiet, ka visi “likteņa pabērnu” stāsti ir vienādi, – patiesībā katram ir savs stāsts. Daudz kas atkarīgs no personības iezīmēm, iepriekšējās pieredzes. “Liela daļa ir vidējās un vecākās paaudzes cilvēki vecumā no 50 līdz 70 gadiem – postpadomju produkti, kas nav spējuši adaptēties kapitālismā. Viņi ir neelastīgi, iestrēguši pagātnē, daudz runā par tiem laikiem.” Psiholoģe saka, ka viņu vidū vairums ir krievvalodīgo. Rīgas pašvaldība uzskata, ka ap 12% bezpajumtnieku ir psihiski traucējumi, lai gan apstiprināta diagnoze ir nedaudziem. “Mēs varam tikai nojaust, ka viņiem ir diagnoze,” saka speciāliste.

Savus klientus viņa raksturo kā cilvēkus ar pazeminātām interesēm – daudzu domas reducējas līdz līmenim “kur dabūt alkoholu un kaut ko apēst”.

“Vāja emocionālās gribas sfēra, paškritikas trūkums, šaurs redzesloks, nespēja domāt par to, ko par vērtībām uzskata pārējā sabiedrība,” degradācijas iezīmes raksturo Grieze.

Degradācijas pakāpe šiem cilvēkiem ir dažāda. “Ne vienmēr bezpajumtnieks ir tas, kas smird un rakņājas pa miskastēm.” Viņa saka, ka arī ubagošana ne vienmēr saistīta ar pajumtes trūkumu - tas ir dzīvesveids. Savukārt klaiņotāji, kā zināms, visās sabiedrībās ir bijuši kopš seniem laikiem.

“Ne jau visiem ir vajadzīga tāda palīdzība, kādu mēs iztēlojamies; ne visi grib karstu dušu un smaržīgas ziepes – citiem tas riebjas.”

Dace Grieze saka, ka noteikts procents jebkurā sabiedrībā ir klaiņotāji, ubagotāji, bezpajumtnieki – atšķiras tikai viņu izpausmes veids. “Ja kādā valstī saka, ka pie viņiem tādu cilvēku nav, tad tā ir totalitāra diktatūra.”

Tikmēr Rīgas pašvaldībā lēš, ka bezpajumtnieku Rīgā kļuvis mazāk - tomēr tik un tā dzīves pabērnu skaits sasniedz vairākus tūkstošus.

Kopējais bezpajumtnieku skaits precīzi nav zināms. Pirms pieciem gadiem, kad bezpajumtnieki tika mehāniski skaitīti, cipars sasniedza 3000.

Šobrīd skaits samazinājies. Piemēram, pagājušajā ziemas sezonā septiņās pilsētas patversmēs vidēji uzturējās 585 personas dienā – par 3% mazāk nekā iepriekšējā sezonā. Vislielākais klientu pieprasījums ir patversmēm, kuras atrodas tuvāk pilsētas centram un nodrošina pakalpojumu arī personām alkohola reibumā. Vasarā patversmju klientu skaits ievērojami samazinās. Augusta sākumā visās Rīgas nakts patversmēs kopā nakšņoja vidēji 200 cilvēki dienā. Savukārt, piemēram, jūnijā naktspatversmes pakalpojumus vidēji dienā izmantoja 313 personas.

Kopumā patversmēs ir nodrošinātas 885 vietas, ko līdzfinansē Rīgas dome, bet nepieciešamības gadījumā vietu skaitu var palielināt līdz 1000.

Rīgā darbojas četras zupas virtuves, kas ziemas periodā nodrošina līdz 650 porcijām dienā piecas reizes nedēļā. Zupas virtuvēs nav jāuzrāda nekādi dokumenti. Ēdienu var baudīt uz vietas vai arī ņemt līdzi uz mājām.