Nekaunīgākais no taksistiem jau spraucas pa tikko atvērtajām Batumi autobusa durvīm un izkliedz dažādu vietu nosaukumus. Pārējie, nedaudz kaunīgākie, stāv turpat atvērto durvju priekšā un uzrunā ārā kāpjošos pasažierus tur. 

Agrā rīta saule jau karsē gaisu, koku pavēnī čiepst zvirbuļi. Bez taksistiem un zvirbuļiem autoostā ir vēl vien daži citi pasažieri savu autobusu gaidās. Lai izkļūtu no autoostas, nākas iet gar novilktām norobežojošām lentēm, kas izkļūt gribētājus aizvada līdz šaurai spraugai, pie kuras pulcējas pārējie taksisti un izprašņā katru no autoostas iznākošo atbraucēju. - Uz kādu ielu tev vajag? Kurā viesnīcā tu paliec? Aizvest uz lidostu?

Esmu nolēmis piecus kilometrus līdz vecpilsētai aizstaigāt kājām. Uzmetu mugurā mugursomu un dodos ceļā, kad pamanu neuzkrītoši pienākam sev blakus suni - netīri baltu kucīti ar dzeltenu čipu ausī. Viņa nediedelē man ēdienu, neskatās acīs un nekā citādi nepievērš sev uzmanību, vienkārši lietišķi sāk gājienu man blakus. Gluži kā saimnieks un viņa suns ceļā uz savu mērķi. Eju pāri ielām, gājēju pārejām un krustojumiem un vēroju kucīti, kura cieši blakus man nāk līdzi. Ieraudzījusi veikala durvju atstaroto sauleszaķi, viņa patrenkā to, bet tālu atrauties man neļauj un pēc brīža ir atkal blakus. 

Pēc kāda laika suņu meitenei, šķiet, kļūst garlaicīgi, un tā sāk izklaidēties, slinki trenkājot retās garāmbraucošās automašīnas. Lāgā neierējusies, tā mazu brīdi skrien līdzi vienai mašīnai, tad otrai un trešai, bet vienmēr atgriežas pie manis.

Saule pamazām sāk karsēt arvien vairāk. Piesēžu atvilkt elpu un uztaisīt selfiju ar savu jauno suni. 

Pretī nāk divi ārzemju mugursomnieki; liels ir mans pārsteigums, ieraugot, ka arī viņus pavada kāds suns. Vietējiem krančiem acīmredzot dienas īsināšanai ir hobijs uz brīdi adoptēt sev saimniekus - tūristus-mugursomniekus. Ar vietējiem šis numurs neietu cauri, jo šāda draudzība visticamāk tiktu izbeigta ar kājas spērienu. Klaiņojošie suņi Gruzijā ir visur - lielajās pilsētās, mazajos miestos, kalnos, uz ceļiem, benzīntankos un citur. Suņi ir dabīga Gruzijas ainavas sastāvdaļa.

Pēkšņi suņu meitene gandrīz piespiežas pie manām kājām - priekšā koka ēnā guļ liels, balts suns. Kad esam gandrīz klāt, kucīte manā aizsegā sāk sparīgi to apriet.  Milzis pleš vaļā miegainās acis un nesaprašanā blenž uz mums. Lepni, ar augstu paceltām astēm paejam garām gulšņam. 

Nākamie divi sastaptie mugursomnieki ir bez suņa. Kucīte, pēkšņi aizmirsusi par mani, metas pie viņiem un sāk gājienu atpakaļ autoostas virzienā. Bet daba Tbilisi nemīl tukšumu - nez no kurienes uzreiz klāt ir kāds cits krancītis un sāk soļot tieši aiz manis. Es atskatos uz savu suni, kura, kļūdu sapratusi, skrien atpakaļ pie manis. Uz brīdi esam trīs, bet te nav pieņemts, ka mugursomniekam ir veseli divi suņi. Krancītis atkāpjas un atstāj mani ar kucīti atkal divatā. 

Kucīte pa ceļam iebāž degunu kāpņutelpās, padzeras no peļķes. Nu jau viņa lepni aprej katru ceļā satikto kranci - skat, man ir pašai savs cilvēks. Un man sāk kļūt skumji - nez, kāda būs mūsu neizbēgamā šķiršanās... 

Manai kucītei ļoti patīk sauleszaķīši. Ēnā pakavēju viņai laiku, spīdinot ar savu telefonu. Viņa lēkā gluži kā kaķis un mēģina lāsumu noķert ar ķepām un zobiem. 

Kad esam tikuši līdz vecpilsētai, pilsēta jau ir pamodusies. Ielas pilnas ar mašīnām un tūristiem. Atšķirībā no Batumi te ir jūtama Rietumu tūristu klātbūtne, daudz dzirdama angļu un vācu valoda, ir daudz mugursomnieku, kurus Batumi nevarēja redzēt. 

Pie 5. gadsimtā būvētās Metekhi baznīcas tūristu grupa klausās gida stāstījumā. Sunene maisās tūristiem pa kājām, meklējot fotoaparātu lēcu atspulgu sauleszaķus. Kāds pārsteigts tūrists gidam jautā: kāpēc pilsētā tik daudz suņu? Gids stāsta, ka klejojošo suņu Gruzijā ir daudz, bet viņi esot ļoti labi un tos varot glaudīt. Pastiepjas rokas un bužina manu suni, kuru interesē tikai sauleszaķīši. Tad ceļotāji zosu gājienā kopā ar manu suni kāpj augšup pa akmens kāpnēm uz baznīcu. Vai jau tagad? Šoreiz vēl ne - kucīte atceras par mani un ir atkal klāt.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Bet tieši kāds sauleszaķis ir par iemeslu, kāpēc mūsu abu ceļi šķiras uz visiem laikiem. Ieraudzījusi pie kādu citu tūristu kājām lēkājam sauleszaķi, kucīte pagalam aizmirstas. Vēl pa gabalu atskatoties uz baznīcas laukumu, man izskatās, ka suņu meitene izmisīgi skraida pa laukumu, meklējot mani. Bet varbūt tās ir tikai manas iedomas. Atā, manu suni…

Tbilisi ir senatnīga un skaista pilsēta, kurā šoreiz man uzturēties ilgi nav lemts - pēc brīža būšu ceļā uz okupētās Dienvidosetijas pierobežu.