Smiltis ir viens no Latvijā plaši sastopamiem derīgiem izrakteņiem. Neskatoties uz šīs vielas praktisko pielietojumu būvniecības un citās nozarēs, ir situācijas, kad smiltis var kaitēt. Pagātnē Latvijas piekrastes smiltāji apdraudēja veselu ciematu pastāvēšanu, taču problēmai tika rasts risinājums: piejūras kāpu apmežošana. Sadarbībā ar Latvijas Valsts mežiem, TVNET piedāvā stāstu par to, kā tika savaldīta šī dabas stihija Latvijā.
Latvijai raksturīgie lielie smilšu nogulumi sāka veidoties tālā pagātnē pirms apmēram 12 tūkstošiem gadu. Tolaik tā saucamajā Baltijas ledus ezerā saplūda daudz straumju, kas sanesa lielas smilts masas, kas nogulsnējās piekrastes joslā. Par to var lasīt 1960. gadā izdotajā meža zinātņu doktora Miervalda Buša grāmatā “Latvijas kāpu smiltāji un to apmežošana”.
Tā rezultātā Latvijā parādījās skaistas, un nu jau par nacionālu lepnumu kļuvušās jūras piekrastes kāpas. Taču cilvēka darbības rezultātā cauri gadsimtiem mežs kāpu zonā daudzās vietās pazuda, un smilšu stihija kļuva teju nevaldāma.
Kas ir ceļojošās kāpas un kāpēc tās ir bīstamas?
Tā saucamās ceļojošās kāpas veidojas tur, kur dominē vienvirziena vēji un turpinās smilšu pārvietošanās.
Spilgtāko piemēru vidū ir vairāku ciematu iegrimšana smiltīs. No 1665.gada līdz 1854.gadam smiltis apbēra kuršu zvejnieku ciematus – Pilkopus, Vecos Nagļus, Kunci, Jaunos Pilkopus un citus.
Problēma nav bijusi sveša arī Rīgas reģionā. Piemēram, kā raksta Miervaldis Bušs, pēc carienes Katrīnas Otrās pavēles, Vidzemes piekrastē izcirta kāpu mežu darvas tecināšanai flotes vajadzībām.
“Savu vairāk nekā 150 gadus ilgo “pastaigu” sāka plašā paraboliskā kāpa pie Garciema, apberot mežu un vairākas ēkas. Citas kāpas aizšķērsoja ceļu Langes upei, kas tecēja no Ķīšezera uz jūru. No Vecāķu puses nākdamas, ceļojošās kāpas atkārtoti lika pārcelt uz Ķīšezera pusi Rīgas-Jaunciema ceļu, apbēra melnalkšņa audzes un toreizējās Mangaļu muižas zemnieku tīrumus,” teikts grāmatā.
Vēlāk šīs kāpas apdraudēja Bolderājas dzelzceļu un Daugavgrīvas ielu.
Turklāt, smiltīm pārvietojoties, samazinās zemes platība kopumā. Par to stāsta Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jurģis Jansons:
“ Smiltis, kā jūs zināt, ļoti viegli pakļaujas vēja un ūdens iedarbībai. Un, ja mums ir vējš un ūdens, tās ir divas dabas parādības, kas atrodas jūras krastā, tad protams jūra ieņem arvien lielāku vietu, nograužot šīs kāpas, vai nopūšot smiltis, un ir erozija tā saucamā. Vai vēja erozija, vai ūdens erozija. Ūdens erozija tas, ka noskalo, un vēja erozija, tas ka vējš aizpūš pa gaisu smiltis.”
Kāpu apmežošana
Lai savaldītu stihiju un, lai novērstu draudus cilvēka saimnieciskai darbībai, Latvijas teritorijā jau no 19. gadsimta sākās dažādi kāpu nostiprināšanas pasākumi.
Metodes bija vairākas. Visizplatītākā no tām – smiltāju nosegšana ar zariem. Vēl viena metode ir kārklu un krūmaugu stādīšana tuvāk piekrastes līnijai un apstādīšana ar priedēm tālāk no jūras. Tā kā augšanas apstākļi kāpu zonā ir ļoti nelabvēlīgi, jo augiem trūkst barības vielu, reti kura koku suga tur var izdzīvot. Tāpēc apstādīšanā izmantotas galvenokārt priedes. Gan priede parastā, gan kalnu priede, kura vieglāk iesakņojas, gan arī melnā priede.
Lieli un ievērojami kāpu apmežošanas darbi Latvijas teritorijā tika veikti pagājušā gadsimta vidū. Visaktīvāk - Latvijas rietumpiekrastes rajonā.
Latvijas Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūts 1950. - 1952. gadā izstrādāja savu smiltāju apmežošanas metodi. Šī metode nodrošināja ne tikai koku labāku ieaugšanu, bet arī straujāku augšanu turpmākajos gados. Institūta metodes pamatā bija šādas atziņas: radikālu augšanas apstākļu uzlabošanos var panākt tikai palielinot trūdvielu saturu augsnē. Šīm trūdvielām, kas var būt kūdra, sadalījušies koku zari vai citi materiāli, jāatrodas tādā dziļumā, lai tās būtu koku saknēm pieejamas visu augšanas un attīstības periodu. Šīm trūdvielām ir jābūt pietiekošā daudzumā un koncentrācijā, jo tās pilda arī mitruma rezervuāra lomu. Pārfrāzējot, faktiski ir jārada ar barības vielām bagātīga augsne.
“Tas izaicinājums, ka vajag ienest to barības vielu. Viņi saprata, ka to vajag darīt. Tika ienesta [barības] viela apakšā tieši tur, kur augu saknes, lai tam augam būtu spēks ar ko baroties. Otrs izaicinājums, lai tās smilts virsējā kārta turētos, lai neapbērtu jaunos stādījumus.
Un, lai nenopūstu nost smiltis no tās vietas, kur jaunā stādvieta izveidota. Un tāpēc paralēli stādījumiem vēl tika ierīkoti žodziņi, kas gan aizturēja smiltis, gan arī vēja iedarbību samazināja, ” intervijā TVNET stāstīja Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece Dagnija Lazdiņa.
Runājot sīkāk par pašu procesu, vispirms izraka 30-40 cm dziļas vagas, kurās ieklāja vai nu kūdras kārtu vai nu salika iekšā koku zarus. To visu pēc tam piemīdīja un apbēra ar smiltīm. Ar laiku zari sadalījās un veidojas labvēlīgāki apstākļi augšanai. Šajās vietās pēc tam iestādīja priedes, krūmājus vai kārklus.
Savukārt paugurainās vietās augsni katrai stādvietai gatavoja atsevišķi. Izraka 30x30 cm lielas bedrītes, kuru dibenā iebēra, piemēram, kūdru. Tad to visu aizbēra un iestādīja augus.
Saskaņā ar padomju Latvijas Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas datiem, kopumā laika posmā no 1949.gada līdz 1959.gadam tika apmežoti 1089 hektāri piekrastes kāpu.
Dagnija Lazdiņa zināja stāstīt, ka pēdējās aktivitātes ceļojošo kāpu apturēšanai Latvijā tika veiktas 2000-2002. gadā, kad ceļojošās kāpas parādījās pie Ventspils. Šobrīd “ceļojošo” kāpu problēma Latvijā ir atrisināta. Līdz ar to piekrastes ciemu iedzīvotāji var justies droši: apokalipsei līdzīgas ainavas ar smiltīs ieskautām ielām diezin vai tuvākajā laikā kļūs par mūsdienu Latvijas ikdienu.
*Sadarbībā ar Meža attīstības fondu
/nginx/o/2019/01/18/11722785t1h9480.jpg)