Visiem ir zināms, ka Aleksandrs Grīns ir viens no spēcīgākajiem un talantīgākajiem latviešu romānistiem, īpaši vēsturisko romānu žanrā, ko Latvijas literatūrā viņš pats arī aizsāka, tomēr, viņa darbi, to skaitā “Dvēseļu putenis”, kas 8. novembrī piedzīvos ekranizācijas pirmizrādi, ir balstīti uz paša piedzīvoto Latvijas armijas rindās. Lūk, īsumā par to, kādas bija Aleksandra Grīna kara gaitas.

Kā rakstīts vēsturiski informatīvajā vietnē, kas veltīta latviešu strēlniekiem un filmā, un Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” atspoguļotajiem notikumiem, Aleksandrs Grīns (īstajā vārdā Jēkabs) ir dzimis 1895. gada 15. augustā (dažkārt minēts arī 16. augusts) Jaunjelgavas apriņķa Biržu pagasta „Ziediņu” mājās. Viņa tēvs bija saimnieks vārdā Jēkabs, bet māte – Anna Svilumbērza. No mātes puses Jēkabs Grīns bija attāls Jāņa Akuratera radinieks. Divus gadus pēc „Dvēseļu puteņa” autora dzimšanas mira viņa dvīņubrālis Mārtiņš. Jēkabam bija vēl piecus gadus vecāks brālis Jānis. Mājās ģimene runājusi sēliskā izloksnē. Bērnību Jēkabs pavadīja cītīgi lasot mācību grāmatas un daudzkārt pārlasot Bībeli, kā arī rotaļājoties ar savu melno suni Pakānu.

NOSKATIES ILGI TAPUŠĀS VĒSTURISKĀS FILMAS "DVĒSEĻU PUTENIS" OFICIĀLO RULLĪTI:

J. Grīns skolas gaitas uzsāka Mužagala skolā 1904. gadā, tās turpinot Jēkabpils tirdzniecības skolā. 1910. gadā viņu no šīs skolas izslēdza un nākamajā gadā viņš iestājās Rūjienas proģimnāzijas pēdējā klasē. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas viņam neizdodas iestāties Valkas reālskolā, bet viņu tomēr uzņem Cēsīs. Cēsu reālskolā viņš mācījās līdz 1914. gada pavasarim. Šeit viņa brālis Jānis ir skolotājs. Skolas direktors ir L. Ausējs. Jēkaba tuvākais skolas biedrs bija vēlākais pulkvedis Edvīns Mednis. Pēc skolas pabeigšanas Jēkabs mācās latīņu valodu, lai iestātos universitātē. Tomēr viņa plānus izjauc karš.

Kara gaitas un liktenīgais ievainojums

1915. gada 1. maijā Grīns brīvprātīgi iestājās Alekseja kara skolā Maskavā. Līdz ar to sākās viņa deviņu gadu ilgās karavīra gaitas. Pēc četriem mēnešiem viņš sekmīgi pabeidza mācības un ieguva pirmo dienesta pakāpi – praporščiks (leitnants). 26. septembrī J. Grīnu ar marša rotu nosūtīja uz Galīcijas fronti (mūsdienu Dienvidpolijā), kur viņš dienēja 14. Oloņecas kājnieku pulka 14. rotā. Tūlīt pēc ierašanās savā vienībā J. Grīns piedalījās piecu dienu ilgās kaujās. 1916. gada sākumā viņš pildīja rotas komandiera pienākumus vairākās pulka rotās. 1916. gada 18. martā J. Grīns kā rotas komandieris piedalījās uzbrukumā Borobjevkas-Gladki rajonā, piedalījās durkļu tuvcīņā un par parādīto varonību saņēma Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpiem un lentu. Tūlīt pat viņš panāca arī savu pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem.

FOTO: Publicitātes foto / Rakstniecības un mūzikas muzejs

1916. gada 26. martā J. Grīns ieradās latviešu strēlnieku rezerves bataljonā, kur viņu ieskaitīja 4. rotā. Augusta sākumā viņu ar marša rotu nosūtīja uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu, kurš tobrīd piedalījās kaujās Smārdes rajonā. Šeit viņš arī ieguva savu pseidonīmu "Aleksandrs". Pastāv divas versijas par šī vārda izvēli. Viena no tām vēsta, ka Grīnam ne visai paticis savs vārds un viņš izvēlējies vārdu „Aleksandrs” par godu savam labam draugam (starp citu, arī Alekseja kara skolas absolventam) un strēlnieku bataljona biedram kapteinim Aleksandram Plensneram. Cita versija saista pseidonīma „Aleksandrs” izvēli ar „Dvēseļu putenis” Jaungada nakts leģendā aprakstīto epizodi ar alus muciņas nozaudēšanu. Lai kā arī būtu, karojot tieši latviešu strēlnieku rindās Jēkabs Grīns kļuva par Aleksandru Grīnu.

Brīvprātīgo latviešu strēlnieku pavadīšana Elizabetes ielā Rīgā

FOTO: Wikimedia Commons

Sākotnēji A. Grīns dienēja bataljona 1. rotā kā jaunākais virsnieks. 1. septembrī viņu paaugstināja no praporščika par podporučiku. 22. septembrī A. Grīnam uzticēja komandēt jaunformējamā 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 8. rotu, bet novembra sākumā nosūtīja uz pulka ložmetēju komandu. Tās sastāvā viņš piedalījās Ziemassvētku kaujās (1917. gada 5.-15. janvāris) un par parādīto varonību izpelnījās kārtējo paaugstinājumu – poručika pakāpi.

Janvāra kaujās A. Grīns nepiedalījās, jo tobrīd bija komandēts uz Samaras guberņu iepirkt produktus savam pulkam. Pēc atgriešanās viņu iecēla par pulka 3. rotas komandieri. 1917. gada 21. maijā viņš pēc paša vēlēšanās pārgāja uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku, kur viņu ieskaitīja 8. rotas sastāvā. Pienāca liktenīgā 1917. gada 20. jūlija nakts. A. Grīns atradās postenī pie Grenču muižas. Daži latviešu strēlnieki sāka brāļoties ar vāciešiem, ko kaujās rūdītais A. Grīns nevarēja pieļaut. Viņš atklāja uguni uz pretinieku un ar atbildes lodi tika smagi ievainots. Lode izurbās cauri plecam, kaklam, mutes dobumam un iestrēga degunā. Ievainoto A. Grīnu kāds strēlnieks uz saviem pleciem iznesa no apšaudes. Tālāk viņu nogādāja Latviešu strēlnieku apvienotajā lazaretē Rīgā, no kurienes, vāciešiem pilsētu ieņemot, viņu evakuēju uz kādu slimnīcu Petrogradā. Šeit A. Grīna strēlnieka gaitas noslēdzās.

Pēc izveseļošanās A. Grīnu medicīniskā komisija atzina par invalīdu un līdz ar to nederīgu ierindas dienestam. Ievainojums bija atstājis runas defektu un dziļu rētu uz visu mūžu. A. Grīns pēc demobilizācijas devās pie saviem vecākiem uz Veļikije Luki pilsētu Pleskavas guberņā, uz kurieni bija devušies bēgļu gaitās viņa vecāki. Šeit viņš kādu laiku strādāja kā ierēdnis. 1918. gada 12. jūnijā A. Grīns kopā ar vecākiem atgriezās vācu okupētajā Latvijā, Dignājas pagastā, kur viņa tēvam piederēja saimniecība. Septembrī A. Grīns iestājās Tērbatas (mūsdienu Tartu) universitātes Medicīnas fakultātē, bet studijas bija spiests pārtraukt pēc lielinieku iebrukuma Baltijā 1918. gada novembrī. 10. decembrī A. Grīns atgriezās tēva saimniecībā un dzīvoja bez noteiktas nodarbošanās līdz 5. aprīlim, kad lielinieki viņu, neskatoties uz slikto veselību, mobilizēja Padomju Latvijas armijā. Viņu ieskaitīja 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas 3. brigādē, kur viņš veica gāzmasku kontroliera pienākumus. Līdz ar to uz īsu laiku A. Grīns kļuva arī par „sarkano” strēlnieku.

FOTO: Wikimedia Commons

1919. gada 22. maijā, pēc tam, kad pretlielinieciskie spēki pārgāja uzbrukumā Rīgas frontē un ieņēma Latvijas galvaspilsētu, A. Grīns dezertēja no Padomju Latvijas armijas un dažas dienas slēpās Taurkalnes mežos. Pēc tam viņš mēroja ceļu uz Bausku un Jelgavu, kur vācieši viņu arestēja. Tomēr 28. maijā A. Grīnu atbrīvoja un viņš brīvprātīgi iestājās J. Baloža komandētās Latviešu atsevišķās brigādes 1. Jelgavas brīvprātīgo rotā. 15. jūnijā A. Grīnu pārcēla uz Skolnieku bataljonu Rīgā, kur viņš komandēja 2. rotu. To viņš turpināja vadīt arī pēc bataljona pārformēšanas 7. atsevišķajā bataljonā un vēlāk pēc tās iekļaušanas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.

Militārās karjeras noslēgums un rakstnieka gaitu uzsākšana

1919. gada 10. septembrī Latvijas Kara slimnīcas ārstu komisija, novērtējot A. Grīna galvas ievainojuma atstātās sekas, atzina viņu par derīgu tikai aizmugures dienestam. Līdz ar to A. Grīnam gāja secen piedalīšanās kaujās pret Bermonta armiju, lai gan viņš visu bermontiādes laiku atradās Rīgā, strādādams Virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas Preses nodaļā par kara cenzūras nodaļas vadītāju. Šeit viņš atkal strādāja plecu pie pleca ar savu „krusttēvu” A. Plensneru. 1920. gada 1. janvārī viņu par nopelniem Latvijas neatkarības labā paaugstināja kapteiņa dienesta pakāpē. Pēdējais amats Latvijas armijā A. Grīnam bija žurnāla „Latvijas Kareivis” redaktora palīgs. 1924. gada 16. septembrī viņš pēc savas vēlēšanās atvaļinājās no dienesta Latvijas armijā.

Civilajā dzīvē A. Grīns turpināja medicīnas studijas Latvijas Universitātē un strādāja par žurnālistu vairākos laikrakstos („Latvis”, „Brīvā Zeme”, „Rīts”). Viņš kļuva arī par ievērojamu rakstnieku, sevišķi vēsturisko romānu žanrā („Nameja gredzens”, „Tobago”, „Dvēseļu putenis”). 1941. gada jūnijā padomju okupācijas vara A. Grīnu apcietināja un rudenī Astrahaņas cietumā nošāva.

"Dvēseļu putenis"

FOTO: kadrs no filmas

Kapteinis A. Plensners ir atstājis šādu A. Grīna raksturojumu viņa dienesta lietā: „Virsleitnants Grīns pieder pie tiem nedaudzajiem virsniekiem, kas Latvijas patstāvības idejas propagandējuši jau pirms Latvijas valsts proklamēšanas. Nodibinoties Latvijas armijai, virsleitants Grīns brīvprātīgi, pie pirmās izdevības ir iestājies latviešu kara spēkā, vienmēr ieņemdams, kā noteikts, enerģisks un attīstīts virsnieks, redzamu vietu. Organizēdams un vadīdams skolēnu rotu, kā arī tālāk ar labām sekmēm strādādams informācijas nodaļā, virsleitnants Grīns ir daudz darījis priekš latviešu kareiviskās un nacionālas apziņas izkopšanas.”

*Raksts balstīts uz mājaslapā dveseluputenis.lv publicētās informācijas.