Jau nākamgad Dubaijā norisināsies prestižā pasaules izstāde Expo 2020 – plānots, ka šajā ilgi gaidītajā starptautiskajā pasākumā piedalīsies arī Latvijas pārstāvji ar jaunu un inovatīvu projektu. Pēdējā izstāde, kurā startēja arī dalībnieki no mūsu valsts, Šanhajas Expo, īpaši pārsteidza gan vietējos, gan arī citus ārvalstu apmeklētājus ar Aerodum instalāciju un sekmēja mūsu arhitektu atpazīstamību visā pasaulē. Sarunā ar TVNET Šanhajas paviljona autors, arhitekts Austris Mailītis, atklāj, kāda ir starptautiskās izstādes nozīme arhitektam un kāds ir tās devums pēc veiksmīgas debijas.

Kas ir Expo un kāpēc tas ir arhitektiem svarīgi?

Expo ir pasaulē lielākā izstāde, kas ir vēsturiski sākusies 19. gadsimta vidū. Šis bija laiks, kad Eiropas valstis vēlējās izrādīt visus rezultātus, ko sniedza zinātniskā un rūpnieciskā revolūcija. Tolaik pasaulē viens pēc otra parādījās jauni atklājumi – gan tehnoloģiski, gan ģeogrāfiski, gan arī mākslās un kultūrā. Pirmā lielā internacionālā izstāde notika Londonā, kad tika uzcelta Kristāla pils Haidparkā 1851. gadā. Pēc tam sekoja izstāde Francijā, un tā nu aizsākās šī tradīcija. Tolaik tā bija tam mērogam liela izstāde, kurā apmainījās ar idejām un parādīja, ko katrs ir sasniedzis.

No pirmsākumiem līdz mūsdienām Expo ir sadalāms trīs daļās – pirmais posms ir zinātnisko un industriālo atklājumu paraugdemonstrējumi izstādes pirmsākumos, otrais – no pagājušā gadsimta 30. līdz 80. gadiem sekoja kultūras apmaiņa, kad valstis sanāca kopā un apmainījās ar informāciju un idejām, jaunākais, trešais posms, kas šobrīd skaitās aktīvs, ir “Nation Branding” jeb nācija kā zīmols, kur valstis reprezentē sevi pēc iespējas oriģinālākā, unikālākā un labākā veidā, lai radītu interesi par sevi gan investoriem, gan ražotājiem, gan tūristiem, tādējādi attīstot valsts tēlu citu valstu acīs, ekonomiku un tūrismu.

Tā kā šī ir liela mēroga izstāde, arhitektiem tā ir iespēja nodot ziņu par sevi plašākai auditorijai.

Ņemot vērā, ka valstu starpā pastāv diezgan liela konkurence, tās dalībniekiem ir pienākums radīt progresīvāko un saistošāko projektu. Tas savukārt nozīmē, ka šajā izstādē ir parādījušās jaunas un pavisam negaidītas lietas gan katras valsts izpildījumā, gan kopumā.

Tu pats piedalījies 2010. gadā Šanhajā. Ko tev šī izstāde nozīmē kā arhitektam?

Arhitektam tā ir iespēja parādīt savus darbus starptautiskai auditorijai, un daudziem tas paver ceļus un kontaktus. Arī mūsu gadījumā, Ķīnā, Šanhajā, kas bija lielākais Expo ar lielāko auditoriju un apmeklētāju skaitu, pavēra mums jaunus ceļus jauniem projektiem tieši Ķīnā. Man personīgi tā bija iespēja uzbūvēt neordināru celtni.

FOTO: Mailitis Architects

Tā gada izstādes galvenais ekspozīcijas elements bija Aerodium “lidojošie cilvēki”, kas bija, manuprāt, ļoti veiksmīga ideja – to izdomāja studenti vienā “ideju vētrā”. Viņi ierosināja, ka Latvija varētu sevi pārstāvēt ar gaisa tuneļiem jeb levitējošiem cilvēkiem, un Aerodium bija tas uzņēmums, kas to veica.

Ja Rietumu pasaulē šī atrakcija bija vairāk vai mazāk pazīstama, tad Austrumos, it īpaši Ķīnā, lielākajai daļai cilvēku tas bija jaunums. Pēc šī Expo sekoja vairāki notikumi, piemēram, Džekija Čana filmas uzņemšana Jelgavā.

Arī pašam uzņēmumam šī izstāde deva iespēju ieiet Ķīnas tirgū, kas nav viegli, jo te ir ļoti liela konkurence starp uzņēmumiem. Pat šobrīd mums top projekti Ķīnā.

FOTO: Mailitis Architects

Nākamgad Expo norisināsies Dubaijā. Uz šo pasākumu startēja arī tavs projekts.

Jā, mēs ieguvām pirmo vietu arhitektūras konkursā, bet nolikums bija tāds, ka pirmās trīs vietas var virzīt tālāk uz būvēšanu. To, kuru projektu būvēs, nolemj sarunu procedūrā, kad konkursa pārstāvji izlemj, kurš projekts piedalīsies Expo. Šajās pārrunās zaļo gaismu būvniecībai guva cits projekts, kas, manuprāt, arī ir gana intriģējošs, un ar nepacietību gaidīšu gatavo rezultātu. Šā projekta autori ir man tuvi kolēģi un domubiedri, un man pašam ļoti patīk projekta ideja.

FOTO: Mailitis Architects

Pastāsti mazliet vairāk par savu projektu. Kā tapa šī ideja un ko tā būtu reprezentējusi?

Mūsu piedāvājums bija parādīt Latviju kā valsti, kura var pasauli iedvesmot būt humānākai ar tehnoloģiju, kreativitātes un mūzikas palīdzību.

Mums bija ideja veidot Latvijas paviljonu kā lielu mūzikas instrumentu. Tas būtu bijis liels stīgu mežs, kurā skaņas kontrolē apmeklētāji. Paviljona dizains un skaņu ainava apmeklētājiem veidotu asociācijas ar Latviju un mūsu kultūru un dabu.

Ja jau ar mūziku varam radīt Indijas, Japānas vēsmas vai radīt arābiskas noskaņas, tad varam arī ar tās palīdzību pastāstīt par Latviju un caur mūziku nodot identitāti sajūtas veidā.

Ieejot stīgu mežā, cilvēks “dzird” Latvijas atmosfēru, un, staigājot pa laipu, kas vijas cauri šim krēslainajam mežam, apmeklētājam rodas atklāsme, ka viņa soļi ietekmē skaņu ainavu – viņš var nospēlēt kādu stīgu. Viņu soļi uz šīs laipas dēļiem ir “nospiedums” kopējā skaņdarbā – tādā veidā mēs iesaistītu apmeklētājus no dažādām pasaules malām jeb viņi šim Latvijas skanējumam iedod savas kultūras “skaņu”.

FOTO: Mailitis Architects

Mežs būtu aprīkots ar mākslīgo intelektu – tas būtu iespaidīgs komponistu, IT un tehnologu, programmētāju kopdarbs. Izstrādājot mākslīgo intelektu, mežs spēj dzirdēt, ko spēlē ienācējs, un spēj to atdarināt, tādējādi skatītājs tiek aicināts uz saspēli. Apmeklētājs nospiež taustiņu, mežs atskaņo, bet vēlāk šo skaņu mežs “ieauž” kopējā skaņdarbā.

Šā projekta sakarā mums bija izveidojusies veiksmīga sadarbība ar klavierbūves ģēniju Dāvidu Kļaviņu, kas ir autors lielākajām klavierēm pasaulē.

Būtībā sanāk, ka šis paviljons būtu milzīgas klavieres – mums vajadzēja rūpīgi pārdomāt, kā tas varētu skanēt un kā to tehniski varētu realizēt. Tādā veidā mums radās jaunas idejas, kuras, cerams, arī kādreiz realizēsim.

FOTO: Mailitis Architects

Kas bija šķērslis dalībai Expo? Kā, tavuprāt, pietrūka?

Es, godīgi sakot, nezinu. Arhitektūras konkursā ieguvām pirmo vietu un pēc tam nopietni gatavojāmies sarunu procedūrai. Kā sarunu procedūras kritēriju pasūtītājs bija definējis uzbūvējamību. Veicām finanšu izvērtējumu, būvkonstrukciju izvērtējumu, pārskatījām visu detalizēti un nonācām pie secinājuma, ka tas ir uzbūvējams. Sarunu laikā šos rezultātus prezentējām. Pēc tam eksperti atzina, ka gan pirmā, gan otrā vieta ir uzbūvējama gan budžeta rāmjos, gan tehniskajā ziņā. Taču izvēlējās otro vietu.

FOTO: Jānis Škapars

Nesen medijos parādījās ziņas par koku operu. Kas tas ir un ar ko šis projekts ir unikāls?

Man šis projekts ir īpašs. Tas ir unikāls ar to, ka tas ir paredzēts laikmetīgajai operai, orķestrim – tas notikums iziet ārpus pilsētu mūriem un ieiet dabā. Projekta iniciatore ir komponiste Anna Ķirse, kas arī ir šīs operas autore.

Šā projekta ideja ir “iznest” mūziku ārpus ierastās vides, piemēram, operas nama vai filharmonijas, un “ielikt” kādā īpašā kontekstā.

Mūsu gadījumā – mēs koncentrējamies uz dabiskām vietām, it īpaši uz mežu, taču tas neizslēdz arī citas dabiskas vietas. Mums top idejas arī par citām dabiskām vidēm.

Šobrīd ir notikušas divas koku operas Latvijā, un šī koku opera notika Somijas ziemeļos, vecajā mežā – tas nozīmē, ka tas nekad nav ticis zāģēts vai stādīts no jauna, te kopš pirmsākumiem ir noticis dabiskais cikls. Arī mūsu stāsts ir par dabisko ciklu – par piedzimšanu, nāvi un pārdzimšanu, proti, nepārtraukto pārtapšanu. Šī opera ir emocionāls stāsts, kas satuvina skatuvi, mežu ar skatītājiem.

FOTO:  Janne Korkko

Šī būve pēc tam saplūst ar dabu un pati satrūd?

Jā – koncertzāle tika speciāli veidota un pielāgota meža īpatnībām. Lai atvieglotu darbu, piemeklējām vietu, kas jau dabiski ir izaugusi kā amfiteātra atveids. Koku operas vajadzībām veidojām īpašu skatuvi un sēdvietas. Šā projekta ietvaros darījām visu, lai pēc iespējas atstātu mazāku nospiedumu.

Koncertzāle ir veidota tikai no koka, līdz ar to mums vajadzēja izmantot senās būvniecības metodes – tapošanu un koka virsmas aizsargāšanu ar apdedzināšanas metodi.

Vēl viena interesanta nianse ir atstarpes starp brusām sēdvietu un skatuves dizainā. Starp šīm atstarpēm iespīd gaisma, kas nonāk līdz meža mētrājam, kas nozīmē, ka jaunie koki var augt – tie netiek aizēnoti un spēs augt cauri skatuvei. Estrādes konstrukcijās netiek izmantoti nekādi metāla savienojumi, ķīmiskas vielas, līdz ar to uz tās var augt sēnes, sūnas, te var dzīvot vaboles un putni vīt ligzdas, kas atkal veicina koku sēklu izplatību – laika gaitā koncertzāle spēj bioloģiski noārdīties un būt par barību augiem, kukaiņiem un meža dzīvniekiem. Ilgākā laikā šis amfiteātris pārtaps atpakaļ par mežu. Šoreiz arī mēs paši braucām un būvējām – es pavadīju trīs nedēļas Somijas mežos, diezgan intensīvā, bet ļoti svētīgā darbā. Man tā bija ļoti laba atpūta no studijas darba.

Es pats nāku no ģimenes, kur mežs un daba tika augstu vērtēta, – mans vectēvs bija mežzinis un es pats bērnībā arī daudz laika pavadīju mežā. Tā man ir ārkārtīgi tuva vieta.

Bez koku operas te tiks rīkoti vēl citi pasākumi, un tā nav veidota vienreizējam notikumam, proti, tikai koku operai. Plānots, ka jau pēc pieciem gadiem dabiskā koncertzāle būs krietni ieaugusi, bet pēc desmit gadiem tā jau būs gandrīz vai daļa no meža.

FOTO:  Janne Korkko

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Kādus jaunus projektus varam sagaidīt?

Šobrīd mums aktīvi norit Dziesmu svētku estrādes būvniecība – tur mēs joprojām diendienā intensīvi strādājam. Ir vēl visādas ieceres un jauni projekti. Patlaban veidojam koncepciju projektiem Ķīnā – mums ir divi ģenerālplāni divām nelielām pilsētiņām. Koka operas iniciatorei Annai ir padomā vēl koku operas – līdzīgs projekts varētu tapt Helsinkos, bet tas ir idejas līmenī. Vēl esam domājuši par Islandi. Cilvēki smejas – “tur taču nav koku!”, bet tur ir vulkānu krāteri, un tas nākošais stāsts ir par vulkānu krāteriem.  Iniciējam arī konceptuālās arhitektūras skolas izveidi Mākslas akadēmijā.

Mēs vēl strādājam pie viena skaista projekta Latvijā, kas ir Haralda Medņa māja.

Tā ir Dziesmusvētku kustībai nozīmīga figūra – diriģents, kas bija skolotājs un iedvesmotājs daudziem. Šobrīd rekonstruējam Medņa māju Madonas pusē. Tā būs universāla celtne – te varēs braukt skolēni ekskursijās un uzzināt, kas ir Dziesmusvētki, kas ir Haralds Mednis un kāds ir viņa devums latviešu kultūrā. Medņa māja būs vieta, kur varētu norisināties izglītojošas nodarbības, organizēt seminārus, apmācības un lekcijas. Tāpat te būs rezidences, kur apmesties kādiem viesiem vai māksliniekiem. Mēs vēlamies, lai māja ne tikai atskatās pagātnē, bet arī dzīvo tālāk Dziesmusvētku kustībai, kultūrai un izglītībai.

FOTO: Jānis Škapars