Kādā senatnīgā namā pašā Kutaisi centrā atrodas hostelis “Kutaisi Top Home”, kurš ir īpašs ar to, ka tā īpašniece ir latviete Līga Krikauska. Līgu ar Gruziju saista īpašas attiecības, kas iesākās 2013. gadā, kad aviokompānijas cenu kļūdas dēļ viņa tika pie lētām biļetēm uz Tbilisi. Toreiz Līga vēl nenojauta, ka turpmākā gada laikā viņa Gruzijā atgriezīsies vēl veselas četras reizes.

Tagad viņa ir precējusies ar gruzīnu - Abhāzijas bēgli un ir saimniece hostelī Kutaisi - pilsētā, kuru viņa salīdzina ar Ludzu vai Daugavpili Latvijā. Nedaudz atpalikusi pilsēta Gruzijas vidienē, bet toties ar lidostu. Tieši tas, ka pilsēta ir ar lidostu, bet bez kvalitatīva servisa tūristiem, bija par iemeslu tam, kāpēc viņa izvēlējās to par sava hosteļa vietu. Ielidojušajiem un prom lidojošajiem tūristiem noteikti būs vajadzība pēc naktsmājām. Vēl līdz pagājušajam gadam viņa kursēja šurpu turpu starp Latviju un Gruziju, bet pagājušogad viņa pameta darbu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā un tagad vada savu hosteli klātienē vārda vistiešākajā nozīmē - viņa ar vīru un diviem bērniem dzīvo turpat hosteļa telpās. 

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Pirmajā gadā viesu bija daudz, šogad uz pusi mazāk. Tas ir saistīts ar Gruzijas-Krievijas saspīlējumu, kas izveidojās šovasar. Krievu tūristi gan neesot nekādi lielie hosteļos palicēji, bet samazinājies ir eiropiešu skaits, kuriem kļuva bail braukt uz Gruziju. 

Hosteļa iekārtošanu pirms diviem gadiem viņa menedžēja, pārsvarā atrodoties Latvijā. Sākums bija ļoti grūts, no Rīgas Līga risināja jautājumus par sienu krāsošanu, salauztām atslēgām, netīru virtuvi un tamlīdzīgi, līdz saprata, ka jābūt uz vietas šeit. Bez jebkādiem vietējiem kontaktiem un pazīšanām viņai vajadzēja tikt galā ar remontdarbu izaicinājumiem gruzīnu gaumē. Kad vajadzēja santehniķi, viņa vienkārši gāja ielās un pretīmnākošajiem vīriešiem prasīja, kur atrast tādu. Vīrs toreiz gan dikti spļaudījies, kad bija runa par pārvākšanos uz Kutaisi.  

- Redzēs, cik ilgi izturēšu, - viņa smej un atklāj, ka periodiski uznāk brīži, kad gribas prom no Gruzijas. Pēc pagājušās vasaras Līga nosolījās, ka nekad vairs neatgriezīsies, bet pagāja laiks un viņa atkal ir te. Viņa stāsta, ka Gruzijā viss ir spraigi un to ir grūti izturēt. Intensīvi cilvēki un intensīva daba, ko visu vajag atšķaidīt. 

- Ja nenoturi buru un neatšķaidi, tad starp viņiem visiem pazūdi, - skaidro Līga. 

Vasarās viņas vecākā meita dzīvo Gruzijā, bet iesākoties skolas laikam, brauc uz Rīgu pie tēta, Līgas pirmā vīra. Mazā meita iet dārziņā Gruzijā. 

Mani interesē, kādi iespaidi ir ziemeļniecei Līgai eksotiskajā Gruzijā - gan darba un biznesa attiecībās ar vietējiem, gan esot precētai ar gruzīnu. Savu vīru Dāvidu jeb Dato Līga sauc par "soft Georgian" jeb "maigo gruzīnu", jo viņš 11 gadus ir nodzīvojis Maskavā, ir redzējis pasauli un nav tik ļoti iesīkstējis gruzīnu tradīcijās un uzskatos.

- 90% gadījumu es teiktu, ka nav iespējama latviešu meitenes savienība ar gruzīnu, - stāsta Līga. - Ja skatās uz viņiem, kā vīriešiem, viņi ir emocionāli neattīstīti un nestabili. Viņi ir, kā naivi bērni. Dvēselītes, kā bērniem. Sanāk tā, ka ģimenē nāk klāt vēl viens liels bērns. Te ir daudzas lietas jazina, kā un ko sieviete drīkst teikt. Ja ne tā izrunājies, gruzīni rāj un saka, ka tā nedrīkst runāt. Mums Eiropā sievietes ir mentāli attīstītākas un mēs gribām līdzvērtīgu partneri. Mēs negribam vēl vienu bērnu. Sākumā es biju šokā, ka sievietēm Gruzijā ir jāsēž pie mazāka atsevišķa galda kaut kur ārā, kamēr vīrieši mielojas pie lielā. Kas tas par akmens laikmetu! Līga strīdējās ar vīru, kurš nu jau ir pieradis pie savas latvietes temperamenta un uzskatiem un saka, ka darīs visu, ko Līga gribēs. Kaut kartupeļus mizos, tikai tā, lai neviens neredz. 

- No kurienes es varēju zināt, ka latvietes būs, kā vikingietes! - jokojot šķendējas Dato. Viņš klāj virtuvē galdu un labprāt dalās pārdomās par savienību ar latvieti. - Biju iedomājies, ka būs pakļāvīgas kā krievietes vai ukrainietes. Bet man patīk! 

Sievu ar saviem vecākiem viņš gan nav iepazīstinājis. Līga domā, ka vīraprāt nav gana cienīga tādam solim. Šeit meitenei ir jābūt tīrai, lai varētu vecākiem rādīt. Dato aprindās to vien dzird, ka precēt drīkst tikai gruzīnieti. 

- Mēs jau smejam, ka viņam vajag atrast kādu gruzīnu studentīti, ko parādīt vecākiem. 

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Dato bieži Līgai ir skaidrojis, ka Gruzijā sievai jāizturas tā, kā pieprasa tradīcijas. Un Līga ir sapratusi, ka šeit ir citi principi un morāle, ko nav iespējams pāraudzināt. Kad pieņem to, kā faktu, tad ir vieglāk. Mēs Latvijā esam pieraduši uzdot jautājumus, bet te tā nav.  

Līga ir arī pārliecināta, ka Gruzijā nav tādu psihologu. Ja kādam ir neskaidrs vai sasāpējis jautājums, viņš iet pie sava mācītāja. Mācītājs te ir viss, visi jautājumi jārisina pie viņa. 

Gruzijā baznīcas pasaule un dzīvnieku upurēšanas tradīcijas ir savijušās kopā. Pēc hosteļa remontdarbu pabeigšanas strādnieki arī gribējuši turpat iekštelpās upurēt jēru.

Svanetijas kalnos Līgai esot neomulīgi skatīties acīs kalniešiem, jo tur esot jūtams spēcīgs dzīvnieciskais instinkts. Ja Indijā vietējo iedzīvotāju dzīvnieciskais līmenis ir mērkaķītis, tad te viņš ir plēsējs, - salīdzina Līga. - Tāpēc es izvēlos pa maliņu. Esmu sapratusi, cik daudz gribu komunicēt ar viņiem - pati nosaku robežas. Ar vietējiem man patīk, bet baigi neintegrējos. Pārāk dažādi mēs esam. Gruzijā cilvēki pazūd kolektīvajā masā. Te nav personību. Te ir bars. Kur brauc viens, tur visi pārējie līdzi. 

Tradīcijas un paražas ietekmē arī Līgas attiecības ar saviem strādniekiem. Kaut arī Līga ir boss un algas maksātāja vietējai gruzīnietei - telpu uzkopējai, viņas izturēšanās pret Līgu nav ne tuvu tik cieņu izraisoša, kā pret Dato. Sievietēm Gruzijā ir ieaudzināts, ka pret vīrieti jāizturas ar cieņu. 

Līgas attiecības ar hosteļa remontstrādniekiem, kuri darbu laikā kopā ar hosteļa pirmajiem viesiem dzīvoja turpat hostelī, ir atmiņu vērtas. Strādnieki varējuši augām dienām spēlēt galda spēles, tad vienpadsmitos vakarā sākt skaldīt betonu. Vīri pieprasīja Līgas uzvedībā cieņu, nevis norādījumus, kad viņiem strādāt, kad nē. Smēķētājus Līga stūma ārā uz balkona un tas jau viņiem bija pazemojums. Arī tagad, ja starp hoteļa viesiem gadās kāds gruzīns, Līga zina, ka viņš būs jāpieskata, jo naktī noteikti mēģinās pīpēt istabiņā. Reiz kādas saķeršanās laikā, kad Līga aizrādīja strādniekam, kurš koplietošanas virtuvē  pārāk skaļi televizorā skatījās joku raidījumu, beidzās ar to, ka strādnieks esot bijis gatavs viņu sist. Kā kaut kāda sieviete bija uzdrīkstējusies viņu publiski pazemot, aizrādot par televizora skaļumu! 

- Kas tu tāda esi? Neviens pret mani tā mūžam nav izturējies. Tu taču esi jaunāka pa mani.

- Es viņam teicu, ka cieņa ir jānopelna ne tikai ar vecumu, bet arī ar labu izturēšanos un sasniegumiem. Viņš bija niks un pienāca man tik tuvu, ka es ieķēros krēslā un tiešām domāju, ka viņš mani lidinās lejā no balkona.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Līga bieži sev uzdod jautājumu, kāpēc viņa ir Gruzijā. Un atbilde vienmēr ir - pārtika. Vienmēr pieejams ēdiens gan cenas, gan kvalitātes ziņā. 

- Tirgū varu nopirkt superīgus tomātus par 30 centiem, ideālus gurķus, kādi man patīk. Bērni no rīta ēd gurķus, ko Latvijā viņi nedara. Miesniekam varu pateikt precīzi, kādos gabalos gribu gaļu. Protams, nezinātājs tirgū var nopirkt saldētu irāņu vistu, bet es esmu iemācījusies, kā pareizi iepirkties. Zinu, ka veikalā piens ir divas reizes dārgāks, bet tirgū, kur tante tikko izslaukusi un atnesusi pārdošanai, ir svaigs un lēts. Un, protams, ūdens. Te ir labs un lēts ūdens. Man liekas, ka Eiropā cilvēki ir saindēti. Es redzu, kādi te brauc latvieši un eiropieši. Visi ar alerģijām, var just, ka iekšā nav nekā. Ēduši saindētas lietas. Te viss ir pirmatnējs. 

Laist savus bērnus Gruzijas skolā Līga gan nevēlas. - Te nav ne centralizēto eksāmenu, nekā nav. Dārziņā visi staigā pamperos, baro ar karotēm. Šajā jomā iespējas te ir daudz mazāk, nekā Latvijā. 

No gruzīniem Līga ir iemācījusies kaulēšanos mākslu.  - Gruzīni mani māca - patausti viņu. Paskaties, kāds viņš ir. Paskaties uz viņa reakciju, tad pasaki citu cenu. Paspēlējies. Viņiem te viss ir balstīts uz paspēlēšanos un sajūtām. Arī transporta vadīšana notiek nevis pēc noteikumiem, bet pēc sajūtām. Gruzīniem visa dzīve tāda. 

No sava hosteļa logiem Līga redz baznīcu un aizmugurē tai - tā saucamo, biržu - vietu, kur katru dienu pie galda zem nojumītes satiekas vietējie vīrieši. Pulcēties viņi sāk jau pusdienas laikā, un tas ir tāds kā psiholoģiskā līmeņa atbalsta klubs, kurā vīri pasūdzas viens otram par dzīves problēmām un atbalsta viens otru. Šādas biržas ir katrā kvartālā, bet kurš katrs nevar tur piedalīties. Tam ir vajadzīgs īpašs uzaicinājums. Gruzijā ir populāra zāles pīpēšana - lietošana ir legāla, bet tirgošana aizliegta. Tirgošanu ir aizliedzis nevis likums, bet baznīca. Tā nu Līga no hosteļa logiem ir ievērojusi, kā pēc katra dievkalpojumiem biržā sāk pulcēties vīri uz psiholoģisko terapiju. Sēž un runā, spēlē galda spēles un pīpē zāli.

- Gruzijā ir bargi sodi par braukšanu reibumā vai zāles efektā, bet viņi brauc tāpat. To varētu saukt par naivu paļaušanos uz dievu, ka nekas slikts nenotiks. Cik neatbildīgi! - rezumē Līga.

- Mēs, gruzīni, ģenētiski visu laiku naivi gaidām, kad viss būs labi, - stāsta Dato. - Visu laiku mūs kāds stiprāks ir nīcinājis - romieši, bizantieši, grieķi, arābi, irāņi, turki, tatāri, krievi, angļi. Turki cik gadus nevarēja ar zobenu pakļaut, tagad ir paņēmuši ar naudu. Tāpat, kā Vācijā un Polijā. Kā jums vispār Gruzija?

- Interesanti!

- Eiropiešiem te ir šoks, - smej Dato. - Un kā šoferi?

- Šodien redzēju, kā maršrutkas šoferis zālīti pie stūres pīpēja. 

- Gan jau alkoholu arī lietoja, - turpina smieties Dato. - Loģika viņiem interesanta, jo visi zina, ka viņus arestēs un būs kāpēc, ja policija apturēs. Labākajā variantā atņems tiesības uz pusotru gadu un 5000 laru (1500 eur) sods. Bet tāpat dzer, pīpē un brauc. To es nespēju saprast - kaut arī esmu gruzīns. Vai nu es esmu dīvains gruzīns, vai viņi. Es izvēlējos visnormālāko ceļu - man vispār nav tiesību. 

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Šeit - Līgas hostelī - pirmo reizi visā savā Gruzijas ceļojuma laikā dzirdu skarbus vārdus veltītus bijušajam prezidentam Mihailam Saakašvili. Iepriekš dzirdētajiem slavinošajiem stāstiem par Saakašvili darbiem esot arī medaļas otra puse. Dato stāsta, ka Saakašvili režīms esot drausmīgi sakropļojis valsti. Izveidojis mazu policejisku valsti, kurā visus biznesus pavilcis zem sevis, atbildīgajos amatos salicis savus cilvēkus, bet nepakļāvīgos sasēdinājis cietumos. Dato ģimenei, kuras galva bija tiesnesis, nācies bēgt uz Maskavu, lai izvairītos no represijām. Dato un viņa ģimene kļuvuši par dubultajiem bēgļiem. Vispirms bēgļi no Abhāzijas, pēc tam bēgļi no Gruzijas. 

Saakašvili laikā veiktā policijas reforma gan esot labi paveikts darbs - cilvēki tagad policijai uzticas. Toties Saakašvili veiktā kampaņa dzeramā ūdens avotu strūklaku aizbēršanai, lai piespiestu cilvēkus pāriet uz veikalu pudeļu ūdeni, gruzīniem bija liels pazemojums. 

Dato, kas pēc daudzu gadu garās trimdas nesen ir atgriezies Gruzijā, bija vajadzīgi divi gadi, lai atkal pierastu pie Gruzijas virtuves. Gandrīz visiem vīriešiem te esot sabojāti kuņģi treknā ēdiena dēļ, kokakolas patērēšanas lielos daudzumos, smēķēšanas un pretīgās šķīstošās kafijas. Sievietēm ar kuņģa veselību ir labāk, jo nav tik čoknutajas, kā vīrieši.

- Ēdiens te ir ļoti garšīgs, bet specifisks. Kad pirmo reizi noprovēsi, organisms teikts - tu ko ohriņel!? Bet ir savi plusi. Ļoti lēta zeme. Eiropā neviens nevar iedomāties, ka te litru melnā vīna var izdzert par 3 eiro, - stāsta Dato.

Līgai patīk hosteļa burziņu atmosfēra un uzklausīt viesu dzīvesstāstus. Divus mēnešus hostelī dzīvojošās azerbaidžāņu meitenes stāstu par to, kā nevar atgriezties mājās, jo tur viņu sagaida izprecināšana ar nevēlamu līgavaini, kolumbiešu brīvprātīgās darbinieces dzīvesstāstu vai sarunas ar kādu krievieti, kuras vienas nakts uzturēšanās hostelī jau ir pagarinājusies uz diviem mēnešiem. Rietumu tūristiem Gruzijā rodas saspringtas sajūtas, bet pie Līgas viņi jūtas droši - hosteļa eiropeiskā vide un saimniece vieš pārliecību, ka ar viņiem šeit viss būs kārtībā.

Līga saka, ka viņas Gruzijas hostelis ir pilotprojekts. Nākotnē Līga mērķē uz lauku ekoloģisko tūrismu. 

Bet pagaidām katru rītu ap sešiem Līga dodas uz Kutaisi tirgu iepirkt produktus hosteļa viesu brokastīm. Par hosteļa darbību ziemas sezonā pagaidām nav skaidrības. Ja banka dos kredītu apkures ievilkšanai, tad “Kutaisi Top Home” darbosies arī ziemā. Ja ne, tad ziemā Līga būs atpakaļ Latvijā. 

Lauma no Batumi

Lauma ir tūrisma aģentūras pārstāve, dzīvo un strādā Batumi. Viņas pienākumos ietilpst uzņēmuma pārstāvēšana izstādēs, reklāma un mārketings sociālajos tīklos. Gruzijā viņa ieradās kopā ar savu sniegbalto kaķi Frici un dzīvo vienā no padomju blokmājām gandrīz pašā Melnās jūras krastā. Ātri vien Lauma saprata, ka šīs padomju laika mājas ir ar savām īpatnībām un auru, kur sagrabējušie lifti darbojas tikai par naudu, kāpņutelpās visi zina visu viens par otru un zem logiem līdz vēlai naktij vīrieši spēlē galda spēles. - Savas dzīves nav, tikai kopā ar kaimiņiem, kuri ļoti rūpīgi novēro tevi, - stāsta Lauma. Ne reizi vien pie sava pirmā stāva dzīvokļa loga viņa dzird klauvēšanu un balsi stiprā gruzīnu akcentā sakām: Ei, ķoķa, dai 10 kopejek sobaku na ļifķe pokatatj. (Ei, tante, iedod desmit kapeikas suni ar liftu pavizināt!)

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Iedzīvošanās Laumai neesot bijusi viegla. Jau pirmajā nedēļā sabruka visas ilūzijas, par to, kāda varētu būt dzīve Gruzijā. Te viss darbojas ar tā saukto  "sarafannoje radio" - tikai ar pazīšanos un radiem. Ja tev kaut ko vajag, zvans radiem. Ienācējam, protams, izpalīdzīgā radu tīkla šeit nav.  - Viss šeit tiek risināts po bratski. Ja kādam no simts radiniekiem ir kas noticis, pārējie metas palīgā. Nekad nav tā, ka tev ir darīšana ar vienu gruzīnu, - skaidro Lauma. - Tev priekšā stāv viens gruzīns, bet aiz viņa ir vesela kaudze ar radiem.

Gruzīniem nepatīkot krievietes un ukrainietes, jo viņām velkas līdzi vieglas uzvedības slava. Bet pret latvietēm viņi ir atvērtāki. - Sākumā nezināju, kur atrast Fricim barību. Uz ielas jautāju vienam, tas sūtīja pie otrā, tas vēl tālāk. Tad visi sapulcējās barā, ielika mani maršrutkā, iedeva šoferim naudu un teica, lai izlaiž mani tur un tur. Mēs braucam un braucam. Prasu: šoferīt, kur jūs mani izlaidīsiet? Tur un tur, bet varbūt arī citur. No kurienes tu esi? O, no Latvijas? Es tur padomju laikā vedu mandarīnus, dzīvoju Zolitūdē pie Jurčika, - par savu kaķu barības meklēšanas piedzīvojumu stāsta Lauma. 

Kāds taksists Laumai vaļsirdīgi atklājis, ka katram gruzīnam ir pa mīļākajai un pie viena apjautājies, vai Lauma negribētu būt viņa mīļākā. Arī kāds gruzīnu opis, kurš katru reizi, satiekot Laumu, mēģina viņai piecirst kanti. Dieviņš viņam nepiedošot, ja viņš nepamēģināšot, tāpēc katru reizi viņš apjautājas, vai Lauma nav pārdomājusi? 

Sievietēm Gruzijā nav tāda rīcības brīvība. Lai dotos ārpus mājas, bieži jāprasa atļauja vīram. Kādai Laumas draudzenei - krievietei, kas apprecējusi gruzīnu, vīrs mājas pagalmā ir aizliedzis atrasties peldkostīmā, svārkos virs ceļiem vai šortos. 

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Gruzijā svarīgs ir jaunapņemtās sievas nevainības jautājums. Arī gruzīnietēm pirms kāzām mēdzot paslīdēt kāja, tāpēc Gruzijā pieprasīts ir medicīniskais nevainības atjaunošanas pakalpojums. Kāzas parasti notiek agrā jaunībā, jo nereģistrēta kopdzīve te ir šausmīgs kauns. Daudzas no noslēgtajām laulībām pāru nesaderības dēļ vēlāk tiek šķirtas. Laumas paziņas apskaužot eiropiešu dzīvi, kurā pāris var padzīvot kopā, lai saprastu, vai abi ir gatavi laulībai. 

Savam gruzīnu draugam jau pašā sākumā Lauma darīja zināmu, ka abu attiecībās būs vienlīdzīgi. Bija jāpaiet kādam laikam, līdz abi viens otram pielāgojās. Ja Latvijā sieviete un vīrietis var kopīgi mizot kartupeļus un mazgāt traukus, tad Gruzijā tā nav. Vīrietis parasti sēž pie galda un gaida, kad viņu apakalpos. Ģimenēs galvenās ir mammas, kas aprūpē savus dēlus, kā tādus cālīšus, un viņi pie tā ir pieraduši. Mēs meklējam zelta vidusceļu. Viss jau ir labi, - smaida Lauma. - Te dzīvojot, tas ir jāpieņem. Ar mīļotā vecākiem Lauma pagaidām nav iepazīstināta. 

Gruzīnietes nav sajūsmā par ieceļojušajām ārzemniecēm. Gruzīnu vīrieši ir vājas dabas, viņiem patīk skatīties pa labi un pa kreisi. It sevišķi vasarās tūrisma sezonā. Blondās ārzemnieces īpaši piesaista viņu uzmanību.

Lai neatpaliktu, gruzīnietes arī krāsojas blondas, bet viņām tas diez ko nesanākot. Laumu uz ielas mēdz uzrunāt garāmgājējas, lai apvaicātos par viņas perfekto blondo matu iegūšanas noslēpumiem. Pat slimnīcā, kur Lauma nesen bija nokļuvusi ar saindēšanos, medmāsai svarīgāk bija uzzināt matu krāsošanas noslēpumus, nevis sirdzējas apkopšana. 

Kad gruzīnu draudzene pirmo reizi aizveda Laumu pie sevis uz mājām, viņas māsa bijusi nesaprašanā - kāpēc aicinājusi blondo ārzemnieci pie sevis uz mājām? Viņai taču mājās ir vīrs! Toreiz visi nākuši skatīties uz ārzemnieci - vispirms vīramāte, tad kaimiņi, tad vīra brāļa sieva, tad viņas māsa. Visi skatījušies uz viņu ar lielām acīm, tad kopā konstatējuši, ka Lauma ir gana laba un ir derīga draudzībai. Tagad Lauma reizēm drīkst nočiept savu draudzeni viņas vīram un padzert kafiju.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Darba pienākumos Laumai ietilpst arī darbu organizēšana, kas ir izaicinājums sadarbībā ar gruzīnu kolēģiem. Sievietes ir atbildīgākas, bet arī var neierasties darbā, ja mājās jāskatās filma. Attaisnojumi nenākt uz darbu gruzīniem varot atrasties visdažādākie - pat attālu radinieku kāzas, bēres vai bērna nākšanas pasaulē. 

Laumas ieteikums tūristiem vai biznesa kolēģiem attiecībās ar gruzīniem vienmēr precizēt, vai vienošanās par konkrēto pulksteņa laiku būs pēc Eiropas vai GMT laika? Kas ir GMT laiks? Georgian Maybe Time, kurš pie punktualitātes pieradušo Laumu var padarīt traku.

Visvairāk Laumu Gruzijā kaitina uz ceļiem notiekošais. Eksāmenu autovadītāja apliecības iegūšanai te nav. Viss, kas jāizdara, ir jāizbrauc figūras laukumā un vadītāja apliecība rokā. Braukšanas paradumi Gruzijā ir īpašs stāsts un var izrādīties neliels šoks no rietumiem atbraukušajiem tūristiem. Lauma smej, ka visvieglāk te braukt ir tad, ja noteikumus nezini. Paši vietējie joko, ka pirms ielas šķērsošanas Gruzijā jāskatās ne tikai pa labi un kreisi, bet arī uz augšu.

Bet pats galvenais - gruzīni ir ļoti atvērti, labsirdīgi un izpalīdzīgi, - saka Lauma - Mēs sakām, ka apmaldīties ir labākais, kas Gruzijā var notikt. Gruzīni tev palīdzēs atrast ceļu, pabaros, izguldīt un, iespējams, atradīsi sev jaunus draugus!