Turcijas militārais iebrukums Sīrijā šo valsti ir jau atkal pacēlis ziņu virsrakstu augšgalā. Viens no šīs uzmanības iemesliem ir arī Krievijas ietekmes pieaugums, kurš var veidoties pēc Donalda Trampa izvēles upurēt kurdu sabiedrotos Turcijai.

Sīrijas jaunais karš

Sīrijas ziemeļi uguņo. Turcijas pagājušajā nedēļā uzsāktā militārā intervence ir sniegusi pirmos ieguvumus. Pēc bombardēšanas kampaņas un sauszemes operācijas izvēršanas no kurdu dominēto Sīrijas Demokrātisko spēku (SDF) kontroles ir tikušas atbrīvotas Tell el Ebjadas, Sulukas un citas pilsētas. Kaujas norisinās arī par stratēģiski svarīgo Rāselainu.

Turcijas mērķis šajā operācijā, kurai ir dots nosaukums - «Miera avots» ir tikai viens – ar tās atbalstīto Sīrijas nemiernieku (iespējams arī armijas regulāro vienību) palīdzību izveidot buferzonu visas Sīrijas ziemeļu robežas garumā. Šī buferzona, kura būtu vismaz 30 km dziļa (ASV ir jau norādījusi, ka Turcija būtu gatava iet arī tālāk) tiktu izmantota, lai izmitinātu Sīrijas bēgļus. Tāpat Turcija vēlas, lai šī teritorija nevarētu būt patvēruma punkts Kurdistānas Strādnieku partijai (PKK), kuru Ankara uzskata par teroristisku organizāciju un, kura caur savu atzaru «Tautas aizsardzības vienības» (YPG) ir noteicošais spēks jau minētajos Sīrijas Demokrātiskajos spēkos (SDF). Vienlaikus, vairāki analītiķi ir norādījuši arī uz ko noklusētu – acīmredzamiem centieniem likvidēt jebkādas iespējas izveidot neatkarīgu kurdu politisku veidojumu valsts ziemeļos. 

Rodas jautājums – kā viena no stabilākajām Sīrijas daļām līdz kam tādam nonāca? Lieta tāda, ka šajā teritorijā jau kopš teroristiskā grupējuma «Islāma valsts» ziedu laikiem ir tikuši novietoti ASV militārie spēki, kuri ar savu padomu atbalsta SDF cīņā pret teroristiem. Šīs militārpersonas ar ASV aizbildniecību ir kalpojušas par pretbalansu Turcijas tīkojumiem sagraut PKK ietekmi tās pierobežā. Tomēr pagājušās nedēļas sākumā situācija būtiski mainījās. Prezidents Redžeps Tajibs Erdogans paziņoja, ka Turcijas pacietības mērs ir pilns un Ankara gatavojas iebrukt Sīrijas ziemeļos jebkurā gadījumā.

ASV tika nostādīta izvēles priekšā – militāri pretoties Turcijas tīkojumiem un aizsargāt kurdus, jeb arī atvērt vārtus un paiet malā.

Ņemot vērā, ka ASV karavīru ciešanas draudēja ļoti slikti atspēlēties Trampa vēlētaju acīs un divu NATO sabiedroto sadursme varēja izraisīt ļoti daudz jautājumus, prezidents izvēlējās mazāko no ļaunumiem. Būtiski arī ir tas, ka šis politiskais kurss tika nostiprināts 13. oktobrī, kad aizsardzības ministrs Marks Espers paziņoja, ka no Sīrijas ziemeļiem tiks izvesti līdz pat 1000 amerikāņu karavīriem. Šis lēmums tiek pamatots ar pieaugošajām briesmām militārpersonām, kuras var rasties no SDF un Turcijas ietekmē esošo spēku sadursmēm. Par līdzīgu pasākumu veikšanu drošības nodrošināšanai ir paziņojis arī Francijas militārais kontingents.

FOTO: AFP/SCANPIX

Kā bieži saka skolotājas bioloģijas stundās - daba nemīl tukšumu. Šis apgalvojums var tikt attiecināts arī uz Sīrijas konfliktu, jo Trampa atkāpšanos ir sākuši izmantot ASV konkurenti – Krievija un arī Irāna.

Atkāpšanās kā Krievijas iespēja

Sīrijas Demokrātisko spēku rīcībā esošās militārās spējas nebūt nav pietiekamas, lai pretotos Turcijas nospiedošajam pārsvaram. Tādejādi, tie ir atkarīgi no stiprāku spēlētāju palīdzības. Savukārt, šo palīdzību ir uzņēmusies sniegt Krievija ar tās marionetes Bašara Al Asada palīdzību. Svētdien, 13. oktobrī raidsabiedrība Reuters ziņoja, ka ar Krievijas līdzdalību ir norisinājušās sarunas starp SDF pārstāvjiem un Asada valdību. Savukārt, 14. oktobra naktī SDF spēki paziņoja, ka ir noslēgta vienošanās, kura paredz Asada spēku ienākšanu to teritorijās ar mērķi atvairīt Turcijas iebrukumu. Jau pašlaik tiek ziņots, ka Sīrijas arābu armijas karogs ir pacelts vairākās pilsētās uz dienvidiem no Turcijas iebrukuma zonas.

Pamatojoties uz aizsardzības ministra Marka Espera komentāru, notiekot arī SDF centieni pārliecināt Asada spēkus par kopīgu pretuzbrukumu.

Zīmīgi ir tas, ka Sīrijas valdība neilgi pēc iebrukuma sākuma izplatīja paziņojumu par gatavību pretoties visiem iebrucējiem, vēsta Ķīnā bāzētais preses izdevums Xinhuanet.

Vienlaikus Krievija ir arī bijusi pietiekami uzmanīga, lai nesadedzinātu visus tiltus ar Ankaru. Galu galā Kremlis ar Erdoganu sadarbojas tā saucamā Astanas formāta ietvaros, kurš līdz šim ir panācis būtisku progresu bruņotā konflikta atrisināšanā visā valstī. Drīzumā ar Astanas valstu palīdzību ir paredzēts iedarbināt arī Sīrijas Konstitucionālo komiteju, kura izstrādās jaunu valsts konstitūciju.

8. oktobrī portāls Al Monitor publicēja redaktora un Krievijas starptautisko attiecību padomes nerezidējošā eksperta Maksima A. Sučkova viedokli. Viņš savā rakstā analizē Putina runasvīra Dmitrija Peskova paziņojumu presei un uzskata, ka Krievija izprotot Turcijas vēlēšanos nodrošināt savu drošību, tāpēc neizvērsīšot spiedienu militāro operāciju pārtraukt. Tās fokuss esošajā situācijā drīzāk ir panākt to, lai Turcija nepaturētu savus militāros spēkus Sīrijas ziemeļos uz nenoteiktu laiku un vēl vairāk netiktu stiprināts kurdu separātisms (var traucēt Asada spējām atgūt kontrolē visu valsts teritoriju).

Sučkovs pieļauj, ka Krievija varētu mēģināt pozicionēties kā mediators gan starp Ankaru un kurdiem, gan arī starp Ankaru un Damasku.

Tas vēl vairāk stiprinātu Krievijas neatsveramību Sīrijas konflikta risināšanā. Viņš uzskata, ka Krievija signalizē Ankarai nepieciešamību atgriezties pie pagājušajā gadsimtā noslēgtās Adēnas vienošanās izpildes. Tā paredz, ka Sīrijas valdība atzīst PKK par teroristisku organizāciju, aizliedzot tās darbību valsts teritorijā. Vienošanās arī paredz ciešu Ankaras un Damaskas sadarbību PKK likvidēšanas jautājumā.

Turklāt pagaidām esošā situācija, kad kurdu spēkiem vairs nav īsti citu iespēju, kā pieņemt Asada spēku (līdz ar to Krievijas un Irānas) militāro palīdzību, nostāda tos ļoti neizdevīgā politiskā situācijā. Jau iepriekš bija notikuši centieni panākt SDF un tā politiskā spārna «Ziemeļu un austrumu Sīrijas autonomā administrācija» (NES) atgriešanos Asada paspārnē sarunu ceļā. Tomēr sarunas nenesa nekādu rezultātu, jo Damaskai nav bijušas pieņemamas prasības par to autonomijas saglabāšanu pēckara Sīrijā, kā arī caur grupu strāvojošā ASV ietekme. Vēl 10. oktobrī Sīrijas ārlietu ministrija izplatīja divus paziņojumus. Vienā no tiem bija teikts, ka Sīrijas pilsoņu aizsardzība ir tikai un vienīgi Sīrijas arābu armijas un valsts uzdevums, bet otrā tas, ka valdība ir gatava atkal uzņemt savā paspārnē «savus noklīdušos bērnus» ar noteikumu, ja tie piekristu saglabāt Sīrijas teritorijas, kā arī tautas vienotību un nedalāmību.

Šajā kontekstā pastāv iespējamība, ka SDF un NES būtu vairāk tendēti uz Asada prasību pieņemšanu apmaiņā pret ilgstošāku palīdzību cīņā pret Turciju.

Turklāt valdības militāro vienību atgūtā klātbūtne lielākajās SDF un NES kontrolētajās pilsētās jau pati par sevi ir politisks instruments. To nepieciešamības gadījumā var izmantot spiediena izdarīšanai. Lai gan pagaidām SDF un Damaska ir atstājušas politiskos jautājumus vēlākai izskatīšanai un vienojušās tikai par armijas nosūtīšanu, kurdu teritoriju politiska atgriešanās Asada paspārnē būtu ievērojama Krievijas uzvara.

Visbeidzot, Deutsche Welle savā analīzē pieļauj, ka Asada (līdz ar to Krievijas un Irānas) ietekme varētu pieaugt arī rietumos esošajā Idlibas provincē. Lielāko daļu no tās teritorijas kontrolē teroristiskais grupējums Hayyat Tahrir Al Sham (HTS), kuru ir apsolījusi atbruņot Turcija. Neskatoties uz to, ka atsevišķu apsvērumu dēļ pagaidām tas nav izdevies, daudzi nemiernieku kaujinieki varētu doties cīnīties uz jauno fronti Sīrijas ziemeļos. Tas, savukārt, ļautu Asadam salīdzinoši viegli atkarot to ieņemtās teritorijas. Iespējams, ka tas arī varētu notikt bez lielas asinsizliešanas (galvenais iemesls, kāpēc pret plaša mēroga uzbrukumu Idlibā ir iestājusies Turcija).

Ko varam secināt?

ASV ārpolitikā jau kādu brīdī (jau sākot no Obamas ēras) ir novērojama tendence aiziet no pasaules policista lomas un kļūt arvien vairāk vērstai uz iekšējo problēmu risināšanu. Sīrija šim stāstam ir perfekts piemērs un centieni izvest ASV karavīrus var tikt izskaidrojami gan ar vēlēšanos konsolidēt varas resursus, gan ar vēlēšanos izpatikt vēlētājiem, kuri arī uzskata, ka ASV primāri būtu jātiek galā pašai ar savām problēmām. Tomēr lieta ir tāda, ka pašreizējā starptautiskā kārtība ir bāzēta uz ASV līderību un tās aiziešana draud radīt varas vakuumu. Šo vakuumu, savukārt, aizpilda tās pretinieki. Diemžēl, tās ir sliktas ziņas valstīm, kuras ir atkarīgas no ASV drošības garantijām un ar šiem pretiniekiem sadarboties nevēlas. Pie šīm valstīm pieder arī Latvija. Atliek vien cerēt, ka šī pāreja uz daudz pasīvāku ASV notiks bez nopietniem militāriem konfliktiem un pasaule turpinās būt tikpat droša.