Žurnālistiem ir nepieciešama vienošanās ar policiju, kā rīkoties fizisku un tiešsaistes draudu lietās. Un ne tikai žurnālistiem.
Nesen lekcijā Latvijas Universitātē (LU) minēju, ka viena no būtiskākajām izmaiņām mediju un politiķu saziņā kopš šīs Saeimas ievēlēšanas ir agresija un konfrontācija. Daļēji tas ir KPV LV, daļēji JKP nopelns, kuru daļas jau kopš kampaņas uzvedas sociāli neadekvāti un kūda savus atbalstītājus. Visu vēl vairāk uzkurina sabiedrības polarizācija un sociālo tīklu piedāvātā anonimitāte, kas “dīvāna varoņus” iedrošina lietot tādus apzīmējumus par līdzcilvēkiem, kurus viņiem nekad nepateiktu acīs.
Ar gadiem žurnālistiem izstrādājas pašaizsardzības stratēģijas, kā ar to tikt galā un strādāt bez pašcenzūras, kamēr tevi regulāri lamā par m*uku, stervu un nodevēju. Bet tas nepalīdz, kad agresīvā retorika ietekmē ne visai stabilus prātus.
Kā rāda Re:Baltica nesenā pieredze, likumsargi tam nav gatavi – un nezina, ko darīt.
Izklāstīšu notikušo bez sīkām detaļām, jo arvien norisinās izmeklēšana un negribu pamudināt citus nestabilus indivīdus. Īsumā – kāds acīmredzami ne pārāk adekvāts cilvēks bija sadusmojies uz Re:Baltica. Sameklēja mobilos tālruņus, zvanījās žurnālistiem, līdzstrādniekiem (pat vienai no viņu mammām). Maniakāli dažādos diennakts laikos sūtīja neadekvātas un divdomīgas īsziņas, ka atradīs, vēstules, kurās apsaukāja par prostitūtām utt. Mēģināja ierasties birojā ar bēru pušķi un kaut kādu šķidrumu, acīmredzot lai šķīstītu pasauli no Re:Baltica klātbūtnes.
Tas mūsu iecietībai pielika punktu, jo šī ir vajāšana Krimināllikuma izpratnē.
Starptautiskie dokumenti, kam Latvija pievienojusies, prasa žurnālistu pastiprinātu aizsardzību: skaidras procedūras, kā šādos gadījumos rīkoties, 24h kontaktpersonu, sevišķi smagos gadījumos arī aizsardzību, drošu patvērumu utt.
Igaunijā ir, pie mums – nekā. Tieši par šo mēs vēlamies kā nozare ar policiju vienoties – kāds būs viņu rīcības modelis šādā situācijā, kā varam palīdzēt izglītot pārslogotos inspektorus, kurš būs kontaktpersona?
Sākumā policisti uz izsaukumu negribēja braukt, lai ejot uz iecirkni rakstīt iesniegumu (atteicāmies, jo lietiskie pierādījumi bija jāvāc birojā).
Kad ieradās, attieksme bija apmēram “nu, bet nekas slikts taču beigās nenotika” (vajadzēja, lai notiek?!).
Kad nedēļu vēlāk vajāšana turpinājās un no policijas nebija ne ziņas, ne miņas, Latvijas Žurnālistu asociācija lūdza tikšanos ar policijas vadību, lai vienotos, kā šādos gadījumos rīkoties – gan fizisku, gan tiešsaistes draudu gadījumā, gan tad, kad tiek traucēts žurnālistu darbs, kas ir ar likumu aizliegta rīcība. Atbildi gaidām joprojām. Re:Baltica liecinieces policija pratināja 27 dienas pēc notikušā. Vajātājs joprojām nav pratināts, jo... nedzīvo Rīgā, bet citā pilsētā! Policijas izmeklētāja lūdza Re:Baltica iesniegt sociālo tīklu izdrukas un video, jo no darba datoriem nav pieejas Facebook.
Kad vaicājām policijai, kā, viņuprāt, aizsargāties, ja kāds nestabils indivīds nolems puķu vietā atnākt ar nazi, ieteikums bija “cerēt uz to labāko”.
Nekas no šī nav izdomājums vai joks. Vai kāds var paskaidrot, kā šādos apstākļos var izmeklēt tiešsaistes noziegumus, kas mūsu internetizēto dzīvju laikā ir arvien izplatītāki?
Verbālie uzbrukumi nav nekas jauns – Guardian pirms trīs gadiem izanalizēja 70 tūkstošus komentāru mājas lapā un secināja, ka astoņi no 10 tiešsaistē visvairāk lamas un draudus saņēmušajiem komentētājiem ir sievietes. To, ka interneta komentāros sievietes tiek aizskartas vairāk un tāpēc viņu aizsardzībai būtu pastiprināti jāpievēršas, jau sen pēta starptautiskas NVO. Īpaši aktīvi šai ziņā ir galēji labējie.
Paredzu, ka interneta troļļi un Re:Baltica “fani” tūlīt metīsies komentēt, “ar ko tad žurnālisti īpašāki par citiem”. Vispār jau ir – starptautiskās aizsardzības, darba sabiedriskās nozīmības dēļ draudi viņiem tiek uzskaitīti un plaši atspoguļoti.
Taču no tādas pašas vajāšanas cieš arī citu publisku profesiju pārstāves, piemēram, politiķes, vai jebkura sieviete, kura jebkāda iemesla dēļ tikusi pie vajātāja.
Ik pa laikam aizdomājos par pēdējā X faktora dalībnieku, kurš bija veltījis neskaitāmus daiļdarbus vidusskolas biedrenei, kura uz viņa jūtām nekad nebija atbildējusi. Nezinu, vai meitene no Latvijas aizbrauca šādas apsēstības un neērtību dēļ, ko tā rada. Taču varu pilnīgi droši pateikt – ja tā būtu bijis, no policijas viņa palīdzību varēja negaidīt. Nu, kamēr dzīva, es domāju.