Kāpēc labāk dzert no peļķes? Personiska pieredze, apmeklējot labākos Rīgas ārstus (53)

Pirmā vizīte

Vispirms nolēmu doties pie dermotologa. Izvēlējos ne jau parastu, bet “paaugstinātas maksas” ārstu zināmā Rīgas veselības centrā. Vizītes cena 50 eiro, bet mani tas neuztrauca. Man svarīga kvalitāte. Ārste - solīda, kopta dāma pāri pusmūžam - paskatījās uz mani kā uz kniepadatu, kas izbirusi no kastītes. Tā un tā, apsārtusi seja, sūrst, saraustīti klāstīju. Manīju, ka mans sarkanais ģīmis dakteri īpaši neinteresē. Ar plašu žestu viņa izrakstīja vairākas antibiotiku receptes. Indēsim "manas planētas" mikroskopiskos apdzīvotājus - putekļu ērcītes (lāsts manam spilvenam) un kaut kādas baktērijas vēderā. Nu, pamēģināsim, redzēs, kas sanāks. Vizīte ilga minūtes sešas. Klausīju dakterei uz vārda un par nieka 40 eiro nobruņojos ar pusspaini tablešu un ziedēm. Pieteicu karu un nonāvēju miljardiem mazu dzīvībiņu.

Sākumā vaigi spīdēja kā sivēna cepetim Ziemassvētku galdā, pēc tam apsārtums atgriezās kopā ar uzpūtušos vēderu.

Kādu vakaru jūtubā noklausījos slavena medicīnas profesora lekciju par mikropasauli mūsos, kuras harmonisko dzīvi nedrīkstot izjaukt, un visu sapratu - “mazajiem draugiem” jāatgriežas mājās, jāatjauno sēņu lauki uz manas ādas. Iegāju aptiekā un pajautāju: "Vai jums ir uztura bagātinātājs ar kuņģa-zarnu trakta labajām baktērijām?” “Jā, lūdzu, 12 eiro.” “Vai tās drīkst lietot ilgstoši?” jautāju. “Jā, protams, citi visu mūžu lieto,” priecīgi iesaucās aptiekāre. “Nē, paldies, labāk padzeršos no peļķes,” sapīku. 

Kad pie pēcpusdienas kūkas par to stāstīju draudzenei, izrādījās, ka man nenormāli paveicies. Gadījums, ko pastāstīja viņa, vispār ir hits. Un tā: viņas paziņa, sieviete ap gadiem 30, satraucās par kādu dīvainu, raupju dzimumzīmi uz muguras. Gribējās pēc iespējas ātrāk to parādīt speciālistam. Pieteicās pie dermatoloģes solīdā veselības iestādē. Samaksāja par vizīti 28 eiro un devās kabinetā. Skatās, sēž tantuks, vecs kā pasaule. “Droši vien izcila speciāliste,” sieviete sevi uzmundrināja. Tā un tā, uztrauc liela dzimumzīme. Daktere, reiz piedzīvojusi Otro pasaules karu, nopētīja muguru un iesaucās: “Cik skaisti! Kā debesis pilnas ar zvaigznītēm!”

“Tā… Tantuks nojūdzies,” sašļuka paciente, bet neatlaidās: “Mani uztrauc tā viena dzimumzīme.”

Daktere neaplūkoja dzimuzīmi ar atbilstošu aparatūru, nepaņēma paraugu no izauguma, bet turpināja: “Tā, meit, ņem sāli, sajauc ar sodu, apsmērē to vietu un atkārto: “Es esmu skaista, es esmu brīnišķīga!”" Lieki piebilst, ka sieviete aizbēga no medicīnas iestādes, atpakaļ neatskatīdamās. Izrādījās, ka kundzes specializācija ir dermatoloģe - psiholoģe. Jūs varat ko tādu iztēloties? Gribētos zināt, kur skatās Veselības inspekcija? Ieliekot dakteres vārdu google meklētājā, izlec līdzīgi pacientu stāsti par to, kā šamējā tā vietā, lai noteiktu diagnozi, liek izlasīt grāmatu un domāt labas domas, jo visa problēma esot galvā. Un tas jau nav vienīgais šarlatānisma gadījums mūsu medicīnas iestādēs.

Otrā vizīte

Ejam tālāk. Divas nedēļas nepārgāja iesnas - šķaudīju visos virzienos, cenšoties trāpīt ar vīrusu kolēģiem, klepoju, svīdu un tamlīdzīgi riebīgi uzvedos. “Tā jau var plaušu karsoni noķert, viens, divi un zārkā,” iedvesmojoši miedza ar aci kolēģi. Zārka man nav - lētāk aiziet pie ģimenes ārsta. Dakteres nebija uz vietas, tāpēc mani izklausīja medmāsa, paskatījās kaklu, aizsūtīja nodot analīzes. Starp citu, esmu ievērojusi, ka jauniņās medmāsas mēdz būt ļoti uzmanīgas un zinošas. Varbūt tāpēc, ka rutīna un naudas kāre nav apdzēsusi "mediķa sūtību" - vēlmi izzināt, saprast un palīdzēt. Vispār jau māsiņa ieteica labu lietu: skalot degunu ar sālsūdeni. Saprātīgs cilvēks veikalā par trim eiro  nopirktu jūras sāli  (lai gan domāju, ka tikpat efektīvs ir parastais sāls), atgrieztu krānu un no minerālūdens pudeles ar dozētāju snīpī ievilktu degunā. Pārdabisks spēks (vai iedzimtais stulbums) mani aizvilka uz aptieku, kur es prāta aptumsumā nopirku franču preparātu 30 mililitru pudelītē par 8 eiro. Tajā bija, nesmejieties, okeāna ūdens.

Pēc brīža iztēlojos, kā kopā ar okeāna ūdeni iešņaucu dziedējošās plastmasas mikrodaļiņas.

Vajadzēja tomēr prasīt Gangas svēto līķūdeni, vai varbūt pietiktu ar šļuku no Centrāltirgus kanāla?

Trešā vizīte

Trešais cēliens. Nedēļu pirms atvaļinājuma mani sāka vajāt dīvainas galvassāpes. Ar galvu nav ko jokot - pieteicos pie neiroloģes. Atkal jau vizītes cena vidējā latviešu lūzera, kas dzīvo no algas līdz algai, nedēļas iztikas līdzekļu līmenī. Daktere - kundze ar pieredzi, runīga, atraktīva, turklāt viņas minūšu cena viesa uzticību. Ārste uzreiz laipni izrakstīja dienas trankvilizatoru. “Es nesūdzos ne par depresiju, ne trauksmi. Esmu mierīga kā koala lācis,” taisnojos. Stresu varot arī nejust, paskaidroja daktere.

Atmetu ar roku: vai tad man grūti palietot, mūsdienās katram noder kāds trankvilizatoriņš.

Mans organisms gadiem ir rūdīts ar krāsainiem jogurtiem un želejkonfektēm, tāpēc zinu, ka nieka trankvilizatoru izturēs. Tomēr papildus es devos uz augsto tehnoloģiju izmeklējumu - galvas magnētisko rezonansi. Tiem, kas nav bijuši, paskaidrošu, ka tas ir nevis izmeklējums, bet pasākums, faktiski koncerts - post-post-post laikmetīgs jukušu citplanētiešu izpildījumā. Tev uzliek austiņas, ievirpina caurulē, un tad sākas. Pirmā melodija “Kaķēns caurulē”, otrā “Mans iemīļotais motorzāģis”, trešā “Zobārsts. 1968”. Koncerts maksā 200 eiro.

Jāteic, ka mana attieksme pret durvju zvanu un lidmašīnas motora rūkoņu pēc šā izmeklējuma ir krietni mainījusies.

Kad vēlreiz apmeklēju dakteri, viņa atkal draudzīgi piedāvāja nomierinošus medikamentus, bet es pieklājīgi atteicos. Pārcietu to pašu veco anekdoti, ko iepriekšējā vizītē, pēc kuras daktere man izrakstīja atmiņu uzlabojošas zāles, un mēs šķīrāmies. 

Vizītes vairs neskaitu

Ar nedaudz sāpošo gūžu devos pie traumatologa - konsultācija 40 eiro. Viņš paskatījās gūžas rentgenā, pateica, ka neko neredz, vaina laikam būšot mugurā. Tomēr “drošs paliek nedrošs” jāuztaisa magnētiskā rezonanse - un ja nu cista? No kabineta izgāju bez optimisma, jo cista nozīmē audzēju, bet par magnētisko rezonansi šoreiz jāmaksā pašai. Saņēmos, nospļāvos un pieteicos uz izmeklējumu par valsts naudu pēc vairākiem mēnešiem. Bingo, pareizs lēmums.  Tomēr nolēmu pakonsultēties ar citu ārstu.

Šoreiz izvēlējos gados vecāku, ar Krievijā iegūtu izglītību.

“Mugura,” viņš pakustināja baltās ūsas un aizsūtīja uz datortomogrāfiju. Kad atkal tikāmies, dakteris, ielūkojies izmeklējuma aprakstā, sausi noteica: “Slikti. Viss ir slikti.”  To, ka uz šīs planētas vispār viss ir slikti, es zinu, bet gribējās zināt, kas tieši slikti ir ar manu muguru. “Tā, būs jānēsā muguru saturoša korsete,” viņš ņurdēja.

No procedūru telpas, žēlīgi bubinot pateicībā, trīcošiem ceļgaliem izšļūca babulis, un es uzsprāgu: “Ko, kas? Es nelikšu nekādu korseti!”

Ārsts atcirta: “Nu tā ir jūsu darīšana, var tikt skartas muguras smadzenes un tad jums paralizēs abas kājas.” Šajā brīdī man šķita, ka daktera sirmās ūsas pārvēršas Gorgonas Medūzas čūsku matos, kas man tuvojas, neganti zobodamies. “Labi, likšu korseti,” iesaucos un biju ar mieru uzvilkt pat viduslaiku dzelzs tikumības jostu. Abas vizītes kopā ilga 12 minūtes un izmaksāja 65 eiro. Turpmākajās dienās zvāļojos tramvaja pieturā, lēni ļimstot  paralīzes gaidās, ausīs skanēja daktera vārdi “varbūt būs vajadzīga operācija”.

Pirms iegulties gultā un vairs necelties, pēc baltūsainā daktera ieteikuma troļukā kratījos uz traumām pie vertebrologa - muguras ārsta. “Kāpēc jūs vispār nolēmāt, ka jāiet pie ārsta?” viņš, pētot manus izmeklējumus, lēni jautāja divas reizes. Ilgi pētīja, iztaustīja, lika pieliekties, iztaisnot kājas, staigāt turp un atpakaļ, uzsita pa pēdām, vēlreiz ielūkojās attēlos. “Sarakstīts te daudz ūdeņa, bet nozīme ir vienam teikumam. Neredzu nekādas neiroloģiskas problēmas, būs jāiet pie fizioterapeita,” teica ārsts. Manas “paralizētās kājiņas” momentā atguvās, un lejup pa slimnīcas kāpnēm es metos lēcieniem. Kopsavilkums: 270 eiro, trīs negulētas naktis, zaudētas darba/atpūtas stundas un atzinums, ka mana mugura deformēta tieši tikpat daudz, cik citiem homo digital. 

Visas šīs epopejas kontekstā ir vēl viena lieta, ko vērts pieminēt. Ir tāds privāts kantoris Datamed, kurā elektroniski glabājas visi tavi medicīniskie izmeklējumi - pilna aina par tavu notrallināto veselību. Sākumā šķiet panaceja - viegli autorizēties, dati aplūkojami jebkurā laikā, bet tad izrādās, ka pēc mēneša vairs netiec klāt saviem 200 eiro izmaksājušajiem izmeklējumiem.

Bet. Samaksā piecīti un atkal mēnesi priecājies par sava galvaskausa profilu.

Ja gribi ilgāk, jāpiķo vairāk. Trakākais, ka ne vien kājas pirksta rentgena un čuru analīžu īpašnieks, bet arī liela daļa ārstu nespēj piekļūt izmeklējumiem. Tā nu pēc neveiklas minstināšanās tu izdzen dakteri no viņa personiskās darba vietas, iesēdies viņa krēslā un, bažīgi palūkojoties apkārt, atver savu bankas kontu. Lūdzu, tavi plikie kauli uzaust ekrānā. Lielisks serviss, vai ne? Shēma tāda, ka ātro kredītu izsniedzēji var tikai pamācīties, kā labprātīgi piespiest maksāt vēl un vēl par vienu un to pašu. Konkrētus izmeklējumus it kā varot atvērt ar ārstu izsniegtiem kodiņiem, bet kurš mūsdienu cilvēks mēnešiem saglabā uz maza papīriņa uzrakstītu, īsziņā atsūtītu vai ausī iečukstētu kodiņu? 

Tad nu jaunajā gadā novēlu: tērējiet naudu savam priekam, ceļojumiem, jaunām kurpēm un salūtam, bet, pirms dodaties pie ārsta, rūpīgi izvērtējiet, pie kā un kāpēc ejat. Būsim veseli!