/nginx/o/2020/01/08/12858301t1h6768.jpg)
Pēdējā desmitgadē gandrīz nepārtraukti pieauga ģeopolitiskā riska līmenis pasaulē, taču īsta starptautiskā krīze tā arī nepienāca. Tolaik globālā ekonomika uzrādīja pozitīvas tendences, kas mīkstināja politiskos asumus, taču tagad arvien vairāk ekonomistu brīdina par iespējamu recesiju tuvākajā nākotnē, kā arī jūtamākas kļūst pirmās klimata pārmaiņu sekas.
2020.gads ir lūzuma punkts, prognozē par jauno gadu norāda ASV politisko risku konsultāciju firma "Eurasia Group". Tā nosauc desmit politiskos riskus, kas pasauli gaida šogad.
Ziņojums publicēts 6.janvārī, kad Irāna vēl nebija spērusi atbildes soli pēc ģenerāla Kasema Soleimani nogalināšanas pēc ASV prezidenta Donalda Trampa rīkojuma.
ASV iekšpolitika nekad iepriekš nav nosaukta kā gada nozīmīgākais politiskais risks, jo Savienoto Valstu institūcijas ir starp pasaules spēcīgākajām. Taču šogad tās tiks pārbaudītas vēl nepieredzētos veidos - pastāv risks, ka 2020.gada ASV prezidenta vēlēšanas daudzi uzskatīs par neleģitīmām, politiskā situācija pēc tām kļūs neskaidra un ASV ārpolitikas vide veidosies vēl nestabilāka.
Institucionālo ierobežojumu dēļ Donaldam Trampam neizdevās īstenot daudzas ieceres, taču viņa kandidēšana un prezidentūra sašķēlusi ASV sabiedrību. Trampu impīčojusi ASV Pārstāvju palāta, taču Senāts viņu attaisnos; šī pretruna deleģitimizēs novembrī gaidāmās vēlēšanas. Demokrāti uzskatīs, ka Trampa attaisnošana ir solis, ar ko republikāņi ļauj savam prezidentam stāvēt pāri likumam, savukārt Trampu tas iedrošinās mēģinājumiem ietekmēt vēlēšanas, jo vairs nebūs impīčmenta draudu. Vienlaikus gaidāma ārvalstu, īpaši Krievijas, iejaukšanās vēlēšanās un Senāta vilcināšanās noteikt stingrākus drošības pasākumus.
Liela daļa sabiedrība uzskatīs vēlēšanas par manipulētām vēl pirms došanās pie balsošanas urnas. Ja Tramps uzvarēs un būs pamats aizdomām par nepilnībām vēlēšanu norisē, sabiedrībā zudīs uzticēšanās vēlēšanu godīgumam. Tāds pats iznākums gaidāms arī tad, ja Tramps zaudēs. Pastāv ticama iespēja, ka vēlēšanu rezultāts ar nelielu pārsvaru (kāds tas, visticamāk, būs) novedīs pie demonstrācijām un iekšējas politiski motivētas vardarbības.
ASV 2020.gadā nekļūs par nedemokrātisku valsti. Taču vājināts impīčmenta mehānisms un aizdomas par vēlēšanu neleģitimitāti novedīs pie politiski nestabilākā gada, kāds Savienotajās Valstīs piedzīvots vairāku paaudžu laikā.
ASV un Ķīnas lēmums attālināties vienai no otras tehnoloģiju nozarē ir visnozīmīgākais pavērsiens globalizācijas vēsturē kopš PSRS sabrukuma.
Pēc tam, kad ASV 2019.gadā veica virkni ekonomisku eskalāciju pret Ķīnu, Pekina to uztvēra kā zīmi, ka šāda attālināšanās ir neizbēgama. Sji Dziņpins mudināja strādāt pie tā, lai tiktu pārtraukta Ķīnas tehnoloģiskā atkarība no ASV. Vienlaikus Ķīna pastiprinās centienus pārveidot starptautisko tehnoloģiju, tirdzniecības un finanšu arhitektūru, kas vairāk atbilst tās interesēm. Nākotnē attālināšanās notiks ne tikai saujiņā stratēģisku tehnoloģijas sektoru (pusvadītāji, mākoņpakalpojumi, 5G), bet izpletīsies daudz plašākā mērogā, aptverot dažādas nozares. Izveidosies uzņēmējdarbības, ekonomiskās un kultūras robežšķirtnes.
ASV un Ķīna turpinās sacensties viena ar otru. Kā piemēru var minēt Ķīnas kompāniju "Huawei", kas jau sākusi būvēt 5G tīkla bāzes stacijas bez amerikāņu tehnoloģijām. Ķīnas uzņēmumi radīs alternatīvu programmatūras ekosistēmu, vājinot ASV pozīciju kā mobilo operētājsistēmu un biznesa programmatūras jomu līderei.
Pārējām valstīm būs jāizvēlas, kuras puses tehnoloģijas tās lietos. Priekšrokas došana Ķīnai būs pieņemamāka Dienvidaustrumāzijā, Subsahāras Āfrikā, Austrumeiropā un Latīņamerikā tieši šādā secībā. Par šiem reģioniem cīnīsies arī ASV, piedāvājot patērētājiem 21.gadsimta ekonomikā tik svarīgos produktus un pakalpojumus - viedtālruņus, mobilos maksājumus, e-komerciju un finanšu pakalpojumus.
Jāpiebilst, ka gan ASV, gan Ķīna parādījušas, ka ir gatavas izmantot starptautisko tirdzniecību un piegādes ķēdes kā politisko cīniņu ieroci. Šis apstāklis met ēnu pār globālo uzņēmējdarbību.
Tehnoloģijas nebūs vienīgā arēna, kurā sacentīsies ASV un Ķīna. Sadursmes gaidāmas arī tādās jomās kā valsts drošība, ietekme un vērtības. Līdzīgi kā iepriekš, tiks izmantoti ekonomiskie ieroči: sankcijas, eksporta kontrole un boikoti. Eskalācijai vajadzēs arvien mazāk, mērķi kļūs aizvien politiskāki. Uzņēmumiem un citām valstīm būs grūtāk izlavierēt, netiekot ierautām šajos konfliktos.
Sacensības pamatā būs lielvaru sāncensība. Tā nebūs tik ideoloģiska kā Aukstajā karā, taču krasā atšķirība starp ASV un Ķīnas politisko sistēmu radīs nesamierināmas domstarpības. ASV uzskata Ķīnu par represīvu režīmu, kas izmanto savu augošo ekonomisko ietekmi, lai sodītu savus pretiniekus un mazinātu citu valstu gatavību Ķīnu publiski kritizēt. Savukārt Ķīna uzskata ASV par hegemoniju, kas cenšas bremzēt savu sāncenšu izaugsmi un veicināt to savstarpējos konfliktus.
Gaidāms, ka Taivānā janvārī tiks pārvēlēta pret Ķīnu kritiski noskaņotā prezidente Cai Inveņa. ASV diplomātiski atbalstīs Taivānu un vismaz morāli - arī protestētājus Honkongā, izsaucot Ķīnas iebildumus par jaukšanos tās iekšpolitikā. ASV pret Ķīnu vērsīs tādus līdzekļus kā sankcijas, tehnoloģiju kontrole un centieni ierobežot amerikāņu kapitāla ieplūšanu Ķīnas uzņēmumos, kas atstās iespaidu uz Ķīnas ekonomiku, kura jau pieredz izaugsmes palēnināšanos. Ķīna tikmēr sodīs tās teritorijā darbojošās amerikāņu firmas - "neuzticamo organizāciju" saraksts kļūs garāks, ārvalstniekiem būs grūtāk saņemt vīzas.
Daudzi novērotāji prognozē, ka multinacionālās korporācijas aizpildīs globālās pārvaldes robus. Piemēram, privātais sektors varētu izrādīt līderību tādās jomās kā klimata pārmaiņas, nabadzības izskaušana un tirdzniecības liberalizācija. Taču "Eurasia Group" ir skeptiska par šādu scenāriju ticamību, īpaši tāpēc, ka korporatīvos spēlētājus gaida daudz vairāk uz konfrontācijām noskaņota regulatoriskā un ģeopolitiskā vide.
Multinacionālās korporācijas bija ieguvēji no globalizācijas, jo varēja lēti algot darbiniekus un iepirkt izejmateriālus citās pasaules malās. Tagad šāda mēroga uzņēmumi veido vairāk nekā 50% no globālās tirdzniecības un trešdaļu no visā pasaulē saražotajām precēm. Tās nodarbina apmēram ceturto daļu no visiem pasaules strādājošajiem. Korporācijas ir ietekmīgi politiskie spēlētāji - valdības tām cenšas izpatikt ar labvēlīgiem tirdzniecības noteikumiem un nodokļu politiku. Vēlīga attieksme pret amerikāņu kompānijām var citām valstīm nodrošināt zemākus tarifus ASV.
Taču valstis sāk vairāk sargāt savus tirgus, jo globālās ekonomiskās izaugsmes temps ir palēninājies, palielinājusies sociālekonomiskā nevienlīdzība valstu iekšienē un jaunu uzplaukumu piedzīvo populisms un nacionālisms. Eiropas Savienības (ES) valstis cenšas spēcināt vietējos uzņēmumus. ASV arvien biežāk izskan aicinājumi regulēt lielos tehnoloģiju uzņēmumus, vienlaikus aizsardzības jomas amatpersonas aicina pasargāt kritisko infrastruktūru un ierobežot ārvalstu investīcijas, varbūt pat ieviest "uzticamo tirgotāju" sistēmu. Pat ja Kongress dažādās jomās kavē šādu mēru ieviešanu, štatu līmenī tas jau tiek darīts. Ķīna ievērojami investē vietējos tehnoloģiju uzņēmumos.
Korporācijas meklēs līdzsvaru starp stingrāka regulējuma prasībām, dzīšanos pēc lielākas peļņas un iestāšanos par savam biznesa modelim svarīgiem jautājumiem (piemēram, "Apple" par datu aizsardzību, bet "Tesla" par ilgtspējību). Multinacionālajām korporācijām vairs nebūs tik viegli nodrošināt izaugsmi un arvien pieaugošu peļņu; to īpašniekiem nāksies samierināties ar mazāk iespaidīgiem rādītājiem. Šo iemeslu dēļ nevajadzētu gaidīt, ka lielajām korporācijām pietiks resursu un motivācijas nodarboties ar globālās politikas lāpīšanu.
Indijas premjerministrs Narendra Modi savā otrajā termiņā uz ekonomikas dienaskārtības rēķina piekopj strīdīgi vērtētu sociālo politiku. 2020.gadā Indijā gaidāma kopienu un reliģisko konfliktu pastiprināšanās, kā arī ārpolitikas un ekonomiskās neveiksmes.
Pērn Modi valdība atcēla Džammu un Kašmiras (Indijas vienīgā štata, kur vairums iedzīvotāju ir musulmaņi) īpašo statusu un panāca jaunu pilsonības likumu, kas paredz piešķirt pilsonību reliģiskajām minoritātēm no kaimiņvalstīm, bet ne musulmaņiem. Gaidāms, ka 2020.gadā Indijā pieaugs reliģisko konfliktu skaits un intensitāte; Kašmira, kur politiķi joprojām atrodas ieslodzījumā un bloķēta piekļuve internetam, būs "pulvermuca", kura draud uzsprāgt. Turpināsies protesti, un valdības mēģinājumi tos apspiest novedīs pie jaunām demonstrācijām.
Cilvēktiesību pārkāpumu dēļ cietīs Indijas starptautiskā reputācija. Indijas plāni iepirkt raķešu sistēmu S-400 no Krievijas varētu novest pie ASV sankcijām vai samazināt ASV ieroču tirdzniecību ar Indiju, kas ir šo abu valstu attiecību stūrakmens. Pēdējā laika lēmumi aktivizējuši Indijas nacionālistus, kuri bremzēs strukturālo reformu pieņemšanu un līdz ar to - arī Indijas apgriezienus zaudējošo ekonomisko izaugsmi. Novājinātā ekonomika pastiprinās protekcionisma instinktus, padarot Indijas 2020.gada politisko kursu vēl ekonomiski neizdevīgāku.
Eiropa daudzus gadus runājusi par par sava politiskā un tirdzniecības kursa uzņemšanu, taču līdz šim domstarpību gadījumā tomēr nav izrādījusi stingru pretestību Vašingtonai vai Pekinai. Šogad tas varētu mainīties.
Jaunā Eiropas Komisija (EK) un šobrīd spilgtākais ES līderis Emanuels Makrons uz globālo politiku raugās atšķirīgi kā iepriekšējie vadītāji. Viņi uzskata, ka ES naivi cerējusi, ka galvenie tirdzniecības partneri mīļuprāt spēlēs pēc tās noteikumiem. Urzula fon der Leiena un Makrons uzskata, ka ES jābūt "multilaterālās politikas sargam". Leiena ir pārliecināta, ka ES aktīvi jāiestājas par saviem ekonomiskajiem un politiskajiem modeļiem. ES 2020.gadā šo kareivīgāko attieksmi ienesīs jaunās jomās - piemēram, nosakot pakļaušanos Parīzes klimata līgumam par priekšnosacījumu darījumu veikšanai un līdzvērtīgi atbildot uz uzpūstiem tarifiem. Dalībvalstis un EK cīnīsies par to, lai Eiropas uzņēmumi Ķīnā varētu līdzvērtīgāk konkurēt ar vietējām firmām.
ES savā labā izmantos faktu, ka tā ir pasaules lielākais vienotais tirgus, un centīsies nojaukt barjeras, kas ir tās ceļā uz augstāku militāro un tehnoloģisko attīstību. ASV tas neies pie sirds, jo nedaudzas Eiropas valstis pašlaik pilda NATO uzstādīto mērķi aizsardzībai atvēlēt vismaz 2% no valsts IKP.
Neatkarīgāka Eiropa radīs riskus attiecībās ar ASV. Vašingtona varētu izrādīt neapmierinātību ar Briseli. Atriebības motivēti tarifi vairs nav tabu, un Eiropas mēroga digitālā nodokļa ieviešana varētu provocēt atbildes tarifus uz Eiropas eksporta sektoriem, piemēram, autobūvi un plaša patēriņa precēm. Iespējami konflikti saistībā ar ES datu regulu un ASV tehnoloģiju "milžu" interesēm.
Ģeopolitiski aktīvāka Eiropa radīs lielāku saspīlējumu arī ar Pekinu, kuras "Josta un ceļš" iniciatīvu daudzas ES valstis pagaidām uzlūko bez lielām aizdomām. Eiropa mēģinās panākt, ka Ķīna ar visām 28 dalībvalstīm sadarbojas pēc vienādiem nosacījumiem, ko Pekina neuzņems ar sajūsmu.
Klimata pārmaiņu politika nedarbojas. Pirms pieciem gadiem tika parakstīts Parīzes klimata līgums, kura mērķis ir ierobežot globālo sasilšanu līdz ne vairāk kā diviem grādiem līdz gadsimta beigām. Taču to parakstījušās valstis nav pieņēmušas politiskos lēmumus, lai šo mērķi sasniegtu. Šogad šī neveiksme novedīs pie neoptimāliem korporatīvajiem lēmumiem, radīs problēmas uzņēmējdarbības vidē un vairos politisko nestabilitāti.
Pasaule patlaban ir ceļā uz sasilšanu par 3,5 grādiem. Galvenās piesārņotājas Ķīna un ASV, negribot upurēt ekonomiskās izaugsmes ambīcijas, uzņēmušas kursu uz attiecīgi trīs un četriem grādiem. Indija ir vienīgā no lielāko piesārņotāju trijotnes, kuras nacionālais plāns saskan ar 2 grādu mērķi, taču Indija jau atpaliek no tajā noteikto pasākumu izpildes. Pat valstīm ar ambicioziem klimata aizsardzības plāniem neveicas ar to īstenošanu, kā to var uzskatāmi novērot Francijā.
Klimata politika saduras ar klimata ekonomiku. Klimata aizstāvju spiediena rezultātā un cenšoties apgūt ilgtspējīgas uzņēmējdarbības labumus, vairāk nekā 600 globālie uzņēmumi apņēmušies samazināt savu izmešu apjomu līdz tādam līmenim, kas savienojams ar 2 grādu mērķi. Pastiprināsies sabiedrības spiediens uz uzņēmumiem un investoriem, kuri pārāk kūtri pāriet uz dabai draudzīgākiem biznesa modeļiem - īpaši tas attiecas uz naftas uzņēmumiem, aviosabiedrībām, automašīnu ražotājiem un lopkopjiem.
Tāpat pastiprinās bīstamu incidentu risks klimata akcijās. Pretestība pret degvielas subsīdijām vai cenu paaugstināšanos atstās tiešu iespaidu uz klimata politiku un mudinās atsevišķu valstu valdības uz skarbāku reakciju, kas savukārt varētu novest pie nekontrolējamiem protestiem. Jāņem vērā, ka tas notiks laikā, kad klimata pārmaiņu iespaidā dabas katastrofas kļūst arvien biežākas un smagākas. Pirmoreiz pasaules vēsturē Antropocēns uzliek ekonomiskus ierobežojumus tālākai globalizācijai.
ASV ārpolitika lielākajās šiītu valstīs Tuvajos Austrumos ir neveiksmīga. Tas apdraud reģiona stabilitāti, nāvējošas eskalācijas iespējamību ar Irānu, izdara spiedienu uz naftas cenām, grūž Irāku Irānas ietekmes sfērā un veicina Sīrijas tuvošanos Krievijai un Irānai.
Ietekmīgā Irānas ģenerāļa Kasema Soleimani nogalināšana pēc Trampa rīkojuma eskalēja jau tā saspringtās attiecības abu valstu starpā. Ņemot vērā pēdējo dienu notikumus, varētu domāt, ka šim politiskajam riskam jāatrodas daudz augstākā pozīcijā. Taču "Eurasia Group" argumentē, ka pastāv spēcīgs strukturālais spiediens pret liela kara izcelšanos. Irāna ir zvērināta ASV pretiniece, taču vienlaikus tā arī apzinās ASV militārās spējas un arī Trampa "sarkanās līnijas". Irānas vēsturē ir epizodes, kad tā atkāpusies pārāk lielu militāro draudu priekšā.
Tomēr ASV-Irānas attiecības prasīs upurus un radīs ģeopolitisko nestabilitāti. Irākā iespējamas nāvējošas sadursmes starp ASV un Irānas spēkiem. Irāna turpinās traucēt tankkuģu satiksmi Persijas līcī. Teherānai arī ir tendence vērsties pret saviem ienaidniekiem neparedzamos un asimetriskos veidos, tai skaitā arī kiberuzbrukumiem un tās atbalstītiem grupējumiem Tuvo Austrumu reģionā, kas varētu veikt uzbrukumus ASV un sabiedroto valstu pilsoņiem vai objektiem. ASV-Irānas attiecību saspīlējuma dēļ naftas cena šogad pieaugs par pieciem līdz 10 dolāriem barelā, kā arī gaidāmas lielākas naftas cenas svārstības.
Irākā ASV klātbūtne kļūst arvien nevēlamāka; tukšumu var aizpildīt Teherāna. Pieaug iespējamība, ka Irākas valdība varētu padzīt ASV bruņotos spēkus no savas teritorijas.
Ne Trampam, nedz arī viņa priekšgājējam Obamam nav pārliecinošu politisko nostādņu Sīrijas jautājumā. Ar Irānas palīdzību tur lielu ietekmi ieguvusi Krievija, kurai tagad ir lielāks prestižs un ietekme Tuvajos Austrumos. Vāja ASV politika Irānā, Irākā un Sīrijā pastiprinās riskus Tuvajos Austrumos 2020.gadā, kas atstās negatīvu iespaidu uz reģiona politisko un ekonomisko kārtību.
Iedzīvotāju neapmierinātības un protestu dēļ Latīņamerikā 2020.gadā būs augsts politiskās nestabilitātes risks. Dusmas izraisījusi lēnīgā ekonomiskā izaugsme, korupcija un nekvalitatīvi valsts pakalpojumi. Vidusšķira pieprasa atvēlēt vairāk līdzekļu veselības aprūpei, un sabiedrība reģiona valstīs ir polarizēta.
Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un investori iestāsies par nepieciešamību veikt taupības pasākumus, bet sabiedrības spiediena dēļ politiķi tādus ieviesīs ļoti negribīgi. Tas novedīs pie dažādiem politiskajiem riskiem reģionā: protestiem, valsts parāda augšanas, grūtāk paredzamiem vēlēšanu rezultātiem, populistu popularitātes pieauguma. Pēdējos gados Argentīnā, Brazīlijā, Kolumbijā, Čīlē un Ekvadorā notikušo vēlēšanu rezultāti liecina par vēršanos pret esošajiem politiķiem un politisko sistēmu, nevis atbalstu tirgus reformām.
Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans atrodas krasas politiskās lejupslīdes sākumposmā. Erdogans regulāri uz draudiem atbild ar provokatīvu uzvedību, kas noved pie konfrontācijām ar ārvalstu un vietējiem oponentiem. 2020.gadā politiskais vājums novedīs Erdoganu līdz dusmu izvirdumam. Atbilde sitīs Turcijai pa kabatu.
Turcijas ārpolitika un jo īpaši attiecības ar ASV būs ļoti sliktā stāvoklī. Visticamāk, gada pirmajā pusē stāsies spēkā ASV Kongresa noteiktās sankcijas, kas iedragās Turcijas reputāciju un investīciju klimatu. Tiks noteikti ieroču tirdzniecības ierobežojumi un vērstas sankcijas pret vairākām Turcijas amatpersonām. "Halkbank" prāva Ņujorkā radīs lielus finanšu riskus, iespējams, miljardiem dolāru liela naudassoda. Gandrīz droši, ka tiks publiskota nepatīkama informācija par Erdoganu un viņam pietuvinātajiem cilvēkiem.
Turcijā Erdogana popularitāte mazinās, īpaši jaunu cilvēku vidū. Valdošā koalīcija ir nestabila. No viņa partijas aizgājuši vairāki politiķi, kuri dibina divas jaunas politiskās kustības. Erdogans ieņems stingru pozu, lai celtu savu popularitāti. Viņš atteiksies sadarboties ar ASV iestādēm "Halkbank" lietā, kā rezultātā Turcijas aktīvi Savienotajās Valstīs būs apdraudēti.
Sankcijām vēl vairāk bremzējot Turcijas ekonomiku, Erdogans ķersies pie netradicionāliem ekonomiskajiem risinājumiem, kas vedīs vēl dziļāk bedrē. Erdogans netipiskos veidos mēģinās nosargāt valūtu, iedragājot ārvalstu investoru uzticēšanos. Turcijā pastāv nozīmīgs kapitāla kontroles risks.
Erdogans turpinās represijas Turcijā, lai vājinātu politiskos sāncenšus un traucētu tiem sadarboties. Tas novedīs pie stingrākām sankcijām un augošas politiskās un ekonomiskās nestabilitātes. Turcijai klāsies sliktāk, pirms gaidāmi uzlabojumi.
