Pilsēta izredzētajiem

FOTO: TVNET

Kā sociāli atbildīgs iedzīvotājs, vienmēr cenšos sekot līdzi aktualitātēm. Piemēram, jau daudzus gadus ar interesi vēroju jauno entuziastu apvienības “Pilsēta cilvēkiem” darbības un paveikto. Tā kā visu šo laiku esmu aktīvi analizējis viņu veikumu, tad uzskatu, ka esmu vairāk nekā tiesīgs piedāvāt viņiem mainīt nosaukumu uz “Pilsēta cilvēkiem, kam nav īstu problēmu”. 

Tāpat ļoti labprāt sekoju līdzi arī fascinējošajai Rīgas domes pilsētas labiekārtošanas imitācijai. Pēdējais piemērs – turpmāk reizi mēnesī uz dienu slēgs satiksmi kādā no Rīgas centra ielām.

Savā būtībā ideja kādu no Rīgas centra ielām pārvērst par gājēju un iepirkumu maģistrāli ir tiešām lieliska. Piemēram, tās pašas Tērbatas un Alberta ielas ir ar visnotaļ labu potenciālu par tādām kļūt. Savukārt ideja reizi mēnesī random ielu slēgt automašīnām tikai uz vienu dienu ir vienkārši pašmērķīga. 

Proti – ja tu nedzīvo Rīgas centrā vai tā tuvumā, bet principā jebkurā citā galvaspilsētas mikrorajonā, tev nez vai ienāks prātā ideja aizbraukt uz centru, lai pastaigātos pa ielu. Ja esi tūrists no ārzemēm, visticamāk, tu par šādu aktivitāti neko pat nenojautīsi. Ja esi autovadītājs – braukšanas ierobežojumi tev sagādās tikai galvassāpes. Rezultātā – šī īstermiņa ielu slēgšana ir aktuāla vien ļoti specifiskai un salīdzinoši nelielai cilvēku grupai un tai ir diezgan maz sakara ar rūpēm par pārējiem pilsētas cilvēkiem. 

Saprotams, ka arī “Pilsētas cilvēkiem” pārstāvji par ielas slēgšanas ideju bija sajūsmā un Tērbatas ielas hepeningā uzstājās ar svētku uzrunu. Šajā kontekstā gan pilsētvides entuziastu apvienības nosaukums ir tikpat trāpīgs, kā vienas mazpartijas rīkotu piketu nosaukt par “tautas sapulci”.

Iespējams, manu domāšanu jau saknē sabojāja tas, ka sirdī, dvēselē un būtībā joprojām esmu laucinieks, kurš pārcēlies uz kādu laiku padzīvot pilsētā. Uz Rīgu pārvācos dzīvot tāpēc, lai būtu tuvāk darbam un civilizācijai, bet brīvdienas joprojām labprātāk izvēlos pavadīt prom no pilsētas. 

Galvaspilsētā esmu dzīvojis Juglā, Purvciemā, Dzirciemā, Āgenskalnā, Teikā, Grīziņkalnā un Čiekurkalnā. Ne reizi, pavadot savu ikdienu jebkurā no šiem mikrorajoniem, man nav radusies vēlme aizbraukt uz pilsētas centru, lai pastaigātos pa ielu. Esmu drošs, ka tas nemainīsies, ja vien kādā no pop-up gājēju ielām nepiesolīs bezlimita bezmaksas alu. Arī laikā, kad vairākus gadus dzīvoju Rīgas centrā, pastaigām labprātāk izvēlējos došanos ārpus pilsētas. 

Utopiski vizionārais modernās pilsētas redzējums paģēr, ka pareizie un labie cilvēki ir tikai tie, kas nepārvietojas ar automašīnām. Automašīnās acīmredzot pārvietojas tikai zemākas raudzes necilvēki, kuru dzīves mērķis ir ar saviem braucamrīkiem nogalināt pēc iespējas lielāku skaitu normālo cilvēku, kā arī maksimāli piesārņot gaisu, lai citiem nebūtu ko elpot. Nav īsti skaidrs, kādu gaisu elpo autovadītāji, bet, visticamāk, ne jau to sabojāto – viņiem ir līdzi kāds cits. 

Tiekšanās uz zaļu nākotni ir ne tikai skaista un pareiza, bet arī ļoti sasteigta un pāragra. Mums patīk lēkt augstāk par savu pakaļu un iztēloties, kā mūsu galvaspilsēta pēkšņi būs kā Oslo, Helsinki, Amsterdama vai kas-tik-vēl-ne. Visas šīs sapņu pilsētas, protams, atrodas valstīs, kas pēc dzīves kvalitātes indeksa aprēķiniem atrodas top 10.-20. vietās pasaulē. Realitātē Latvija šajā sarakstā ierindojas starp Poliju un Dienvidkoreju. Vēl mums līdzās ir Bulgārija, Slovākija, Baltkrievija, Rumānija un Dienvidāfrikas Republika. 

Protams, būtu jauki pēkšņi ielēkt skaisto un moderno pilsētu pulciņā, kur mums būtu galvaspilsētas centrs ar lieliskiem un ērtiem veloceliņiem, pārdomātām un apzaļumotām gājēju ielām, atpūtas un bērnu zonām, ar plašām street-food izvēles iespējām uz katra stūra, praktiski bez automašīnām vai vismaz samazinot to maksimālo atļauto braukšanas ātrumu līdz 30 km/h.  Tad kādi pieci procenti no Rīgas iedzīvotājiem varētu pavadīt savas dienas šajā skaistajā utopijā, savā starpā daloties ar priecīgiem insta-stāstiem un nedomājot par tiem pamuļķiem, kas jau šobrīd pilsētas centru var atļauties apskatīt tikai caurbraucot. 

Jo ir skaidrs, ka galvaspilsētas centra pārvēršana par Kalnciema tirdziņu ir tieši tas, kas palīdzēs Rīgai kā fēniksam augšāmcelties no pelniem un sākt skaistu lidojumu pretī nākotnei. Šī tiešām ir tā prioritāte, uz kuru pilsētas vadībai un kaislīgākajiem aktīvistiem vajadzētu kopīgi  koncentrēt savus spēkus. Sabiedriskā transporta un visas pārējās problēmas pēc tam sakārtosies pašas no sevis. 

Tomēr, kamēr šis viss vēl nav noticis un Rīga nav uzcelta līdz galam, man ir ļoti labas ziņas visiem tiem, kuri ir vīlušies galvaspilsētas centrā un uzskata, ka ir pelnījuši ko labāku un skaistāku. Draugi – pārdesmit kilometrus aiz galvaspilsētas ārējām robežām jūs gaida sapņu dzīve! Tur ir riktīgi maz mašīnu! Jūs tur pilnīgi brīvi varēsiet braukāties ar velosipēdiem, stādīt rāceņus un dzīvot bez gaisa piesārņojuma. Ja tik tiešām esat tik zaļi kā runājat – varēsiet kaut vai atteikties no elektrības. Sociālajos tīklos bez jums kā nebūt iztiksim.

Uz augšu