2020. gads Tuvajos Austrumos sākās ar bailēm par jaunu plaša mēroga militāru konfliktu. Kāpēc tās beigu beigās izrādījās nepamatotas?

Piektdien, 3. janvārī vēl arvien baudīju atvaļinājumu un gatavojos vakarā doties ceļojumā uz Igauniju. Rīts iesākās salīdzinoši parasti – piecēlos, paēdu brokastis un sāku lasīt jaunākās ziņas. Tomēr šajā brīdī sapratu, ka šī diena un, iespējams, pat tuvākā nedēļa parasta pavisam noteikti nebūs. Izrādījās, ka bija nogalināts Irānas Revolucionārās gvardes speciālo uzdevumu vienības «Kudsas spēki» komandieris ģenerālis Kasems Soleimani. Ņemot vērā, ka es Soleimani gaitām biju sekojis jau ilgi pirms viņa kļūšanas par ziņu sensāciju, apzinājos, ka prezidents Donalds Tramps, iespējams, ir atvēris Pandoras lādi un apzināti vai neapzināti ir radījis kaut ko lielu un ārkārtīgi bīstamu.

Mana intuīcija izrādījās pareiza – 8. janvāra naktī mana telefona ekrānā mirgoja notifikācijas no lielākajām pasaules mediju platformām ar vienu vienīgu uzrakstu - Iran strikes U.S. military bases in Iraq. Lieki teikt, ka tajā naktī negulēju un facebook aktīvi apspriedu notikumus Tuvajos Austrumos ar saviem domubiedriem no ASV un citām pasaules valstīm. Mēs visi nonācām pie viena vienīga secinājuma – ir jāgaida nākamās dažas dienas, lai redzētu Trampa atbildes reakciju. Piekritām, ka prettriecienu veikšanas gadījumā situācija varētu eskalēties vēl vairāk un militārā konfrontācija varētu vērsties plašumā gan intensitātes, gan ģeogrāfijas dimensijās.

It īpaši tā spriedām tāpēc, ka Irānas Revolucionārā gvarde bija iepriekš paziņojusi, ka militāri vērsīsies pret tām valstīm, no kurām pret to tiks veikts militārs uzbrukums – respektīvi ASV sabiedrotajiem, kuri bāzē Vašingtonas bruņotos spēkus (potenciāli Persijas līča valstīm). Tāpat jau atkal tika pieminēta Izraēla, kurai jau iepriekš tika draudēts ar uzbrukumu pēc Soleimani nogalināšanas. Visbeidzot, bažas papildināja arī iepriekš Trampa izplatītais paziņojums, ka Irānas atbildes reakcijas gadījumā ASV vērsīsies pret vairākiem valstī esošajiem kultūras objektiem, radot bīstamu precedentu – uzbrukumu konfliktā iesaistītās puses teritorijai.

Ģenerālis Kasems Soleimani

FOTO: -/AFP

Par laimi, Donalds Tramps izvēlējās uz Irānas pārdrošo gājienu militāri neatbildēt un aprobežojās tikai ar jaunu sankciju piemērošanu. Ņemot vērā, ka pēc Irānas trieciena tūlīt jau būs pagājusi nedēļa un jauna būtiska attīstība nav notikusi, ir iespējams paskatīties uz Irānas-ASV eskalācijas epizodi ar svaigām acīm un uzdot jautājumu – kāpēc tad beigu beigās karš neizcēlās?

Kāpēc Irānas un ASV konflikts neturpināja eskalēties?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, primāri ir jāsaprot, ka šī konfrontācijas epizode bija vairāk domāta iekšējam patēriņam gan ASV, gan arī Irānā. Par ASV runājot, Donaldam Trampam vajadzēja reaģēt uz tās līgumdarbinieka nogalināšanu Irākā un sekojošo uzbrukumu valsts vēstniecībai Bagdādē. Pretējā gadījumā viņš būtu draudējis izskatīties vājš un neizlēmīgs gan savu vēlētāju, gan atbalstošo republikāņu vidū. Turklāt, ja patiešām ir patiess apgalvojums, ka Kasems Soleimani bija iesaistīts plaša uzbrukuma plānošanā pret ASV, tad šāda uzbrukuma nenovēršana Trampam noteikti nepalīdzētu pirms šogad gaidāmajām vēlēšanām. Nedrīkstam arī aizmirst, ka Soleimani jau ilgstoši ir bijis ASV ienaidnieku saraksta augšgalā un šāda mērķa nogalināšana prezidentu potenciāli parādītu labākā gaismā.

Par Irānu runājot, kopš Donalda Trampa aiziešanas no Kopīgā Visaptverošā rīcības plāna (JCPOA) un ASV sankciju politikas piemērošanas tās valdošais režīms saskaras ar ievērojamām grūtībām. Irānas ekonomika, maigi izsakoties, ir piedzīvojusi labākus laikus, un valstī norisinās protesti. Savukārt Kasems Soleimani Irānā bija ļoti populārs cilvēks (lai gan viņa uzskatiem bija arī daudz pretinieku) un ļoti augsta ranga amatpersona.

Ne velti pastāv viedoklis, ka nogalināt Soleimani bija tas pats, kas nogalināt jebkuras citas valsts aizsardzības ministru.

Viņa nāve šokēja Irānas iedzīvotājus, un tos salīdzinoši vairāk vienoja nepieciešamībā cīnīties pret ASV agresijas izpausmi. Teherānā valdošais režīms šajā kontekstā sajuta spiedienu reaģēt. Pretējā gadījumā tas riskētu vēl vairāk graut savu jau tā paputējušo reputāciju.

Ņemot vērā iekšpolitikas un reitingu specifiku, kam ir jānotiek, lai kāda no pusēm izvēlētos neatbildēt uz militāru soli? Ir nepieciešams apzināties, ka pieprasījums pēc izlēmīgas darbības ir apmierināts un iekšējais atbalsts sliktākajā gadījumā nav zaudēts, bet labākajā – ir pat iegūts. Par laimi, šādi apstākļi pagājušajā nedēļā realizējās gan Irānai, gan ASV.

FOTO: TOM BRENNER/REUTERS

Irāna atriebās par Kasema Soleimani nogalināšanu un varēja droši apgalvot, ka tā ir veikusi izlēmīgu atbildes triecienu. To visu papildināja Irānas Revolucionārās gvardes solījumi turpināt atriebības gājienu (šķietami asimetriskā līmenī). Par Trampu runājot, fakts, ka viņš nogalināja Kasemu Soleimani, viņam bija nopelnījis pietiekami daudz politisku punktu, lai prezidents varētu atļauties atkāpties no militāras atbildes un izskatīties nedaudz vājāks. Atsevišķi analītiķi pat norāda, ka Tramps no šīs krīzes ir aizgājis ar popularitātes ieguvumu. Tas tāpēc, ka viņš ir spējis sevi nostādīt kontrastā Barakam Obamam, kurš izvēlējās ar spēku nereaģēt uz ķīmisko ieroču lietošanu Sīrijā.

Turklāt Tramps, iespējams, apzinājās, ka Irānas iespējamā reakcija uz ASV īstenotu atbildes triecienu var gluži otrādi – novest pie problēmām ar elektorātu.

Tas tādēļ, ka tad, ja Irāna patiešām būtu īstenojusi savus uzbrukuma draudus un nolēmusi, ka atsevišķi ASV sabiedrotie ir palīdzējuši šos triecienus veikt, konflikts varēja tikt pārnests uz visu Tuvo Austrumu reģionu kopumā. Šajā gadījumā dienaskārtībā jau atkal varēja nonākt jautājums par Hormuza šauruma bloķēšanu un augstām globālām naftas cenām, kuras, pirmkārt, varētu nepatikt Trampa vēlētājiem un, otrkārt, ietekmētu globālās ekonomikas attīstību, kas var atstāt iespaidu arī uz pašas ASV ekonomiku (par spīti tās pieaugošajai neatkarībai no naftas un gāzes resursiem). Nedrīkstam arī aizmirst to, ka viens no Trampa priekšvēlēšanu solījumiem bija ASV karavīru izvešana no Tuvajiem Austrumiem, bet vēršanās pret Irānu varētu radīt pretēju efektu - likt šo klātbūtni palielināt.

Šajā kontekstā arī ir jāpiemin, ka Irāna šķietami izdarīja triecienus uz tādām vietām ASV bāzēs, kurās neatrodas paši karavīri. Līdz ar to Trampam tika atstāts logs, caur kuru prezidents varēja izlīst, lai situāciju deeskalētu. Dzīvā spēka upuru gadījumā politiķim būtu bijis ļoti grūti pamatot savu nevēlēšanos uzbrukt.

Ko varam sagaidīt nākotnē?

Līdz ar Trampa atkāpšanos šķiet, ka plaša mēroga konvencionāla kara scenārijs, kurā ASV un Irāna tiešā veidā viena pret otru cīnītos, vismaz pagaidām ir novērsts. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka Irānas jautājums ir atrisināts.

Vašingtonai vēl arvien nav pieņemama valsts ārpolitika, tās centieni veidot ballistisko raķešu programmu un iegūt lielāku reģionālo ietekmi. Savukārt Irānai nav pieņemami ASV centieni to iegrožot un spēlēšanās ar ideju par valdošā režīma maiņu. Ir sagaidāms, ka asimetriskā kara dimensijā konfrontācija turpināsies vismaz līdz brīdim, kad tiks noslēgta jauna kodolvienošanās, kura atkal ļautu Irānai piekļūt globālajai ekonomikai un mazinātu spiedienu uz tās režīmu. Tomēr, lai līdz tam nonāktu, kādai no pusēm ir nepieciešams piekāpties, un pagaidām izskatās, ka tas nenotiks. Kā norādījis Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, par progresu šajā dimensijā varētu runāt tikai pēc ASV prezidenta vēlēšanām, kuras norisināsies gada otrajā pusē.

Vienlaikus uzmanību būtu jāpievērš arī Irānas notriektās lidmašīnas lietai.

Valdības vainas atzīšana ir izraisījusi jaunu protestu vilni – vēl vienu izaicinājumu, kuru valdošajam režīmam ir nepieciešams risināt. Ir paredzams, ka šādi sabiedrības aktivitātes uzplaiksnījumi turpināsies vēl ilgi. Katrā gadījumā – 2020. gada sākums Tuvo Austrumu reģionā ir nesis sev līdzi uguni. Atliek vērot, vai tikpat liesmojošs būs arī turpmākais gads.

FOTO: Ebrahim Noroozi/AP