Lai arī kopš kritiena no paša vadītā motocikla aptuveni sešpadsmit gadu vecumā, par kuru nelepojos un nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt, ka šajā notikumā bija iesaistīti arī atspirdzinājumi, vairs neesmu apsvēris iespēju kļūt par aktīvu motobraucēju, pret motociklistiem vienmēr esmu izjutis pārsvarā pozitīvas emocijas.
Vismaz, ja neskaita to vienu džedaju, kurš, neaprēķinājis sava transportlīdzekļa gabarītus, sadauzīja mana auto spoguli un tad aizbēga.
Tomēr pēdējā laikā aktualizētā diskusija par motociklistu izklaidēm mežos reti kuru atstāj vienaldzīgu. Un kā nu ne, ja izveidojusies situācija, kurā abas karojošās puses visaktīvāk pārstāv vieni vienīgi idioti. No vienas puses kaislīgi motorizēto divriteņu izklaižu aizstāvji, kas mežu izārdīšanu uzskata par tādu pašu pamattiesību kā Teksasas redneki piecu šaujamieroču turēšanu savos džipos, bet no otras puses dabas “draugi”, kas pāri meža stigām izvelk metāla stieples un uz zemes izmētā ar naglām piedzītus sprunguļus.
Šis ir tas mirklis, kurā gribas nostāties pa vidu un abas iesaistītās puses apskaut gluži kā alternatīvi apdāvinātu bērnu, kuram ceturtajā klasē joprojām neizdodas saskaitīt divi plus divi; citējot kaķi Leopoldu: “Ребята, давайте жить дружно!” (veči, dzīvosim draudzīgi). Jo, šķiet, tikai raugoties pilnīgi no malas, pietiekami dzidri izkristalizējas situācijas absurdums.
Proti – ja tu esi kaislīgs motosporta entuziasts un vēlies pamatīgi izstiept pa mežu, visupirms tev ir jāzina, kur to drīkst darīt. Par to pietiekami izsmeļoši pastāstīts jau Paula Timrota raidījumā.
Gluži kā dodoties sēņot, arī dodoties motoizbraucienā, vajadzētu izvēlēties zemi, kas nav kāda privātīpašums. Latvijas valsts mežiem ir jauka mobilā aplikācija, kas ļaus precīzi noteikt vietas, kuras pilnīgi droši nepieder privātpersonām. Nākamais punkts – ar moci braukt drīkst tikai pa ceļiem, tāpēc jebkas, kas vairs nav ceļš, nozīmē – nē. Valsts mežos ir nejēgā daudz tiešām sarežģīti izbraucamu ceļu, kas būs pietiekami krietns izaicinājums pat motobraucējiem, kas vēlas noķert vairāk adrenalīna nekā nepieciešams. Ja ar to ir par maz – dodieties uz īpaši ierīkotām trasēm. Ja tomēr nekādi, nekādi nav iespējams apvaldīt vēlmi paraut ratā, braucot starp kokiem, – nopērc pats savu mežu un tur vari dot ručkā uz velna paraušanu.
Savukārt visi tie, kurus tik ļoti tracina pa mežu ceļiem braukājošie motociklisti: ja kāds no viņiem braukā pa jūsu privātīpašumu – uzstādiet zīmes “privātīpašums”, kā arī cilvēcīgus un laicīgi pamanāmus norobežojumus. Ja motociklisti braukā pa svešu mežu neatļautās vietās – fotografējiet, filmējiet un tad ziņojiet par to varas iestādēm, lai tās risina situāciju un soda par pārkāpumiem. Ja motociklisti nebraukā pa jūsu privātīpašumā esošu mežu, turklāt pārvietojas, ievērojot noteikumus, bet jums vienkārši nepatīk, ka visādi te braukā apkārt un taisa troksni, – nopērciet ausu aizbāžņus vai leciet Daugavā.
Tas ir precīzi tik vienkārši. Un ticiet man, šo pāris elementāro lietu ievērošana būs daudz produktīvāka par centieniem sociālo tīklu komentāros pierādīt, kurš no iesaistītajiem ir pats lielākais atsaldenis.
Nobeigumā tomēr pieminēšu, ka nesen kāds intelekta apdalīts tīrradnis bija pārvilcis pār meža ceļu trosi, kas kādam noteikumus ievērojošam kvadraciklistam beidzās letāli. Šis bija atgadījums, kas liek apšaubīt cilvēces tiesības uz tālāku eksistenci, jo skaidrs, ka kaut ko tādu paveikt var vienīgi idiots vai morāls kroplis. Principā tas ir viens solis līdz tam, kad kāds taisnības cīnītājs sāks šaut pa sēņotājiem vai izraks bedres ar paslēptiem durkļiem vietās, kur pilsētā kāds mēdz iet pa zaļo zonu. Tā ir slepkavība, un par to ir jāsēž cietumā.
