Uz naža asmens: politiskās izdzīvošanas rokasgrāmata (4)

No tā visa monarhs spēja izkāpt ne tikai ar sausām kājām, bet arī padarīt Jordāniju par Tuvajiem Austrumiem nosacīti stabilu un modernu valsti. Viņa dzīves gājums ir aprakstīts vēsturnieka un starptautisko attiecību pētnieka Avi Šlaima grāmatā «Jordānijas lauva: karaļa Huseina dzīve mierā un karā», kura fokusējas uz nebeidzamajām politiskajām spēlēm gan Jordānijas iekšienē, gan starp globālajām lielvarām – ASV un PSRS, gan starp Tuvo Austrumu spēlētājiem – Irānu, Saūda Arābiju, Izraēlu, Ēģipti un citiem.

Grāmatas autors ir veicis apjomīgu pirmavotu izpēti (tai skaitā vairākas reizes intervējis pašu karali Huseinu), lai radītu auksta aprēķinātāja dzīves ainu, kurš labi izprata sava reģiona politiskās reālijas un spēja pieņemt pareizus, taču nereti smagus un ļoti pretrunīgi vērtētus lēmumus. Ne velti viņš vēl arvien ir saglabājis savu statusu kā viens no visilgāk valdošajiem moderno Tuvo Austrumu valdniekiem, kurš iemantoja cieņu gan no saviem atbalstītājiem, gan arī pretiniekiem. Šo cieņu ilustrē fakts, ka viņa bēres, kuras norisinājās 1999. gadā, bija lielākais pasaules līderu saiets kopš 1995. gada.

Monarha dzīves gājumā iezīmējas arī vairāki politiskās varas noturēšanas priekšnoteikumi, kurus iespējams aplūkot tuvplānā.

Diversificē sabiedrotos

Lai gan Jordānija vienmēr ir bijusi Rietumu sabiedroto lokā, tomēr karalis Huseins meistarīgi bija gatavs sadarboties gan ar PSRS un tās sabiedrotajiem Tuvo Austrumu reģionā, gan arī ar arābu valstu lielo ienaidnieku Izraēlu. Huseins grāmatā tiek nosacīti slavināts par sava «dialoga pār frontes līnijām» politiku, kuras ietvaros viņš arābu valstu sabiedrībām publiski pauda agresīvu retoriku pret Izraēlas valsti, taču realitātē bija ar to gatavs koordinēt ārpolitikas un nepieļaut nekontrolētas sadursmes. Ebreju valsts līderi daudz vairāk vēlējās, lai Jordānijas tronī paliktu Huseina pārstāvētā Hašemītu dinastija, nevis pie varas nāktu kāds neprognozējams spēlētājs, kurš varētu radīt liekas problēmas. Zīmīgi, ka Huseina laikā tika arī noslēgts Jordānijas un Izraēlas miera līgums un Jordānija vēl arvien ir viena no divām arābu valstīm (otra ir Ēģipte), kura ir izvēlējusies spert tik drosmīgu soli.

Šāda diversifikācijas politika Huseinam nereti ļāva iegūt vērtīgus ieguvumus viņa režīma pastāvēšanai un Jordānijas vispārējai attīstībai.

Piemēram, viņa atklātā kritika pret PSRS ietekmi Tuvajos Austrumos bieži palīdzēja iegūt daudzus draugus ASV kongresā, kas rezultējās dāsnā naudiskā palīdzībā.

Līdzīgu palīdzību viņš ieguva arī ar periodisku tuvināšanos PSRS draudzīgajām Ēģiptei un Irākai. Piemēram, karaļa Huseina režīms ilgstoši spēja importēt Irākas naftu par salīdzinoši pievilcīgām cenām un saņemt vērtīgu cita veida ekonomisku palīdzību. Papildus tam tika arī samazināta iespējamība, ka karaļnams varētu krist tad, ja novērstos tā galvenais starptautiskais patrons – Amerikas Savienotās Valstis. Galu galā – parasti citām valstīm ir mazāka vēlēšanās destabilizēt valsti un tās valdnieku, ja tām ar to ir uz sadarbību vērstas attiecības.

Pielāgojies sabiedrības noskaņojumam

Viens no iemesliem, kāpēc Huseins tiek uzlūkots pozitīvi, ir viņa spēja sajust izmaiņas sabiedrības domā un tai pielāgoties. 50. gadu vidū, kad Tuvajos Austrumos ārkārtīgi populāras bija Ēģiptes prezidenta Gamela Abdela Nāsera proponētās arābu nacionālisma idejas un cīņa pret koloniālisma mantojuma nokratīšanu, Huseins veica būtiskus soļus viņa valstī esošās Lielbritānijas ietekmes samazināšanai.

Būtiskākie no tiem – Londonas sākotnēji izveidoto Jordānijas militāro spēku - «arābu leģiona» pārveidošana par Jordānijas bruņotajiem spēkiem un virsnieku nomainīšana uz Jordānijas pilsoņiem.

Tāpat Huseins anulēja Lielbritānijas un Jordānijas sadraudzības līgumu un centās aizstāt Londonas sniegtās naudiskās subsīdijas ar palīdzību no kaimiņos esošajām arābu valstīm. Šo politiku arī pavadīja jau iepriekš minētā monarha tuvināšanās Nāsera režīmam, kas nopelnīja viņam politiskus punktus un ļāva mazināt pret viņu vērsto iekšējo spiedienu.

Savukārt, sākoties arābu nacionālisma ideju norietam, Huseins atkal nekautrējās nostiprināt savu sadarbību ar Jordānijas galveno starptautisko patronu – Amerikas Savienotajām Valstīm un īstenot tai un tās sabiedrotajiem draudzīgāku ārpolitiku. Turpinot piemēru uzskaitījumu, var arī minēt Huseina pretestību ASV vadītajai intervencei Kuveitā un Irākā Līča kara laikā 1991. gadā, kas pamatīgi uzlaboja viņa popularitāti valsts iedzīvotāju vidū. Savukārt pēc kara noslēguma Huseins vēlējās atgūt ASV uzticību un aktīvi iesaistījās Vašingtonas vadītajā Izraēlas-Palestīnas miera procesā, kas rezultējās Oslo miera līguma noslēgšanā. 

Dalies ar varu

Neskatoties uz to, ka Huseins dažkārt Jordāniju vadīja ar dzelzs dūri, viņš kopumā saprata, ka parlamenta un valdības pastāvēšana var būt noderīga arī monarhijas izdzīvošanai. Tas tāpēc, ka uz šīm struktūrām ir iespējams novelt atbildību par valstī esošajām nedienām un izkāpt no kritikas ar sausām kājām. Neskatoties uz visiem tās trūkumiem, viņa veiktā Jordānijas politiskās sistēmas atvēršana (sākumā 1956. gadā un pēc tam 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā) arī palielināja atbalstu demokrātiskāk domājošās sabiedrības daļas vidū. Vienlaikus Huseins bija arī slavens ar savu Tuvajiem Austrumiem neraksturīgo gatavību piedot politiskajiem pretiniekiem un tos atkārtoti iesaistīt valsts pārvaldē apmaiņā pret uzticību viņa varai. Neskatoties uz milzīgajiem riskiem, šāda politika palīdzēja veidot taisnīga un laipna valdnieka tēlu.

Esi gatavs izmantot spēku (arī pret sabiedrotajiem)

Lai gan teorētiski Jordānija vienmēr ir bijusi palestīniešu aizstāve, Huseins rīkojās salīdzinoši agresīvi brīdī, kad Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas (PLO) aktivitātes pret Izraēlu no Jordānijas teritorijas sāka apdraudēt monarhijas pastāvēšanu.

Ņemot vērā, ka organizācija bieži izraisīja liekas problēmas ar valdību Telavivā, aicināja gāzt Huseina režīmu un pat veica atentāta mēģinājumus, Huseins izvēlējās riskēt ar apkārt esošo arābu valstu nosodījumu un izmantot militāru spēku.

Rezultātā PLO no Jordānijas teritorijas tika patriekta un bija spiesta pārcelt savu darbības bāzi uz Izraēlas ziemeļos esošo Libānu. Savukārt šis notikums ievadīja vēl vienu asiņainu Tuvo Austrumu konfliktu – Libānas pilsoņu karu (1975-1990). Liela daļa vēsturnieku uzskata, ka pretējā gadījumā Huseina valdīšanai būtu pienācis gals un Jordānija būtu pilnībā kļuvusi par lielu palestīniešu pretošanās štābu.