Mērnieku laiki: kaislības Rūjienas novadā (10)

TVNET sāk rakstu sēriju par administratīvi teritoriālo reformu, kurā pētīs, kā novadi attīstījušies līdz šim, kā savu nākotni iztēlojas tajos dzīvojošie cilvēki, un, vai viņu vēlmes saskan ar valdības redzējumu. 

Dodamies uz vistālāko Latvijas ziemeļu pilsētu Rūjienu, kas vairāku mēnešu garumā skaļi protestēja pret iekļaušanos Valkas novadā - vāca parakstus, sagaidīja ministru ar smago tehniku, solīja uz Saeimu braukt ar cūku mēsliem, teica, ka karti zīmējis nejēga vai politiskā prostitūta, ieceri nosaucot par jauno “Molotova - Ribentropa paktu”.

Tāpat kā naukšēnieši, rūjienieši gribētu, lai “paliek kā ir”, bet, ja nu tomēr jāapvienojas, tad vienīgais virziens - Valmiera. Strenču novads, kas pēc visiem rādītājiem ir depresīvāks par saviem ziemeļu kaimiņiem, arī grib uz Valmieru, bet pagaidām netiek. Piekļauties Valkai negrib neviens. Reformas rezultātā valdība cer palielināt pašvaldību efektivitāti un konkurētspēju, bet uz vietas nav skaidrs – kā?

“Objektīvi nav īpašas vajadzības apvienoties,” Ziemeļvidzemes pašvaldību vadītājiem piekrīt Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes asociētais profesors, Eiropas Padomes eksperts pašvaldību lietās Māris Pūķis. “Ja novadi netiek pievienoti, tiem ir cerības saglabāt bāzes infrastruktūru un līdz ar to stimulu uzņēmējiem. Pašvaldības baidās kļūt par nomali, un šīs bažas ir pamatotas, jo deputātiem (lielo novadu) būs jāorientējas uz vēlētājiem, un tie būs tuvāk administratīvajam centram,” skaidro Pūķis, neizslēdzot, ka šāda situācija perspektīvā var izraisīt investīciju samazināšanos novadu nomalēs. “Mēs to jau tagad varam vērot lielajos novados – Madonas, Gulbenes. Investīcijas nobirs centrā, un tiem, kas ir nomalē, būs jāvāc mantiņas un jābrauc prom." 

Cilvēki objektīvi novērtē situāciju, neredzot jēgu reformai, kas grib norullēt ar spēku, iztukšojot teritoriju.

Par mazo Naukšēnu novadu, kas uzrāda labus sociālekonomiskos rādītājus un uzskata, ka var pastāvēt patstāvīgi, Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks saka, ka “tādu vajag glabāt kā acuraugu”.

Tālā pilsēta

Jo tālāk uz ziemeļiem, jo ainava kļūst vienmuļāka - nedaudzās apdzīvotās vietas ir trūcīgas, bez infrastruktūras. Modernu degvielas uzpildes staciju, kurā atvilkt elpu un padzert kafiju, tā arī nemanām. Pilsētas statusu Rūjiena ieguva tieši pirms simts gadiem, bet 20. gadsimta vidū Rūjiena bija rajona centrs. Tagad tā ir miniatūra, sakopta mazpilsēta, ar uz pirkstiem saskaitāmām ielām, divu, triju stāvu apbūvi un plašu laukumu. Centrs ir tukšs, automašīnu var brīvi novietot. Ar arhitektūras pieminekļiem pilsēta nevar lepoties - kara laikā tā gandrīz pilnīgi tika nopostīta, nodega 200 koka mājas. Toties te ir pirms simts gadiem celts, plašs kultūras nams, kas iederētos jebkurā lielpilsētā, stilīga aizpērn celta estrāde, ikoniskais “Rūjienas saldējums”, divi lielāki pārtikas veikali, divas burvīgas kafejnīcas. Ak jā, baznīca. Vēl var ieklīst izstāžu zālē. Tas arī viss.

Ar tūrismu novadā ir, kā ir - var cerēt uz caurbraucējiem.

Rezervēt booking.com naktsmājas ne Rūjienā, ne Strenčos, ne Naukšēnos neizdodas, jo to piedāvājumā vienkārši nav - tuvākā viesnīca Valmierā. Rūjienas mājaslapā gan var atrast dažas viesu mājas Naukšēnos un dzīvokli pilsētā. Rūjienā viss ir ziemeļnieciski atturīgs, gaumīgs - nav Latgalei un Lietuvas pierobežai raksturīgā košuma un nepareizības. Ir jauki, bet pietrūkst dzīvīguma.

Tāds miers un klusums, ka jāiekniebj sev - vai neguli.

Ar skatu uz Valmieru

Dome atrodas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā speciāli pašvaldības vajadzībām celtā ēkā. Guntis Gladkins (Vidzemes partija) pašvaldību stūrē teju 20 gadus - viņš tur roku uz Rūjienas pulsa, un rūjienieši viņam uzticas.

“Esam sadzirdēti, bet vēl jau ir Saeimas otrais un trešais lasījums,” ar atturīgu optimismu iesāk Rūjienas novada domes priekšsēdētājs. Nē, Valka neesot bijis “bieds” - arī tai jāatrod vieta kartē. “Valmiera ir visas Vidzemes attīstības centrs ar plašu ietekmi, kas ietver Smilteni, Valku, Limbažus, Aloju, Rūjienu. Līdz ar to mums ir tieksme pievienoties spēcīgākajam,” viņš pamato izvēli. Vislielākā mijiedarbība Rūjienai ir ar Mazsalacas un Naukšēnu novadu, Rūjienas infrastruktūru izmanto kārķenieki, kas skaitās Valkas novadā. Jaušama arī Igaunijas ietekme - līdz Karksi Nuijai, kas ir nedaudz attīstītāka par mazo Moisakilu, 30 km.

Atgriežoties pie reformas, Guntis Gladkins neiebilst pret ideju par otrā līmeņa - reģionālo pašvaldību vai tā saukto zemju izveidi, atstājot pašreizējos novadus, “kādi tie ir”. Ja izveidos 39 pašvaldības (34 novadi un 5 pilsētas - Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jūrmala, Rēzekne) pašreizējo 119 pašvaldību vietā, otrais līmenis nebūs aktuāls. Par reģionālajām pašvaldībām jau gadiem ilgi iestājas Māris Pūķis. 

No Rīgas reformu nevar realizēt, jo ministrijas nespēj  “domāt reģionāli” - salīdzināt reģionu priekšrocības un saskatīt attīstību.

“Rīgā ar bažām skatās uz to, ka daļa varas varētu nonākt reģionos.” Reforma ir teju jārealizē, bet skaidrības, kāda izskatīsies Latvijas karte, joprojām nav.

Runājot par Rūjienas novadā iekļautajiem pagastiem, novada vadītājs akcentē valsts atbalsta trūkumu pierobežas teritorijām, kas ir izteikti mazapdzīvotas. “Jums no Rīgas liekas, ka te nekā nav - viss apstājies, bet tā nav. Rūjiena, salīdzinot ar citām vietām, ir rosīga, protams, tie mazpilsētas vaibsti ir tādi, kādi ir. Kādreiz caur Rūjienu gāja dzelzceļš - tagad tas viss beidzies.” Ekonomisko jaudu neveicina iedzīvotāju novecošanās un trīsdesmit, četrdesmit gadus vecu cilvēku izbraukšana. Iedzīvotāju dinamikas perspektīva nav optimistiska. Rūjienas novada attīstības indekss ir 71 (no 110 pašvaldībām), Valkas novads atrodas - 87. vietā, Naukšēni - 58., Strenči – 95.

“Rūjienas saldējumā” ir ap 50 darba vietu, ir kokapstrādes ražotnes, zemnieku saimniecības, bruģakmens ražošana, bioloģiskās saimniecības. Vēl ir kalējdarbnīca, aitu un šinšilu audzētavas, amatniecības pakalpojumi, maiznīca, mājamatnieki. Bezdarba līmenis novadā 2,7%. “Bezdarba pie mums faktiski nav - tie, kas skaitās bezdarbnieki, faktiski jau vairs nav spējīgi strādāt.” 

 Biznesa interesi neveicina ģeogrāfiskais novietojums.

Arī izteikta magnēta, kas uz novadu varētu atvilināt pilsētniekus, kuriem apnikusi Rīgas burzma, līdzīgi kā, piemēram,  Cēsīm, Līgatnei vai Koknesei (gleznaina daba, Rīgas tuvums, laba satiksme), nav.

Līdz Rīgai tomēr jāmēro 150 km, kvalitatīva dzīvojamā fonda, ar ko iekārdināt jaunos speciālistus, pašvaldībai nav. Algas te svārstās, sākot ar minimālo līdz 800 eiro “uz rokas”. Izņēmums ir “Rūjienas saldējums”, kur vasaras sezonā kvalificēts strādnieks var nopelnīt “stipri virs 1000 eiro uz rokas”. Tomēr prasības uzņēmumā ir augstas - darbaspēku atrast nav viegli, vēlāk stāstīs “Rūjienas saldējuma” vadītājs Igors Miezis. Ne velti uzņēmumā strādā cilvēki no Rīgas, Siguldas, Valmieras. Virs 1000 eiro var nopelnīt speciālisti, kas apkalpo moderno lauksaimniecības tehniku. Arī viņi ir “uz izķeršanu”.

“Rūjiena ir vienīgā pilsēta, kurai jau desmit gadus ir cieša sadraudzība ar Japānas pilsētu Higašikavu, kas atrodas Hokaido salā,” dzimto mazpilsētu nebeidz slavēt mērs, rādot ūdens pumpi, kuram identisks uzstādīts Higašikavā.

“Ligzda, kas gaida atpakaļ,” viņš stāsta par uzkalnā uzstādīto objektu no pieciem akmeņiem, kuros iegravēti Rūjienas vēstures zīmīgākie notikumi. Kādreiz te atradās Ļeņina piemineklis. Starp citu, neatkarības priekšvakarā 1987. gadā rūjienieši pamanījās uzstādīt jaunu ļeņinekli. Pilsētiņu var izstaigāt 15 minūtēs, jo viss atrodas rokas stiepiena attālumā. Dodamies aplūkot pērn atklāto estrādi Rūjas krastā, kas 2019. gadā ieguva gada labākās būves titulu, un vērienīgo kultūras namu, kurā ir arī sava kinozāle. Priekš laukiem kultūras dzīve te sit augstu vilni. Tāpat kā citur laukos, daudz kultūras pasākumu te ir par baltu velti.

Tieši bažas, ka, iekļaujoties lielā novadā, zudīs iespēja uz vietas realizēt iedzīvotāju vajadzībām būtiskus projektus, biedē visvairāk.

Vai rūjienieši tiks pie kārotā baseina, ja centrs būs 50 km attālumā, vai šurp brauks pazīstami mūziķi, mākslinieki un vai šāda moderna estrāde taptu liela novada paspārnē? Vai, no centra raugoties, neliktos, ka moderna sporta bāze viņiem tur laukos nav vajadzīga?

Kultūras nama vadītāja Ilze Leska stāv skatuves vidū - aizdomājusies par gaidāmo Valentīndienas koncertu. Ohou! Akustika lieliska. Kara gados zālē bija zirgu stallis, padomju laikos sporta zāle, tagad pasākumi notiek katru nedēļu. Rūjienai ir savs amatierteātris, orķestris, deju kolektīvi un tā tālāk. Rokgrupa “Refleksija” ir no šis puses. “Mēs i rūjeneš,” izbaudot ar garšu saka Ilze. Rūjieniešu dialekts stipri līdzinās Ventspils pusē dzirdētajam. “Mēs līdzīgi kā ventiņi raujam galotnes nost,” paskaidro Guntis.

Ķesele, kopsis, roidas, aizoskāt - tā viņi runā, tie rūjeneš.

Saki Rūjiena, domā - saldējums!

Ja kāds saka, ka Rūjiena - tas ir saldējums, rūjienieši uzmet lūpu: Ķekava taču nav vistas vien. Un tomēr Rūjienai ir saldējuma pilsētas aura. Rūjienas pienotava celta 1912. gadā, un piena labumu ražotāji nekad nav mainījuši savu atrašanās vietu. Saldējums te taisīts jau ulmaņlaikā. Senā fotoattēlā redzams, kā saldējums tiek vests ratos, pilnos ar Rūjas upes ledus gabaliem. Tagad SIA “Rūjienas saldējums” produkcija tiek eksportēta uz 25 valstīm. “Rūjienas saldējuma” mājā viss ir mazliet kājām gaisā, jo rit remonts. Uzņēmuma īpašnieks Igors Miezis desmit gadus strādā Rūjienā, bet dzīvo Stopiņos. Līdz ar to viņa skatījums uz novadu apvienošanu ir mazāk emocionāls, ar plašāku fokusu. Viņš ir lojāls pret rūjieniešiem, tāpēc tāpat kā vairākums parakstījies pret iekļaušanos Valkas novadā. “Es pilnībā uzticos vietējiem, kas labāk zina, kas novadam vajadzīgs,” iesāk Igors. Un tomēr… “Tam visam ir otra puse. Ja palūkojamies, kādus iemeslus visā Latvijā min pašvaldībās, tad reti izdodas dzirdēt objektīvu, argumentētu viedokli, kāpēc nē. Vai kāds ir izpētījis situāciju, izanalizējis plusus un mīnusus? Nē!

Vai saukļi, ka Valka ir nabadzīga un meklē sev sponsorus, bet Valmiera bagāta, tāpēc tur būs labāk, ir pamatoti?

Viens no argumentiem parasti ir šāds: “Mēs neesam pret reformu, bet pret to, ka ar mums nerunā.” Tā ir emocionāla apvainošanās. Mēs visi saprotam, ka reforma ir vajadzīga, administratīvais aparāts jāsamazina, jākonsolidē. Emocijas būtu jānoliek pie malas, citādi neko nevarēsim izmainīt.”

Pēc viņa domām, bažas par Rūjienas nākotni paliek, neatkarīgi no tā, vai novads pievienojas Valkai vai Valmierai. “Šobrīd mēs attīstām savu mazo dzīves telpu, kā protam, pašvaldībai ir laba sadarbība ar uzņēmējiem, bet, ja centrs būs tālu un tur ieradīsies no “kaut kādas Rūjienas”…"

Bet varbūt Valkā mums būtu lielāka teikšana, varbūt mēs varētu izkonkurēt turienes vietvalžus?

  “Visticamāk, ka Valmieras virziens ir pareizs, jo vietējie situāciju izjūt un izprot labāk,” turpina Igors, piebilstot, ka metodē, kā lietas tiek risinātas, ir pārāk daudz emociju. Reformas ieguvumus arī viņš īsti nespēj iztēloties. “Ģirts Rungainis saka, ka nav jēgas atbalstīt vietas, kurās ir mazāk par 5 tūkstošiem iedzīvotāju, jo tām tāpat esot “skuju taka”. Tomēr man liekas, ka neviens mūsu valstī nevar atbildēt, kāda tad īsti ir Latvijas vīzija un stratēģija. Kad pie mums ieradās delegācija no 45 valstīm, viņi teica, ka te nekā nav. Teicu: “Paskatieties, govis šeit ir laimīgas.” Cilvēki no Nīderlandes, Dānijas, Vācijas to saprot: o jā, ekoloģija.”

Nē, ražot saldējumu Rūjienā nav izdevīgi - izmaksas ir augstākas, nekā būtu, piemēram, Pierīgā, kur mazāk jāmaksā par transportu.

Tomēr aiziet no Rūjienas saldējuma ražotājs pat nedomā. ”Mums te patīk, un mēs gribam strādāt šeit - neko no valsts neprasām, tikai lai netraucē mums strādāt, katru gadu mainot nodokļus. Zīmolam šeit ir ģeogrāfiska piesaiste, turklāt Rūjienai ir saldējuma pilsētas enerģētika.” Patiesībā jau saldējuma ražotne varētu atrasties arī ārpus Latvijas, kurā ražošanas procesu sadārdzina augstais darbaspēka nodoklis un elektroenerģijas izmaksas. “Darbaspēka nodokļi mums ir augstākie Baltijā - 74%, desmit kilometrus attālajā Igaunijā - 52%. Arī elektrība pie mums dārgāka nekā Igaunijā, Lietuvā un Polijā.” Tomēr atalgojuma tendences uzņēmumā ir pieaugošas. “Esam gatavi algas audzēt arī turpmāk. Mums ir vīzija uzturēt reģionā augstākās algas, lai varam piesaistīt labākos darbiniekus.”

Un ko tā reforma mainīs?

Tas ir pilnīgi izslēgts, ka mēs dotos prom, neaplūkojuši izstāžu zāli un nenoklausījušies stāstu par Rūjienas vēstures līkločiem. Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa mūs sagaida pie sienas, kas noklāta ar dažu laiku slavenāko rūjieniešu fotogrāfijām. “Kāpēc rūjienieši visā pasaulē ir tik slaveni?” viņa iesāk. “Viss sākās 1849. gadā ar muižnieku Hamilkāru fon Felkerzāmu, kas latviešu zemniekiem piedāvāja izpirkt māju un zemi. Mūsu muižnieki ir bijuši tik liberāli, ka 1905. gadā rūjienieši nevienu muižu nenodedzināja. Zemnieki ātri kļuva bagāti, tāpēc skoloja bērnus,” stāsta Līga, ar roku apvelkot plašu loku bilžu sienai. Dina Kuple, Harijs Liepiņš, Intars Rešetins, Endziņu ģimene, Dagnis Čākurs, Ivars Zviedris, Inga Spriņģe, viņa turpina vēl labu brīdi. Rūjienietis ir tēlnieks Andris Vārpa, kurš Rīgu izdaiļojis ar Kārļa Padega, Irbīša un Rīgas mēra Džordža Armisteda skulpturāliem tēliem. Un vēl un vēl. Kamēr aplūkojam profesores Rasmas Garlerijas pūcīšu kolekciju, ieskanas ģitāra un Līga rauj vaļā: “Paliec sveiks, mans mazais draugs, mūsu mīlas laiks bij jauks…” Dziesmu 1942. gadā sarakstīja rūjienietis, mūzikas pedagogs un komponists Ēvalds Siliņš. Līga nodzied vēl dažas dziesmas japāņu un igauņu valodā. Var pamanīt, ka viņa ļoti mīl savu novadu. Par reformu viņa piemetina: lai zinātu, kā ir Rūjienā, ir jāatbrauc uz šejieni, nevis karte jāzīmē kabinetā. Lai gan iedzīvotāju samazināšanās tendence ir jaušama, kā to varētu mainīt reforma, rūjieniešiem nav skaidrs.

Izmetam līkumu pa Rūjienu - pilsēta ir kā no skatu kartītes. “Brauciet uz Rūjienu pavasarī, kad pie mums zied sakuras,” atvadoties saka Guntis Gladkins. Paldies rūjieniešiem par laipno uzņemšanu, mēs vēl aizšausim līdz Latvijas tālākajam ziemeļu punktam - Ipiķiem.

Par pagastu, kura iedzīvotāju skaitu var raksturot ar vārdu “daži”, dzīvi “uz robežas”, baltajām naktīm un vilkiem, kuru nu gan te esot daudz, lasiet turpmāk TVNET.