Palīdziet, man jātiek uz Valgu! (3)

Valkā uz ielas ir samērā daudz cilvēku, bet veikali, lai gan vaļā, ir tukši. Vairākās tirdzniecības vietās pārdevēji strādā gumijas cimdos un no pircējiem viņus šķir aizsargstikls. Atšķirībā no citām pašvaldībām Valkas novada dome ir atvērta, ierobežoti vien daži pakalpojumi klātienē.

Domes darbinieki šajās dienās strādā līdz vēlam vakaram, visu laiku zvana telefons, iemesls viens: “Palīdziet, man jātiek uz Igauniju!”

“Sabiedrības viļņošanās ir liela, jo patiesībā pilsēta ir viena,” iesāk Vents Krauklis, Valkas novada mērs. No viņa kabineta līdz Igaunijai ir 200 metru. “Tie, kuriem nav saistības ar Valgu, uzskata: mūri priekšā, lai neviens netiek uz Igauniju.”  Valkā un Valgā pagaidām nav neviena apstiprināta saslimšanas gadījuma ar “Covid-19”. Tuvākie inficējušies ir Viru un Tartu. Tomēr Valkā saslimstības risks ir augstāks nekā Latvijas vidienē, jo cauri pilsētai iet tranzīta ceļš uz Tallinu, Sanktpēterburgu. Pilsētā mana automašīnas ar Ukrainas un Baltkrievijas numuriem. Novadā atgriežas cilvēki no ārzemēm.  

Krauklis saka, ka vēl pirms valdības noteiktajiem ierobežojumiem Valkas sociālais dienests sāka apzināt cilvēkus, kas ir riska grupā - vecāka gadagājuma un ar hroniskām slimībām -, viņiem vajadzības gadījumā piegādās visu nepieciešamo mājās. Pagaidām atsaucība nav liela un paviršā attieksme satrauc. “Daudzus no viņiem es pazīstu, zinu, ka nav pieteikušies palīdzības saņemšanai, bet satieku veikalā. Kad prasu - kāpēc ej uz veikalu -, viņi atbild:

“Kaut kur taču man jāiziet. Ai, ko tad es! Es Sibīriju esmu izgājis, visu redzējis.”

Šāda attieksme mani uztrauc, jo stāsts ir tieši par viņu veselību un dzīvību.” Ir gadījumi, kad pašizolācijas prasības neievēro no ārzemēm atbraukušie. “Laukos šajā ziņā ir vienkāršāk - visi viens otru zina un paziņo.”  Dome šajās dienās ziņojusi policijai par trim “apkārt saigātājiem”.  “Nav jau īsti mehānisma, ko darīt. Ja cilvēkam nav apziņas, viņš pēc trim dienām atkal kaut kur aizies.” Tiem, kuriem nav iespējas pašizolēties, respektīvi, atbraucējs dzīvo vienā dzīvoklī ar vecmāmiņu vai mammu, kurai ir hroniska kaite, pašvaldība uz noteiktu laiku bez maksas piedāvā telpas un bezkontakta pārtikas piegādi. Arī šādu iespēju neviens vēl nav izmantojis.

Pašvaldības administrācija ir izvietota vairākās ēkās, no kurām dažās durvis ir slēgtas. Tomēr lielākā daļa darbinieku ierodas darbā kā ierasts. Izņēmums ir kases, kur vairs nepieņem maksājumus skaidrā naudā. Tomēr tie, kuriem nav bankas konta un sociālie pabalsti tiek izmaksāti skaidrā naudā, 25.martā, pašvaldības policijas uzraudzīti, pa vienam varēs saņemt naudu. Valkas “saulesbrāļi” necietīs!

Pazudis tulkojumā

Pašvaldība ir izveidojusi sarakstu, kurā iekļauti vairāk nekā 300 Valkas iedzīvotāji, kuriem jātiek uz Igauniju. Lielākā daļa kaimiņvalstī strādā, daļa dzīvo Valgā, bet strādā Valkā, citiem igauņu pusē ir nevarīgi ģimenes locekļi.

“Piemēram, šodien pāri robežai netika sieviete, kurai Valgā dzīvo 90 gadus vecā māte. Arī igauņu sociālais dienests daudz nevar palīdzēt, jo kundze nerunā igauniski.” 

Ņemot vērā, ka visi - arī atbildīgie dienesti - ar šādu situāciju saskaras pirmo reizi, apjukums ir milzīgs, turpina pašvaldības vadītājs. Ir gadījies, ka cilvēku ielaiž Valgā, bet atpakaļ viņš netiek. Robežu sargā militāro dienestu pārstāvji, ir iesaistījusies policija, zemessargi, tāpēc daļa informācijas “pazūd tulkojumā”. “Igauņi visu laiku maina prasības. Sākumā teica, ka pietiks ar sarakstu, tad paziņoja, ka vajadzīga izziņa no darba vietas. Zvanījām uzņēmumiem, lai taisa izziņas. Vakar uz darbu netika arī mūsu domes darbiniece, jo viņa dzīvo Valgā.”

Kamēr daļa valcēniešu pārdzīvo stresu un neziņu, vai viņi rīt nokļūs darbā vai ne, citi noskaņoti kaujinieciski: robežu ar Igauniju, kur saslimstība ir septiņreiz augstāka, jāslēdz un punkts: "Vajadzēja domāt, kad Latviju nodeva!" Naidīgas replikas sociālajos tīklos saņem arī Vents Krauklis. Pēc viņa domām, Igaunijas pusē strādājošie nav būtiskākā riska grupa, atšķirībā no tiem, kas atgriežas no ārzemēm. Turklāt pierobežā cilvēki nekad nav šķirojuši, kurā pusē darba vieta, bet skatījušies, kāds arods piemērotāks. “Tad jau arī Latvijas pusē nevar iet uz uzņēmumu, kurā strādā daudz cilvēku.

Bet vai pilnīga ekonomikas apstādināšana ir pareizais risinājums? Ko mēs teiksim cilvēkam, kurš pelna iztiku ģimenei?

Kompensācijas mehānisma šādiem gadījumiem pašvaldībai nav. Mēs koncentrējamies uz to, lai pasargātu riska grupas.”

Krauklis ir nobažījies par sociālā dienesta darbiniekiem, kuriem ikdienā nākas komunicēt ar  daudziem cilvēkiem. Ir vienošanās, ka vajadzības gadījumā talkā nāks zemessargi. Kad jautāju par sejas maskām, kuru šobrīd pietrūkst pat medicīnas iestādēs, mērs saka, ka pagaidām to nav, bet jautājums tiekot risināts centralizēti kopā ar Pašvaldību savienību. 

Kamēr sarunājamies, zvana Igaunijas robežapsardzes pilnvarotā par šo teritoriju vietnieks.

“Jā, jā, te iet kā trakomājā!”

Krauklis lūdz atrisināt robežšķērsošanas jautājumu, lai valcēnieši var nokļūt pie tuviniekiem Igaunijas pusē. Viņš runā par gadījumu, kad robežsargi atļāvuši sievai nodot medikamentus vīram, kas mīņājies Valgas pusē, bet satikties abiem neļāvuši. “Pirms tam runāju ar robežsardzes priekšnieku, bet viņu negaidīti aizkomandēja glābt igauņus, kas iestrēguši uz Polijas robežas. Ar viņa vietnieku viss jārisina no jauna.”  Tur jau tā lieta, ka modeļa, kā rīkoties, nav - risinājumi tiek meklēti uz vietas, mācīšanās notiek procesā.

Un tomēr, ja nu… Ja notikumi risinātos pēc sliktākā scenārija un Igaunijā strādājošie paliktu bez darba, pašvaldība vērstos pie valdības ar lūgumu iedalīt līdzekļus ekstra situācijai.

Uz Valku pēc stiprā brandavīna

Nesteidzīgi virzāmies uz Igauniju. Robežpunktu pamanām tikai tāpēc, ka gar to staigā cilvēks koši dzeltenā vestē ar rāciju rokā. Citādi pilsētas saplūst kopā. Mums pretim, velkot ceļasomu, lēni nāk manāmi sagurusi meitene.

Diāna mērojusi ilgu ceļu no Somijas - ārkārtas situācijas dēļ iestrēgusi uz vairākām dienām. Pāri Igaunijas-Latvijas robežai tikusi bez problēmām vien uzrādot pasi. Un viss. Viņa visu laiku lūkojas telefonā, gaidot, kad viņai atbrauks pakaļ, lai aizvestu uz Rīgu, kur viņu gaida divu nedēļu karantīna. 

Super Alco lielveikals, kur parasti plūst automašīnu un ļaužu straume, līdzinās vientulīgam templim - lielajā telpā ar augstajiem griestiem dzirdams katrs solis un pārmītais vārds. Esam vienīgie pircēji.  Klink, saskaroties noskan degvīna pudeles. Vietā, kur atradās 75 grādu dzira, melnē caurums.

Valkas alkohola outlet veikalos milzu tempā izpirkts 75 grādu degvīns 0,7 litru tilpumā.

Stiprais brandavīns, ko lieto dezinfekcijai, šobrīd vēl pieejams divos veikalos. Viens kungs esot izteicis cerību, ka sieva dažreiz atļaus arī savādāk palietot. Stiprais šņabis patiesi ir lielisks dezinfekcijai, turklāt lētāks par citiem dezinfekcijas līdzekļiem. Kopš robežas slēgšanas no 20 Super Alco veikala darbiniekiem palikuši četri “mohikāņi” - vadītāja Laura Rozīte, darbinieki Maksims Smirnovs, Anita Jansone un Amanda Purene.

Apstaigājot tukšos koridorus starp plauktiem, sajūta dīvaina, bet pagaidām noskaņojums pacilāts. Kā būs vēlāk…

Atbalstoties uz kruķiem, no veikala ar iepirkumu maisiem nāk kundze cienījamos gados - Velga Krona. Vai nav bail? Viņa parausta plecus. Nodzīvota gara dzīve, bet nekas tāds nav piedzīvots, tāpēc, kā justies, viņa īsti nezina. “Nu kad pienāks tas laiks, tad pienāks...” viņa skumji pasmejas. Kaut kur jau jāiet - nevarot visu dienu mājās sēdēt. Viņa dzīvo burtiski dažus metrus no robežas.

Tranzīta ceļš aizved līdz robežai, ko šķērso kravas automašīnas. Pirmajā dienā rinda izveidojās tik gara, ka pašvaldībai nācās ierīkot papildu tualeti, bet šobrīd robežas šķērsošana norit raiti. Redzam, ka mašīnas piestāj, uzkavējas un dokumenti tiek pārbaudīti cītīgi. Alco 1000 logos var spoguļoties ar degvīna pudelēm fonā. Pircēju nav.

Laukumā piestājušas divas smagās automašīnas ar Igaunijas numuriem. Šoferi atpūšas un pa logu sarunājas. Dmitrijs Fartadinovs Andrejs Habilainens pārvadā šķidrināto gāzi, ko izmanto medicīnā.

Uz Latviju braucot gandrīz katru dienu, bet ar cilvēkiem saskarsmes neesot. Andrejs stāsta, ka sieva uz darbu neejot - dzīvojot mājās ar bērniem.

Mazo bērnudārzā varot nodot, tikai pārceļot pāri žogam.

Netālu no robežas atrodas poliklīnika - šķiet pamirusi. Ja vien nav akūta vajadzība, poliklīniku valcēnieši apmeklē aizvien retāk. Ģimenes ārstu tālruņi kūp - cik vien iespējams, viņi konsultē pa telefonu vai dodas mājas vizītē. 

Bagāto slimība

Pie veikala satiekam kundzi, kura, spriežot pēc vecuma, tuvojas riska grupai. Viņa tikai pasmejas un velosipēda grozā sastūķē pirkumus. Esot laba imunitāte, jo raujoties svaigā gaisā - sals vai lietus. Viņa ir sētniece bērnudārzā. Vasarā sēņojot, ogojot un ar velosipēdu braucot jebkuros laika apstākļos. Nepaspējam atgūties, kad viņa jau uzlec uz velosipēda un, lietum sitoties sejā, šaujas prom.

Aptiekāre pastāsta, ka pēc veselības ministres paziņojuma, ka ibumetīns negatīvi ietekmē koronavīrusa skartos, cilvēki izpērkot paracetamolu. 

Lietoto preču veikals tukšs kā izslaucīts. Pārdevēja Inguna Levina saka, ka citkārt šajā laikā veikalā esot liela rosība, jo igauņiem patīkot Latvijas lietotās preces, kas nāk no Lielbritānijas un Itālijas. Igaunijas second hand veikalos lielākoties atrodams skandināvu sportiskais stils.

Pēc viņas domām, šobrīd, kamēr kaite nav izplatījusies iekšzemē, “Covid-19” ir turīgo cilvēku slimība.

Tieši tāpēc tā aktīvāk izplatās Rīgā un Pierīgā.  “Tie, kuri dzīvo no minimālās algas, nevar atļauties ceļot.”  Viņa pamanījusi, ka “kaislības ap koronavīrusu” un neskaidrā situācija ir kā lakmusa papīrs, kas parāda, kāda nu kuram attieksme pret dzīvi.

“Saka, ka piesaistīsi to, no kā baidies. Mēs mazgājam rokas, viens otram pārāk netuvojamies un domājam pozitīvi.” Viņa iesaka mums nopirkt filmu diskus un grāmatas angļu valodā, kas te lielā izvēlē. 

Pirms prombraukšanas ieskrienu puķu veikalā, un kļūst mazliet skumji. Tulpes dažādās nokrāsās, taisnas kā sveces, rozes un Alpu vijolītes podiņos. Ziedi lēnām vīst, tā arī nesagaidot pircēju.

Dezinficējam rokas - šodien piekto reizi - un atgriežamies Rīgā.