Piektdien, 20. martā, portāls TVNET intervēja Latvijas Republikas Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu par Covid-19 krīzes aktualitātēm. Premjerministrs papildus citiem jautājumiem sniedza ieskatu gan valdības plānos atbalstīt grūtībās nonākušos uzņēmumus, gan ieskicēja aptuvenās prognozes par krīzes ilgumu.

Vēl vakar notika Ministru kabineta ārkārtas sēde, kurā tika minēts, ka valsts sniegtais atbalsts Covid-19 krīzes seku likvidēšanai ir jau sasniedzis 2 miljardus eiro. Domāju, ka daudziem mūsu lasītājiem, skatītājiem, klausītājiem ir radies jautājums – no kurienes tad īsti tiek ņemta šī nauda?

Faktiski ir trīs avoti. Tas pirmais avots ir valsts kase. Valsts kasē ir nauda apmēram miljards eiro, kas ir daļa no mūsu ārējā parāda, bet nav daļa no mūsu budžeta deficīta. Tātad tā ir uzreiz pieejama nauda un mums nav jāiet tālāk finanšu tirgos. Protams, ja šo naudu izmantojam, tas palielinās budžeta deficītu, bet mēs esam pilnīgi gatavi to šajā krīzes situācijā darīt. Otrs miljards kombinējas daļēji no naudām, ko ir spējis piesaistīt ALTUM, un Eiropas Savienības fondiem. Tātad, ja saliekam kopā visus pieejamos avotus šobrīd, sanāk aptuveni divi miljardi.

Mūsu lasītājs ir iesūtījis jautājumu par ēnu ekonomikā strādājošajiem. Viņš vērš uzmanību uz to, ka pagaidām runājam par aptuveni 130-270 tūkstošiem cilvēku, uz kuriem nodokļu nemaksāšanas dēļ neattieksies valdības atbalsta pasākumi. Viņiem arī šajā situācijā ir grūtības kaut kur aizbraukt, jo robežas daudzām valstīm ir slēgtas. Vai ir plāns, kā risināt šādu problēmsituāciju?

Šis ir viens no lielajiem izaicinājumiem. Tas pirmais, ko vakar mēs pieņēmām ar Dīkstāves likuma palīdzību, ir programma, kura attieksies uz visiem legāli nodarbinātajiem, kuri maksā visus nodokļus. Tā programma tiks administrēta caur Valsts ieņēmumu dienestu (VID) – tur būs skaidri zināms, kas un kā. Tas nebūs vairs ko kāds saka, bet tiem datiem ir jāatbilst tam, ko VID jau ilgstošā laikā redz. Par šo otro grupu man ir ļoti grūti lēst, cik tur cilvēku, jo tajā ietilpst arī cilvēki, kuri ēnu ekonomikā dzīvo pilnībā. Iespējams, ka tie oficiāli strādā par minimālo algu, bet neoficiāli iegūst papildu ienākumus. Šiem cilvēkiem mēs skatīsim, kādā veidā varētu nākt viņiem talkā.

Tomēr šeit redzam to milzu netaisnību – cilvēki, kuri ir strādājuši ēnu ekonomikā, tagad sāks, iespējams, saprast, ko nozīmē valsts sniegtās sociālās garantijas.

Tad, kad spējam reaģēt, mēs spējam konkrēti palīdzēt tiem, kuri ir maksājuši nodokļus. Tātad nodokļu maksātāju nauda ies par labu tiem, kuri ir nodokļus maksājuši.

Tad krīze šajā kontekstā arī varētu būt tāds kā audzinošais elements?

Es nevēlos krīzi izmantot kā audzinošu elementu. Es gribētu no šīs krīzes mācīties – kas mums vēl ir jādara, lai uzlabotu mūsu nodokļu sistēmu. Tā lielākā grūtība ir tāda, ka liela daļa pat legāli strādā bez pilnām sociālām garantijām. Tas vienkārši nav pareizi, un tas mums būs jāpiekoriģē, bet mēs, protams, strādājam pie risinājuma, kā palīdzēt ikvienam Latvijas pilsonim. Šī nu ir viena ārkārtas situācija. Vienam otram noteikti liksies netaisnīga, bet mums beigās kaut kādā mērā būs jāpalīdz visiem, kuri būs nonākuši grūtībās.

FOTO: Evija Trifanova/LETA

Kā ar komercmedijiem? Vai ir kāds plāns, kā palīdzēt tādiem lieliem Latvijas interneta portāliem kā Delfi, TVNET, kur principā galveno ienākumu daļu veido  reklāmas? Vai ir kāds plāns, ko darīt šajā kontekstā?

Vakar valdībā mēs pieņēmām lēmumu par vairāk nekā 250 000 eiro, kas bija paredzēti reklāmu kampaņu veidošanai caur NEPLP Rīgas domes vēlēšanu kontekstā. Mēs šo pašu naudu paņēmām un novirzījām caur NEPLP uz medijiem tieši informēšanai. Es saprotu, ka tur būs ne tikai sabiedriskie (valsts) mediji, bet arī komercmediji.

Varbūt arī varat paskaidrot – vai šī dīkstāves palīdzība, par ko tagad runājam, ir aizdevumi, kuri pēc tam jāatdod?

Nē. Šī ir nauda, kuru valsts caur ieņēmumu dienestu maksās pa taisno cilvēku kontā algas vietā. Tas nav aizdevums – tas ir valsts maksājums.

Mēs ilgi diskutējām, vai šo palīdzību piemērot tikai uzņēmumiem, kuri atbilst konkrētiem kritērijiem, vai arī konkrētām nozarēm. Mēs ejam otro virzienu un sākam ar nozarēm, kuras apzināmies, ka valdības pasākumu dēļ ir saskārušās ar problēmām. Piemēram, mēs slēdzam visas skolas – protams, visi skolu ēdinātāji ir bez noieta. Mēs slēdzam kinoteātrus – protams, kinoteātris ir bez noieta. Mēs slēdzam teātrus – protams, teātris ir bez noieta un tā tālāk. Mēs sākumā definējām diezgan garu sarakstu ar cietušajām kategorijām, kuru darbinieki tūlīt varētu saņemt šo palīdzību – 75% no algas līdz 700 EUR.

Tomēr vai nepastāv risks, ka kāds varētu ar šiem atlases kritērijiem mēģināt manipulēt un no krīzes iedzīvoties?

Es nešaubos, ka būs indivīdi, kuri varētu ko tādu mēģināt iedomāties. Tomēr atcerēsimies, ka mēs dīkstāves reglamentu administrēsim caur VID. Savukārt VID piemānīt nav iespējams.

Šī institūcija redz, kurš ir maksājis nodokļus un kurš nav. Tieši tāpēc mēs atstājam šo administrēšanu tieši caur VID un ieņēmumu dienests būs tas, kas izmaksās naudu. Mēs regulāri (vismaz 2x nedēļā) pārskatīsim gan dīkstāves palīdzībā iekļauto uzņēmumu sarakstu, gan iekļaušanas kritērijus, un mēs strādājam kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru (LTRK), kā arī Latvijas Banku. Visi ieinteresētie eksperti sēž kopā un diskutē, kuras nozares iepriekš minētajam sarakstam pievienot un kurus kritērijus uzasināt, lai mēs trāpītu tiem, kuri ir skarti. Nenoliedzami, ka mēs arī iesim tālāk.

FOTO: JEROME FAVRE / EPA

Vai uzskatāt, ka šī krīze varētu beigties pēc mēneša un mēs atgriezīsimies pie business as usual?

Domāju, ka mums jāgatavojas, ka tas nebūs tikai viens mēnesis. Paskatīsimies kaut vai uz Ķīnu. Tur es sapratu, ka tikai šodien ir otrā diena bez jauniem vietējās izcelsmes saslimšanas gadījumiem. Tomēr slimība vēl arvien tiek konstatēta iebraucējiem. Sākums Covid-19 epidēmijai Ķīnā bija nedaudz vairāk kā pirms diviem mēnešiem. Tātad domājams, ka šis vilnis Latvijā būs apmēram divu mēnešu garumā (varētu pat būt nedaudz ilgāk).

Tomēr ārkārtas stāvokļa ilgums būs atkarīgs no tā, kādā veidā šī slimība Latvijā noritēs. Šeit es varu tikai uzsvērt – ja mēs kā sabiedrība nopietni uztveram valdības ierobežojumus un mediķu ieteikumus, mums tā saslimstība būs mazāka. Mūsu veselības aprūpes sistēma varēs ar visu tikt galā tad, ja mēs kā sabiedrība ievērojam visus noteikumus.

Jebkurā gadījumā šis ārkārtas stāvoklis ir diezgan liels spiediens valsts ekonomikai. Ja situācija nebūs normalizējusies vairāku mēnešu garumā, vai jūs pieņemsiet lēmumu robežas beigu beigās atvērt, lai izvairītos no ekonomikas sabrukuma?

Mēs esam saistīti ar pasaules un Eiropas ekonomiku. Starp notiekošo Latvijā un citviet nepastāv pārāk liela atšķirība. Ja pēc laika Latvijā Covid-19 pandēmija nebūs norimusies, tad visticamāk, ka tas nebūs noticis arī citur. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no lēmuma atvērt vai neatvērt robežas ekonomiskais stāvoklis neuzlabosies. Mēs pagaidām neviens nevaram prognozēt tālāko nākotni. Mēs zinām tikai vienu lietu – ja ievērojam epidemiologu ieteikumus un atstarpi cilvēku starpā, ja neejam svešos cilvēkos, ja pēc aiziešanas uz veikalu uzreiz nākam mājās, mēs šo laiku pārziemosim daudz labāk. Ja tā lieta būs pavisam citādā mērogā (Eiropā vai pasaulē), tad tā ir pavisam cita situācija.

Mēs jebkurā gadījumā turpināsim darīt visu iespējamo, lai turpinātu atbalstīt mūsu ekonomiku, un šobrīd mūsu rīcībā ir diezgan lieli līdzekļi, lai to darītu. Ja vajadzēs, atradīsim arī papildu līdzekļus. Tas šoreiz nebūs šķērslis – galvenais ir pasargāt sabiedrības veselību (īpaši vecākus cilvēkus un cilvēkus, kuri nav tik veseli un ir jutīgāki pret šādiem satricinājumiem).

Minējāt par starptautisko dimensiju. Vai tas nozīmē, ka esam arī gatavi nepieciešamības gadījumā prasīt palīdzību no ārvalstīm?

Protams. Ja tas būs nepieciešams, es to darīšu nekavējoties. Šobrīd gan mums tas nav nepieciešams, un šobrīd mēs redzam, ka mums spilvens ir.

Par ekonomikas aizvēršanu jāatceras, ka katrā situācijā rodas jaunas iespējas ekonomikai augt.

Piemēram, es lasu par uzņēmumiem, kas var piedāvāt 3D sejas maskas. Latvija var būt viena no valstīm, kura spēj ražot pasaulē pieprasītus priekšmetus un preces, kuras eksportēt tālāk. Tāpat vakar noskatījos sižetu par vienu no mūsu šprotu ražotājiem, kura liktenis ir bijis pavisam grūts. Tomēr pēkšņi pieprasījums pēc šprotēm ir kļuvis ļoti liels.  Pieļauju, ka tas ir tāpēc, ka mājās paliekošie un citi cilvēki labprāt pērk konservus.

Tātad ir ļoti grūti paredzēt to, kā jaunos apstākļos reaģēs uzņēmēji un ekonomisti. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks un cilvēce pēc būtības nekad nestāvēs uz vietas. Mainīsies apstākļi, un mēs pielāgosimies – esmu pārliecināts, ka mūsu uzņēmēji, būdami ļoti gudri un veikli, to izdarīs ļoti ātri.

Mūsu lasītājs arī iesūtījis jautājumu: vai ir nepieciešams noteikt pilnīgu karantīnu? Viņaprāt, pašreizējie ierobežošanas pasākumi nav pietiekami un cilvēkiem tik un tā ir augsts risks inficēties (piemēram, sabiedriskajā transportā).

Mums ir jāseko līdzi epidemiologu ieteikumiem. Ja būs ieteikums, ka vajadzētu piemērot vēl stingrākus ierobežojošos pasākumus, mēs to arī izdarīsim. Šobrīd nav tāda ieteikuma, jo mūsu sabiedrība ir ļoti disciplinēta un cilvēki jau sevi ierobežo daudz vairāk par valdības noteiktajām prasībām. Tas ir tas galvenais.

Vēl viens jautājums par starptautisko dimensiju. Mēs nesen redzējām, ka Polija neizlaida cauri tās robežai Latvijas repatriētos pilsoņus par spīti attiecīgās vienošanās panākšanai. Vai šis piemērs neparāda, ka Eiropas Savienības valstu starpā trūkst vienotības, lai cīnītos pret Covid-19 krīzi? Vai tas nav vēl viens pierādījums, ka ES integrācijas projekts nav līdz galam izstrādāts?

Eiropas integrācijas projekts patiešām nav līdz galam izstrādāts. Tam varu piekrist. Eiropas Savienība nav veidota tā, lai ātri reaģētu jebkurā krīzes situācijā. Tomēr Eiropas Savienība ir ļoti spējīga sakoordinēt reakciju un lēmumus tad, kad saskaramies ar konkrētu problēmu. Piemēram, mobilizēt naudu un tādā garā. Eiropā arī esam vienojušies slēgt ārējās robežas un tagad meklējam veidu, kā aizvērtās iekšējās robežas atkal atvērt preču plūsmai. Piemēram, Polija nav vismaz vārdos slēgusi preču plūsmu, bet faktiski uz tās robežas ar Vāciju ir desmitiem kilometru garas rindas, kuras sastāv no fūrēm. Tās pēc definīcijas pārvadā preces. Šā jautājuma risināšanā ir iesaistīts mūsu Ārlietu dienests, Satiksmes ministrija, es pats, Valsts prezidents un pārējās Baltijas valstis. Strādājam arī ar vāciešiem un beigu beigās panāksim rezultātu.

Jāatceras, ka šī slimība katrā valstī norit citādā veidā un ir citāda sabiedrības reakcija. Viena sabiedrība varbūt prasa tādu vairāk autoritāru pieeju, bet latvieši ir ārkārtīgi disciplinēti un inteliģenti (lai gan iespējams, ka viens otrs šādu pieeju vēlētos). Mēs paši ļoti labi saprotam, ko tie mediķi mums saka. Mums nav sešas reizes jāsaka, un mēs varbūt ievērojam to, ko citās valstīs nevarētu piespiest ievērot ar pātagu. Respektīvi, nevar piespiest ar likumu panākt to, lai cilvēki tik saprātīgi uzvedas.

FOTO: Anton Novoderezhkin/TASS

Runājot par Eiropas vienotību, vai gadījumā nav tā, ka šī Covid-19 krīze dos papildu munīciju nacionālistiskāk noskaņotajiem spēkiem Eiropā? Vai varētu būt tā, ka pēc šīs krīzes noslēguma Eiropa pati par sevi kļūst vairāk nacionālistiska un cilvēkus vairāk ierobežo?

Es domāju, ka tas ir scenārijs, kas neīstenosies. Tomēr mūsu galvenā rūpe ir turēt atvērtu vienoto tirgu. Ja šis vienotais tirgus aizveras, tad visas ekonomikas sabrūk. Tas ir tas, ko saprot jebkurā ES valstī. Visas tās ekonomikas ir tik cieši saistītas, ka tas pat nav reāli – kaut vai izejvielu sagāde vai sagatavju sagāde, pārtikas aprite, medikamentu aprite.

Tam visam ir starptautiska dimensija, un mēs to Latvijā ļoti labi izjūtam.

Tomēr es atkal vēlētos uzsvērt, ka robežu grūtību kontekstā mūsu pašmāju ražotāji spēs pielāgoties. Spilgts piemērs ir dezinfekcijas līdzekļi, uz kuru ražošanu tagad vairāk pāriet alkohola un pārtikas ražotāji. Tā pati situācija ir ar mediķu aizsarglīdzekļiem. Es domāju, ka, augot pieprasījumam Eiropā, mēs varēsim novērot, ka mūsu ražotāji sāk vairāk ražot arī tos.

Tāpēc domāju, ka jebkura ekonomika ir spējīga pielāgoties, bet mūsu interesēs ir turēt robežas atvērtas un esmu pārliecināts, ka tas ir arī Polijas, Vācijas, Francijas, Spānijas, Nīderlandes un arī Lielbritānijas interesēs (kaut gan tā tagad ir izstājusies no Eiropas Savienības).