Latvijas armija būtu gatava ielās nodrošināt karantīnu (95)

Sākšu ar jautājumu, kas saistīts ar jūsu iepriekš medijos minēto, ka Latvijas armija būtu gatava iesaistīties Covid-19 apkarošanā. Varbūt varat īsi paskaidrot, kā šī iesaiste izpaustos un ko tad mūsu armija būtu gatava darīt?

Tātad vispirms tiksim skaidrībā par to, ko nozīmē ārkārtas situācija. Ārkārtas situācija valstī nozīmē konkrētus ierobežojumus, par kuriem mēs vienojamies Ministru kabinetā un Saeimā. Šajā ārkārtas situācijā kontroles mehānismu vada Veselības ministrija un Iekšlietu ministrija. Aizsardzības ministrija savukārt sāk vadīt un kontrolēt situāciju tad, kad tiek izsludināts izņēmuma stāvoklis. Tas ir tad, kad valstī valda vēl nopietnāka krīzes situācija. Šai mirklī mēs līdz izņēmuma stāvoklim neesam nonākuši. Skatoties uz to, kā notika šī vīrusa izplatība, mēs pašlaik esam situācijā, kur liela daļa jautājumu joprojām tiek kontrolēti, un tas nozīmē, ka Nacionālie bruņotie spēki atrodas tādā palīgfunkcijā. Mēs esam 7/24 gatavi.

Ko tad armija varētu darīt vai ko armija līdz šim ir darījusi? Pirmkārt, mēs redzam, ka šā vīrusa laikā citas slimības nav atceltas.

Tāpat arī citi apdraudējumi valstī nav atcelti, un tas nozīmē, ka Nacionālajiem Bruņotajiem spēkiem ir jāveic visi priekšnosacījumi, lai saglabātu savu veselību un būtu gatavi arī atbildēt uz citiem drošības izaicinājumiem, kas ir saistīti ar drošības apdraudējumu kā tādu valstī.

Paralēli tam Nacionālie bruņotie spēki iespēju robežās, protams, ir gatavi sniegt atbalstu pēc pieprasījuma Iekšlietu ministrijai, Veselības ministrijai vai kādām citām institūcijām.

Mēs esam šai momentā divreiz snieguši palīdzību ar aizsargmasku piegādi Rīgas slimnīcām un vakar AirBaltic. Mēs visi zinām, ka starp cilvēkiem, kuri ierodas no daudz vairāk inficētām valstīm (piemēram, Lielbritānija vai Spānija), ir daudz lielāks potenciāli slimo īpatsvars. Līdz ar to es domāju, ka jebkuram, kurš ir iekāpis šajā repatriējamo lidmašīnā, būtu automātiski jāvelk maska un nevajadzētu no tās izvairīties, arī izkāpjot no lidmašīnas.

Tālāk mēs esam vienojušies ar Iekšlietu ministriju šai mirklī, ka atvieglojam tās un robežapsardzes darbu, nosūtot ap 40 mūsu NBS cilvēku palīdzībā uz austrumu robežu. Ja tiks veikti kādi pastiprinoši pasākumi uz iekšējām robežām (Igaunijas un Lietuvas), mēs arī esam gatavi atbrīvot iekšlietu dienestus austrumu robežas virzienā, kas ir nosacīti klasiskais (varbūt lielākais apdraudējums) Latvijai, un tad Iekšlietu ministrija šos cilvēkus var nosūtīt tālāk jau uz iekšējām robežām.

Mēs arī esam vienmēr gatavi palīdzēt ar transportu un cita veida nodrošinājumu (krīzei padziļinoties). Kā piemēru varu minēt teltis – ja mums būtu jāizvērš kaut kas līdzīgs kara lauka hospitālim vai uzņemšanas nodaļai. Ja Veselības ministrijai un dienestiem, kas ar to nodarbojas, pietrūks telšu, mēs būtu gatavi viņus apkalpot un viņus nodrošināt. Mēs, protams, arī ļoti lielas krīzes apstākļos varam iesaistīties dažādos kārtības nodrošināšanas jautājumos. Visbeidzot, ja gadījumā kādreiz dzīvē (es ceru, ka līdz tam mēs nenonāksim) tiks izsludināts izņēmuma stāvoklis, tad mēs esam arī pilnībā gatavi pārņemt kontroli valstī.

Pašlaik mēs neesam saņēmuši daudz palīdzības pieprasījumu ne no Iekšlietu ministrijas, ne no Veselības ministrijas. Līdz ar to esam tādā kā stand by pozīcijā – mēs gatavojamies, trenējamies un vācam resursus, lai mēs būtu gatavi iesaistīties. Mēs domājam arī par to, ka varam palīdzēt ar sociālām lietām.

Proti – joprojām ikdienā notiek rekrutēšana NBS un zemessardzē. Pašlaik, vairāk cilvēkiem kļūstot bezdarbniekiem, mūsu tautiešiem atgriežoties arī no ārzemēm, viņi ir laipni lūgti apsvērt iespēju iesaistīties bruņotajos spēkos – gan profesionālajā dienestā, gan zemessardzē.

Zemessardzes gadījumā mēs pašlaik apsveram iespēju, ka varbūt varam dot kaut kādus atvieglojošos noteikumus vai nu cilvēkiem, kas jau ir nevalstiskajās organizācijās (NVO), vai vienkārši interesentiem, kas vēlētos šīs krīzes laikā palīdzēt citiem. Šos sociālos palīgus mēs varētu apsvērt uzņemt zemessardzē, un viņi varētu saņemt arī kaut kādas dienas naudas un atalgojumu par šo visnotaļ svarīgo darbu. Tā ka ir ļoti daudz modeļu, kuros bruņotie spēki varētu iesaistīties un palīdzēt, ja būtu nepieciešamība.

Jūs minējāt, ka armija nepieciešamības gadījumā arī varētu pārņemt varu valstī?

Nē… ja armija pārņemtu varu valstī, tad tas būtu apvērsums – uz to mēs nemudinām.

Es vēlējos pajautāt, vai jūs redzat armijas lomu arī karantīnas nodrošināšanā, ja tā tiktu izsludināta? Vai, teiksim, armija arī varētu palīdzēt uzraudzīt ielas un panākt, lai cilvēki neiet laukā?

Protams, mēs to varam vienmēr izdarīt. Tomēr pašlaik mums nav bijušas tādas prasības, nav bijis tāds lūgums. Es arī negribētu šeit ar lielgabalu šaut pa zvirbuļiem, jo protams, ka armijas parādīšanās ielās vai kādu rajonu norobežošana (kārtības ieviešana) nepieciešamības gadījumā var tikt nodrošināta, bet tas var radīt divu veidu attieksmi no sabiedrības. Daļa sabiedrības varbūt justos nedaudz drošāk, bet daļai sabiedrības tas arī radītu papildu paniku un nedrošības sajūtu. Kamēr vien iekšlietu sistēma ar šiem uzdevumiem tiek galā un mūsu epidemiologi un ārsti neprasa papildus šādus drošības elementus – kamēr vien Latvijas un Rīgas ielas ir drošas, tikmēr es domāju, ka mums nevajadzētu karavīriem ikdienā patrulēt uz ielām. Līdz tam mēs neesam nonākuši.

Tad sanāk, ka jūs būtu gatavi palīdzēt ar armijas rīcībā esošo ekipējumu, vai tā?

Mēs jau to darām un būsim vienmēr gatavi to darīt. Mums ir viena, kopīga valsts, un, ja mums ir resursi, tad tos labprāt izmantosim.

Vai šo resursu jums pietiktu, ja krīze eskalētos vēl tālāk?

Teiksim tā – mums Latvijā šajā mirklī resursu nepietiek, un, ja mēs skatāmies uz šīs krīzes iespējamo eskalāciju (paildzināšanu), tad mums ir jādomā par to, ka mēs nevarēsim šos aizsarglīdzekļus, aizsargtērpus vai pārējās lietas tikai importēt. Jāatceras, ka daudzas valstis šo preču eksportam uzliek ierobežojumus un robežu šķērsošana ir daudz apgrūtinātāka. Līdz ar to es esmu šodien aicinājis uz sarunu Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federāciju. Es gribētu pēc iespējas ātrāk noskaidrot, cik daudz un dažādus palīglīdzekļus Latvijas industrija un Latvijas uzņēmumi spēj un varētu nodrošināt mums pašiem tuvākajā laikā.

Mums ir, protams, vispirms jāatbalsta sava industrija, jo tas ir gan bezdarba jautājums, gan ekonomiskas dabas jautājums, gan arī šo piegāžu jautājums. Lai gan šī krīze, salīdzinot ar visām iespējamajām krīzēm, nebūt vēl nav pati lielākā, es domāju, ka mums ir jādara viss, lai šo industriju atbalstītu, un, ja mēs varam saražot maskas vai kaut ko līdzīgu šeit pat Latvijā uz vietas, tad es neredzu nepieciešamību to iepirkt no Ķīnas vai citām valstīm. Jāpārbauda pēc iespējas ātrāk, ko mēs paši šeit varam izdarīt.

Kā ar piesardzības pasākumiem armijā? Vai kaut kas tiek darīts, lai samazinātu slimības izplatības riskus tur?

Protams, armija nav pilnībā izolēta no visas sabiedrības – uz to norāda arī inficētie, jo starp mūsu sabiedrotajiem karavīriem pašlaik ir divi inficētie. Tāpat ir inficēts arī viens no NBS karavīriem. Viņš gan nav aktīvajā dienestā un ir inficējies mājās, atrodoties bērnu kopšanas atvaļinājumā. Līdz ar to viņš nav kazarmās. Tāpat arī mūsu sabiedrotie, kas ir iepriekš saslimuši, tur pašlaik neuzturas un šajās kazarmās arī nekad nav bijuši. Tomēr mēs ar komandieri Leonīdu Kalniņu katru dienu pārrunājam drošības pasākumus, un tiek maksimāli ierobežota tuva saskarsme. Mēs vēlamies, lai cilvēki kazarmās Ādažos arī sāktu valkāt maskas ikdienā. Ja notiek militārās mācības, ārpusē tiek ievērotas distances un distances tiek ievērotas arī ēdnīcās. Protams, mums ir arī pieejami dezinfekcijas līdzekļi. Maksimāli viss tiek darīts, lai armija saglabātu savas kaujas spējas un pēc iespējas neinficētos, vai inficētos lēnām.

Jāsaprot, ka armijas inficēšanās gadījumā tiek radīts lielāks papildu apdraudējums visai valstij nekā vienkārši tad, ja šī slimība izplatās tikai sabiedrībā. Šādā gadījumā mūsu valsts zaudē kaujas spējas, un to mēs nedrīkstam pieļaut.

Tad sanāk, ka militārās mācības šajā laikā tiek pieļautas un uz tām īsti neattiecas ierobežojumi par pulcēšanos?

Ierobežojumi attiecas. Mēs ļoti uzmanīgi sekojam līdzi tam, lai nebūtu nekādu risku. Tomēr jāsaprot, ka nevaram atcelt mācības kā tādas, jo neviens nav atcēlis arī citas slimības, kā arī citus drošības apdraudējumus. Tie reālajā dzīvē notiek, un mums tiem ir jābūt gataviem. Tāpēc arī mācības notiek.

Labojiet mani, ja kļūdos, bet 21. un 22. martā notika zemessardzes mācības ar mērķi uzlabot gatavību sniegt atbalstu Covid-19 ierobežošanā. Kas īsti tajās tika darīts?

Tieši tā. Šīs mācības notika pēc mana rīkojuma, un mēs trenējāmies izvērst šīs teltis un tās apkalpot, ar domu: ja gadījumā šī infekcija vēršas plašumā un pienāks kāda prasība no Veselības ministrijas, mēs būsim labāk sagatavoti. Šīs teltis ir arī jāvēdina, lai nebūtu iekšā kādas ķīmiskās smakas un kas tamlīdzīgs. Mēs cenšamies ieklausīties tajā, ko mums ikdienā saka epidemiologi un ārsti, un mēģinām saprast, kādas vajadzības tiem varētu būt pēc nedēļas vai pēc mēneša. Balstoties uz šīm vajadzībām, mēs arī organizējam mācības.

Runājot par armiju kopumā, vai uzskatāt, ka labākas sagatavotības nodrošināšanai cīņai pret Covid-19 un nākotnes krīzēm būtu vajadzīgi arī papildu līdzekļi aizsardzības budžetā? Ja tie ir vajadzīgi, cik lieli tie varētu būt?

Es pašlaik negribētu prasīt NBS papildu budžetu, jo mēs redzam, ka visa valsts atrodas krīzē un tās resursi šai momentā iet šā vīrusa apkarošanā un tā radīto ekonomisko un citu seku mīkstināšanā, kā arī likvidācijā. Tam tiek virzīta arī arvien lielāka daļa aizsardzības budžeta. Es domāju, ka šai mirklī mēs nevaram domāt par kādām atsevišķām nozarēm – ko un kam dot. Es zinu, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir dots budžets aizsardzības nozarei, bet tas ir dots tiešā saistībā ar šīs krīzes apkarošanu un dažu vīrusa laikā iespējamu draudu mazināšanu.

Protams, situācijas eskalācijas gadījumā mums būtu jāskatās, kādi būtu blakusefekti. Mēs drīzāk domājam citādi. Mums ir viens no plāniem (zinot, ka sadarbojamies ar Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federāciju un šiem uzņēmumiem) atrast nelielus līdzekļus papildu grantiem, ko dot uzņēmumiem, lai viņi pēc iespējas ātrāk spētu pārorientēties un sagatavoties to produktu ražošanai, kuri krīzē ir vajadzīgi. Tas ir viens no mūsu pēdējiem plāniem, ko mēs šajā momentā apsveram. Šodien tas tiks diskutēts arī ar aizsardzības industriju.

Ja skatāmies uz nākotni, vai tas tomēr neparāda, ka mums vajadzētu atvēlēt kaut kādus naudas līdzekļus budžetā, lai sagatavotos potenciālām krīzēm arī tādā civilā dimensijā, kura nav saistīta ar karadarbību, bet gan palīdzību sabiedrībai kopumā?

Domāju, ka daudz ko iemācīsimies no šīs Covid-19 krīzes. Pirmo reizi esam sastapušies ar infekciju/vīrusu, kas tādā veidā spēj paralizēt sabiedrību. Protams, tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem civilās aizsardzības laukā, sagatavoties daudziem un dažādiem pārsteigumiem. Ja runājam, piemēram, par hibrīda draudiem, tad nevaram izslēgt nākotnes situāciju, kur valstī izplatās šāda veida vīruss un vienlaikus notiek arī kaut kādi kiberuzbrukumi un cita veida apdraudējumi.

Tas nozīmē, ka mums ir pienācis pēdējais laiks savest kārtībā savu civilo aizsardzību un mācīties no šīm krīzes dotajām mācībām.

Tā ir pirmā reize mums, un nevaram teikt, ka esam tai pilnībā gatavi. Mums trūkst aizsarglīdzekļu. Piemēram, Taivānā uz 23 miljoniem iedzīvotāju ir uzkrājumos 40 miljoni sejas masku. Viņi arī ir aizlieguši šo sejas masku eksportu un sākuši ražošanu, kura valstij var piegādāt aptuveni 10 miljonus masku mēnesī. Latvijas gadījumā mums šādu krājumu nav.

Domāju, ka viena no šīm krīzes mācībām būtu tiešām nepieciešamība nodrošināties gan ar ventilācijas aparātiem plaušām, gan ar dažāda veida aizsardzības tērpiem, kombinezoniem, maskām, medikamentiem. Manuprāt, ir jādomā par kādu loģistikas centru, kas ļautu mums uzkrāt nepieciešamās preces. Tai skaitā arī ļautu mums sniegt kaut kādas garantijas ne tikai degvielai, bet arī, piemēram, pārtikas produktiem. Ikdienā mums nākas paļauties uz ļoti daudziem pārtikas iepirkumiem no citām valstīm pāri robežai un mēs nepilnvērtīgi izmantojam Latvijas resursus. Šīs krīzes laikā mēs varētu savest kārtībā arī šo nozari un pēc iespējas vairāk izmantot paši savus resursus, kas ir pieejami, bet dažādu iemeslu dēļ nav līdz galam izmantoti. Krīze ir ne tikai sāpju un pārdzīvojumu laiks, bet krīze ir arī iespēju laiks, kas ir jāizmanto, lai uzlabotu valsti.

Daži no mūsu lasītājiem ir pauduši viedokli, ka Latvijai, iespējams, vajadzētu domāt par papildu militāro aviāciju, ko krīzes laikā varētu izmantot. Kā jūs skatāties uz šādu ideju?

Negribu būt skeptisks un ironisks, bet katrs cilvēks, sastopoties ar krīzi, domā pa savam – kā viņš redzētu labākus risinājumus. Tomēr ne vienmēr idejas un piedāvājumi ir pietiekami balstīti uz zināšanām un faktiem. Mums ir daudz labu ideju, kas parādās sabiedrībā, bet ir arī tādas, kas ir bieži pārspīlētas.

Kas attiecas uz aviāciju, tad atcerēsimies, ka NBS aviācija (helikopteri) jau ikdienā nodarbojas tieši ar civilām un ne īsti militārām darbībām – slimnieku pārvietošanu, cilvēku glābšanu, tie ir civilās krīzes elementi. Mūsu plānos ir pastiprināt ar jauniem helikopteriem bruņoto spēku aviāciju, bet iepirkt lidmašīnas pagaidām plānojuši neesam. Latvijas teritorijā tās īsti tik daudz nebūtu izmantojamas. Turklāt mums ir ļoti spēcīga nacionālā aviokompānija AirBaltic, kura nodarbojas ar pasažieru un preču pārvadājumiem. Domāju, ka pašlaik krīzes apstākļos būtu jāizmanto tieši tās piedāvātie resursi. Mēs redzam, ka aviosabiedrības visā pasaulē pašlaik ir krīzes situācijā, un mēs nedrīkstam zaudēt AirBaltic. Tā ir pārāk svarīga mūsu ekonomiskās dzīves daļa. To tad izmantosim, un kombinācijā ar NBS helikopteriem mums pašlaik ir nodrošinātas visas nepieciešamās iespējas.

Vienu no mūsu lasītājiem arī interesē, vai Covid-19 krīzes risināšanā ir iesaistījusies NATO? Ja ir, tad kā šī iesaiste izpaužas?

Tāpat kā Latvijā, arī citās NATO valstīs izsludinātās ārkārtas situācijas lielā mērā ir saistītas ar civilo aizsardzību. Šeit pirmām kārtām ar to nodarbojas konkrēto valstu iekšējās sistēmas, nevis bruņotie spēki un Aizsardzības ministrijas. NATO vienmēr var tikt izmantots, lai palīdzētu civilajās krīzēs. Tāpat kā mūsu bruņotie spēki var tikt izmantoti, lai palīdzētu civilajās krīzēs. Viens no tādiem piemēriem ir pēkšņie lielie plūdi Hamburgā 60. gados, kur tūkstošiem cilvēku gāja bojā. Tieši pateicoties tā laika Hamburgas mēra un vēlākā kanclera Šmita lūgumam, tika iesaistīti citu NATO valstu helikopteri. Palīdzības iespējas pastāv, bet tikai pēc konkrētu valstu pieprasījuma nepieciešamības gadījumā.

Pēdējā laikā ir atkal aktivizējušies Krievijas dezinformācijas kanāli, kuri uzsver, ka vīruss ir mākslīgs ierocis un tā radīšanā ir bijuši iesaistīti arī mūsu valsts iedzīvotāji. Vai Aizsardzības ministrija paredz aktīvāk iesaistīt attiecīgās institūcijas dezinformācijas novēršanā?

Jūs jau pirms pāris dienām dzirdējāt arī NATO Stratēģiskās komunikācijas ekselences centra direktora Jāņa Sārta paziņojumu, ka šis ir laiks, kad arvien vairāk izplatās viltus ziņas. Mēs veicam ikdienas monitoringu arī par šīm melu ziņām. Liela sabiedrības daļa varbūt ne vienmēr pievērš uzmanību to avotiem. Šāda veida apmelojumi ir visapkārt, un tie testē sabiedrības izturību, jo par spīti tam, ka vīruss ir visās valstīs, mūsu iespējamie pretinieki testē valstu sabiedrības, lai redzētu, cik daudz šie meli krīt auglīgā augsnē un cik liela sabiedrības daļa uz tiem uzķeras. Neviens nav atcēlis nedz citas slimības, nedz citus draudus, nedz kiberuzbrukumus, nedz stratēģiskās komunikācijas uzbrukumus. Mēs varam tikai aicināt sabiedrību būt gudrai un mēģināt to izglītot, lai uz šīm ziņām neuzķertos.

Varbūt jūs arī varētu ieteikt cilvēkiem paņēmienus, kā efektīvāk izvērtēt informāciju šajā laikā?

Šāda veida norādījumi saistībā ar viltus ziņu apkarošanu ir sniegti jau agrāk. Pirmkārt, nepieciešams izmantot veselo saprātu. Otrkārt, ziņas ir savstarpēji jāsalīdzina un jāapskatās, vai tās atkārtojas, vienlaicīgi ielūkojoties uzticamākās ziņu aģentūrās. Mēs nedrīkstam dzīvot tikai savā mazajā ziņu burbulī. Pēdējā desmitgadē liela daļa cilvēki arī ir vienkārši fragmentējuši savas ziņu piekļuves iespējas un seko vai nu kādiem pazīstamiem blogeriem, vai vienkārši kādam, kas kaut ko interesantu pasniedz, bet nemēģina paskatīties plašāk – ko citi par to domā un citi par to raksta. Līdz ar to, katram dzīvojot savā mazajā, fragmentētajā burbulī, ir daudz lielākas iespējas inficēties ar nepatiesām ziņām. Domājiet līdzi, salīdziniet vairākus avotus vienlaikus, skatieties, kas ir šie avoti, vai tie ir pierādījuši sevi pagātnē un vai ir uzticami. Patiesībā tas ir tas, ko māca vēstures fakultātē – tad, kad jūs lasāt kādu grāmatu, jums ir jāzina, kas ir autors un ko viņš pirms tam ir darījis. Jūs nevarat vienkārši jebkuru grāmatu nopirkt, lasīt un pieņemt, ka tā ir patiesība.

Kā ar Aizsardzības ministrijas darbu šajā laikā? Vai jūsu darbinieki arī ievēro pašizolēšanos un piesardzības pasākumus?

Protams, darbinieki man šeit ministrijā pārāk tuvu netuvojas. Es jau pirms mēneša biju lūdzis iepirkt papildu aizsarglīdzekļus. Mums ir gan NBS, gan pašā ministrijā izvietoti dažādi dezinfekcijas līdzekļi, ar kuriem vienmēr var notīrīt rokas. Tāpat ir papildu tīrīšana, ventilēšana un vēdināšana. Protams, lietojiet arī roku krēmu, jo, ādai paliekot pārāk sausai no dezinfekcijas līdzekļiem, ir lielāka iespēja inficēties. Mēs maksimāli darām visu, lai šeit saglabātu tīrību, veselību un varētu funkcionēt. Pagaidām es varu lepni pateikt, ka Aizsardzības ministrija funkcionē un strādā.

Kā ir ar komandējumiem? Vai tie ir atcelti?

Komandējumi visi ir atcelti, un mēs nekur lieki nebraucam un nebrauksim. Tas nav vajadzīgs, un to mēs nedrīkstam darīt. Pašlaik ir krīzes situācija.

Nesen Covid-19 tika konstatēts Saeimas deputātam Artusam Kaimiņam. Pēc šā notikuma lielākā daļa ministru nolēma doties pašizolācijā. Labojiet, ja kļūdos, bet jūs pagaidām neesat pašizolācijā?

Es neesmu pašizolācijā. Man bija tā laime un veiksme izvairīties no šā bezatbildīgā deputāta, jo tajos momentos, kad viņš bija kādās sapulcēs ieradies slims vai pusslims, es vienkārši nebiju klāt.

Tas arī ļāva man pagaidām saglabāt savu pārvietošanās brīvību. Es ļoti ceru, ka pie tās noturēšos, un aicinu arī citus ievērot distanci, nesarokoties un būt uzmanīgiem.

Jūs nepieciešamības gadījumā būtu gatavs doties izolācijā, ja jums tas būtu jādara?

Vai tad mums kaut kas cits atliek? Protams, mums ir jārūpējas par klātesošajiem. Ja šādā situācijā nonāksim, tad diemžēl nāksies izolēties un iziet šo divu nedēļu pašizolācijas laiku. Tomēr šajā brīdī mēs esam četri ministri, kuri vēl ir uz brīvām kājām.

Paldies par interviju!

Paldies!