Ik pavasari Atlantijas okeāna Ziemeļamerikas piekrastes pludmalēs izrāpjas simtiem tūkstoši Amerikas zobenastu, lai dētu smiltīs olas. Jūras putniem un citiem piekrastes iemītniekiem sākas īstas dzīres. Tomēr milzīgais izdēto olu skaits nodrošina zobenastu izdzīvošanu. Iznīcības draudus sugai rada farmācijas kompānijas.
Amerikas zobenaste (Limulus polyphemus) ir posmkājis, kas pieder pie merostomātu klases. Simtiem miljonu gadu laikā tās izskats tikpat kā nav mainījies. Par spīti tam, ka pēc izskata tā nedaudz atgādina krabi, zobenaste pēc savas anatomijas ir tuvāka zirnekļiem un skorpioniem.
Taču tas, kas padara zobenasti tik ļoti nozīmīgu medicīnai, ir tās asinis.
1956. gadā pētnieks Freds Bangs ievēroja kādu apbrīnojamu zobenastes īpašību - kad dzīvnieka pienaini zilās asinis nonāk saskarē ar endotoksīniem, to sastāvā esošās šūnas amebocīti sāk veidot recekļainu masu. Tā ir zobenastes miljoniem gadu senās imūnsistēmas atbilde uz toksīnu klātbūtni, lai pasargātu no saindēšanās organismu ar visai primitīvu asinsrites sistēmu.
Bangs saprata, ka šos amebocītus ir iespējams izmantot farmokoloģijā, lai noteiktu, vai zāļu preparāta sastāvā nav bakteriāla piesārņojuma - baktērijās saistīto endotoksīnu, kas atbrīvojas tikai tad, ja baktēriju šūnas noārdās. Ja šie endotoksīni kopā ar zāļu preparātu nonāk cilvēka asinīs, iespējama saindēšanās un pat nāve.
Banga ideja pārtapa tā dēvētajā LAL (Limulus amebocīta lizāta) metodē, kas laboratorijas apstākļos ļauj konstatēt endotoksīnu klātbūtni medikamentos. 1977. gadā ASV Pārtikas un zāļu pārvalde akceptēja amebocīta lizāta izmantošanu farmācijā.