Cilvēki ir gatavi mirt: Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts vietējo acīs (20)

Azerbaidžāna

Baku dzīvojošais politologs un domnīcas «Topčubašova centrs» vadītājs Rusifs Huseinovs norāda, ka Kalnu Karabahas jautājums Azerbaidžānas iedzīvotājiem ir ārkārtīgi jūtīgs. Daudzi iedzīvotāji vēl arvien atceras karu starp abām valstīm 90. gadu sākumā, kurā Baku cieta sakāvi. Huseinovs pats norāda, ka viņs bērnībā redzējis ievainotus karavīrus – ainas, kuras viņam palikušas atmiņā.

Huseinovs un ļoti daudzi citi Azerbaidžānas iedzīvotāji uzskata, ka Kalnu Karabaha noteikti ir tās daļa, tomēr konflikts ir jau ārkārtīgi ieildzis. Šā iemesla dēļ, pašreizējo notikumu kontekstā aptuveni 30.000-35.000 cilvēki devās protestēt, lai pieprasītu pilnīgu mobilizāciju un kara pret agresorvalsti - Armēniju uzsākšanu. Tas esot bijis lielākais protests Azerbaidžānas vēsturē kopš 1990. gada.

Protesta pamatā esot bijušas dusmas par zaudētajiem karavīriem – vienu ģenerāli, vienu pulkvedi un citiem. Simtiem tūkstoši cilvēku esot devušies uz kritušo bērēm, kas tad eventuāli ir pārveidojies par gājienu uz pilsētas centru un protesta akciju. Politologs vērš uzmanību uz to, ka Kalnu Karabahas atbrīvošana ir daļa no Azerbaidžānas nacionālās identitātes un kalpo kā nācijas saliedēšanas, kā arī mobilizācijas instruments. Parasti šīs Kaukāza valsts iedzīvotāji ir diezgan politiski mazaktīvi, bet Kalnu Karabaha tos aktivizē.

Huseinovs arī piekrīt, ka par šo jautājumu cilvēki ir gatavi atdot savas dzīvības. Par to liecina fakts, ka pēdējās dienās valsts armijā esot iestājušies aptuveni 12.000-15.000 cilvēku.

Vēsture šajā valstī ir dzīva, un to palīdz uzturēt gan valdība, gan arī paši iedzīvotāji.

Piemēram, starp armēņu un azerbaidžāņu jauniešiem ir diezgan ierobežots savstarpējs dialogs. Tie dažkārt satiekas, piemēram, Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi un Eiropā, bet kopumā tiek runāts maz. Cilvēki viens uz otru skatās ar aizdomām un nepatiku.

Viņš intervijā arī pastāstīja par savu pieredzi studējot Tartu universitātē Igaunijā. Huseinovs studiju laikā ir saticis arī studenti no Armēnijas un viņi abi esot sākotnēji nolēmuši nolikt politiku malā, lai veidotu paši savu dialogu. Tomēr jau pēc 10 minūtēm dialogs esot pārtrūcis, jo Huseinovs esot paudis, ka Kalnu Karabahai būtu jābūt Azerbaidžānas daļai. Savukārt, viņa paudusi, ka azerbaidžāņi esot barbari un vēloties iznīcināt visus Armēnijas iedzīvotājus. Huseinovam pašam bieži vien nepatīk abu valstu naidošanās, bet tajā pašā laikā viņš saprot, ka kaut ko mainīt šajā kontekstā būtu ļoti sarežģīti. Viņa vizīja konflikta atrisināšanai: Kalnu Karabaha atgriežas Azerbaidžānas kontrolē un tur dzīvojošie armēņi kļūst par Azerbaidžānas pilsoņiem. Abas nācijas mierīgi līdzpastāv un ar laiku uzlabojas arī Armēnijas un Azerbaidžānas attiecības valstiskā līmenī.

Armēnija

Armēnijā dzīvojošajam žurnālistam Armanam Suleimanjanam ir citāds viedoklis. Viņš uzskata, ka agresorvalsts arī šoreiz ir Azerbaidžāna. Viņaprāt, līdzīgi domājot arī lielākā Armēnijas sabiedrības daļa. Par viņa valsts miermīlīgajiem nodomiem liecinot fakts, ka jau 10 dienas Azerbaidžānai tiek piedāvāts sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamieru, bet šis ierosinājums Baku neatrodot dzirdīgas ausis. «Šis fakts mani pārliecina par to, ka mēs militārās sadursmes nesākām,» saka Suleimanjans.

Līdzīgi kā Huseinovs, Suleimanjans norāda, ka daudzi cilvēki ir pieteikušies kā brīvprātīgie armijā. Valdība Erevānā ir izplatījusi aicinājumu cilvēkiem nepārspīlēt ar patriotismu un vienkārši palikt mājās. Tā uzskata, ka situāciju nav nepieciešams padarīt vēl nokaitētāku kā pašlaik.

Runājot par Kalnu Karabahu, Suleimanjans uzskata, ka Armēnijas ietekme pār šo teritoriju 30 gadu laikā ir jau izveidojusies paliekoša. Kalnu Karabahas un apkārtējās Armēnijas okupētajās teritorijās pastāv De Facto neatkarīga valsts – Arcahas Republika. Erevānai ar šo valsti ir ļoti labas attiecības. Turklāt šajā teritorijā ir izaugusi paaudze, kura nekad nav piedzīvojusi Azerbaidžānas kontroli.

Suleimanjans tāpat kā Huseinovs no Azerbaidžānas arī uzskata, ka lielākā problēma ir abu valstu stūrgalvība, nepiekāpība un maksimālisms.

Neeksistē jautājumi, kuros notiktu centieni rast kādu dialogu. Attiecību risināšanā netiek izvēlēts sarunu un savstarpējās samierināšanās, bet gan kara ceļš. Žurnālists piemetina, ka vismaz Azerbaidžānā pie tā ir vainojams Ilhama Alijeva pie varas esošais klans, kurš izplata melus un propagandu par viņa valsts armijas pārākumu un gatavību atkarot zaudētās teritorijas ar spēku.

Viņš arī uzsver, ka Armēnijā tiek uzskatīts, ka svarīgākais valsts resurss ir cilvēks, nevis teritorijas. Azerbaidžānā ir citādi – tur vienmēr tiek runāts par teritorijām. Tomēr teritorijas nav nekas bez cilvēkiem, kuri tajās dzīvo. Vienlaicīgi žurnālista viedoklis arī nedaudz nesakrīt ar Huseinova viedokli, jo ,viņaprāt, vismaz armēņu vidū nepastāv negatīva attieksme pret azerbaidžāņiem. Viņš pats savulaik esot studējis kopā ar studentiem no Azerbaidžānas Gruzijā. Turklāt Armēnija arī atļaujot žurnālistiem no iepriekš minētās kaimiņvalsts brīvi ieceļot savā teritorijā. Tomēr Azerbaidžāna ko tādu stingri aizliedz. Tā esot būtiska atšķirība starp abām valstīm.