“VAS “Valsts nekustamie īpašumi” piedāvā iegādāties pievilcīgu investīciju objektu – sešstāvu mūra ēku Rīgā, Brīvības ielā 61 jeb Tetera namu.” Šāds sludinājums augusta sākumā izraisīja visai karstas diskusijas daļā sabiedrības. Stūra māja, savos pirmsākumos Rīgas centra smalkais Tetera īres nams, jau vairāk nekā pusgadsimtu ir vistaustāmākais baisas liecības sevī glabājošais padomju okupācijas simbols Latvijā, kurš tagad var nonākt privātīpašumā. Kāpēc to pārdod, ko tas nozīmē tur esošajam Okupācijas muzeja Stūra mājas projektam un ko būtu bijis iespējams darīt, lai nenonāktu līdz šādam lēmumam?

Stūra māja jeb Tetera nams ir celts 1911. gadā pēc Aleksandra Vanaga projekta. Ēkas arhitektūrā ir iepīts gan jūgendstils, gan neoklasicisms – ne velti šis kļuva par vienu no iekārojamākajiem un elitārajiem Rīgas centra īres namiem. Kad Tetera nams vēra savas durvis 1912. gadā, tā pirmajā stāvā bija ierīkota bibliotēka un grāmatu veikals, saldumu, augļu un piena produktu bode, ziedu veikals un Tautas labklājības aptieka. Savukārt augšējos stāvos atradās telpas Ķeizariskās krievu Mūzikas sabiedrības mūzikas skolai, bet pārējie bijuši īres dzīvokļi.

FOTO: LNB digitālā bibliotēka

Nedaudz vēlāk, 1919. gadā, Tetera namā izvietojās Latvijas Revolucionārā kara komiteja, bet 20. un 30. gados šeit mitinājās Iekšlietu ministrija un iekšlietu resora darbinieku Krājaizdevumu kase un Latvijas Pretalkohola biedrība. Nama Stabu ielas pusē līdz 30. gadu vidum darbojās Valsts statistiskā pārvalde un Izpostīto apgabalu kongresa padome, 30. gadu beigās - Sabiedrisko lietu ministrija un valsts izdevniecība “Pagalms”. Līdz 30. gadu vidum, kad namu pilnībā pārņēma Iekšlietu ministrija, tā pirmajā stāvā bija izvietojušies 10 veikali.

Krietni drūmāki laiki Tetera namu piemeklēja padomju okupācijas periodā no 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. gada, kad namā izvietojās Iekšlietu tautas komisariāts, bet vēlāk Valsts drošības komiteja jeb “čeka”. Nama pagrabstāvā atradās ieslodzīto kameras. Vācu okupācijas laikā Otrā pasaules kara gados namā darbojās virkne vietējo pārvaldes iestāžu. 90. gados namā izvietojās Valsts policija.

Mūsdienās ēka ir Valsts nozīmes vēstures piemineklis un vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, tomēr, būdama valsts īpašumā, celtne nokļuvusi teju pabērna lomā. Stūra mājas pirmajos stāvos aktīvi darbojas muzejs, taču augšējie stāvi ir neizmantoti - patlaban no ēkas tiek izmantoti vien 700 kvadrātmetri, bet pārējie 8000 kvadrātmetri ir tukši.

Stūra mājas fasādes atjaunošana 2015. gadā

FOTO: LETA/Ieva Lūka

Sarunā ar portālu TVNET VAS “Valsts nekustamie īpašumi” nekustamo īpašumu Iznomāšanas un pārdošanas pārvaldes direktore Anita Feldmane stāsta, ka laikā, kad tika spriests par Stūra mājas atdzimšanu un veikta fasādes atjaunošana, proti, 2014. un 2015. gadā, VNĪ piedāvāja ēku valsts pārvaldei, bet diemžēl neviena institūcija Stūra mājā nesaskatīja biroju potenciālu. “Valsts nekustamie īpašumi” sadarbībā ar brokeru kompānijām sāka aktīvu investoru meklējumus ar mērķi nodot Stūra māju ilgtermiņa nomā, kas paredz ēkas iznomāšanu ne ilgāk par 30 gadiem.

Feldmane atklāj, ka vairāki investori patiesi interesējās par Stūra mājas nomu – izskanējušas idejas par viesnīcas izvietošanu bijušajā VDK ēkā, kopmītnēm vai īres dzīvokļiem, tomēr drīz vien tapa skaidrs, ka investoriem 30 gadu nomas termiņš būs neizdevīgs. Ēkai ir nepieciešami būtiski ieguldījumi, lai tā atgūtu sākotnējo spozmi. Šā iemesla dēļ tika lemts par labu ēkas pārdošanai, saglabājot vietu muzejam un iegūto naudu iztērēt citu valstij piederošu nekustamo īpašumu attīstībai. Kopējā īpašuma vērtība, ieskaitot muzeju, sertificētu ekspertu vērtējumā ir aptuveni 4,25 miljoni eiro.

FOTO: Jānis Škapars

Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība sarunā neslēpj savu sarūgtinājumu par to, ka Latvijas Okupācijas muzeja biedrība nav sagaidījusi pretimnākošu attieksmi no valsts iestādēm attiecībā uz ierosinājumiem par Stūra mājas nākotni.

"Latvijas Okupācijas muzeja biedrība (LOMB) visu šo laiku ir bijuši vienīgie visā valstī, kas Stūra māju ir darījuši pieejamu sabiedrībai, gan stāstot par vēsturi, gan uzturot izstādi, gan rīkojot speciālas ekskursijas šajās telpās. Taču šis stāvoklis mums visu laiku ir vairāk vai mazāk pagaidu. Mēs esam īrnieki, kas visu laiku iespēju robežās ir centušies darīt savu darbu un darījuši pieejamu sabiedrībai šo ļoti nozīmīgo objektu."

Vība norāda, ka telpu nomas līgums beidzas 2050. gada 30. decembrī. LOMB jau iepriekš ir paudusi savu viedokli par to, ka Stūra mājā nepieciešams maksimāli neskartā veidā saglabāt arī citas platības un objektus.

"Esam rakstījuši Kultūras ministrijai par to, ka vajadzētu saglabāt pagrabstāvu visā platībā, arī citas telpas - izeju uz stiepļu kāpnēm un kāpņu lietošanas tiesības, ieslodzīto liftu un, protams, arī piemiņas zīmi "Melnais slieksnis". Mēs cerējām, ka valsts institūcijas vēl var paspēt iesaistīties, lai būtu iespējams saglabāt pēc iespējas vairāk telpu. Šobrīd nav nekādu risinājumu, lai paplašinātu valsts aizsardzībā esošās telpas."

Ēkas pārdošana nav muzeja kompetences jautājums, šeit būtu bijis nepieciešams valsts lēmums, vai māju var un vajag izmantot, saglabājot to valsts īpašumā, atzīst Okupācijas muzeja direktore. Ja šādas iniciatīvas nav, tad acīmredzot tiem, kam par to jālemj, nav bijis motivācijas.

"Mazākais plāns no mūsu puses būs ļoti rūpīgi sekot visam šim procesam, lai iespējamie pircēji būtu informēti par juridiskajām niansēm. Protams, mēs būtu ļoti priecīgi, ja jaunie īpašnieki būtu ieinteresēti šā objekta patiesā saglabāšanā. Taču es saprotu, ka šādā procesā to nevar izvirzīt kā obligātu nosacījumu.

Ja papildu platības un objekti netiek iekļauti līgumā kā valsts aizsardzībā esoši, atliek tikai cerēt, ka tie tiks saglabāti kaut vai no laba prāta.

16

Mēs esam gājuši cauri ļoti daudziem diskusiju lokiem par šo namu, un ir bijuši daudzi mēģinājumi to pārveidot, kaut vai nokrāsojot fasādi un nosaucot par Tetera namu, bet Stūra māja ir Stūra māja, un tās vēsturiskā izziņas vērtība ir ļoti liela. Mēs arī redzam ļoti lielu apmeklētāju interesi. Šobrīd, kad mums  pandēmijas dēļ jāievēro apmeklētāju skaita ierobežojumi, mēs nevaram uzņemt visus gribētājus. Pagājušā gada vasarā mums nepietika darba stundu, lai varētu uzņemt visus interesentus. Un, protams, situācija, kad visu laiku jāgaida, kāds būs risinājums, ar ko mums būs jāsadarbojas un jārēķinās, maigi izsakoties, nav visai ērta. Manuprāt, tas ir ļoti stratēģiski nepareizi, ja gribam šo vērtību saglabāt."

FOTO: LETA/Ieva Lūka

Neraugoties uz faktu, ka Stūra māja var nonākt privātīpašnieku rokās, situāciju ar muzeju stingri uzraudzīs Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Valsts institūcijas pārstāvji neslēpj bažas par nama nākotnes funkciju un tās ētisko pusi.   

"Protams, tas ir nacionālais mantojums un daļa nama atrodas valsts aizsardzībā kā vēsturiska notikuma vieta. Saglabātā vērtība ir definēta, īpašnieku maiņa to nevar ignorēt ne materiāli, ne morāli. Šis ir sarežģīts objekts, iespējami vēl jauni atklājumi, kas var apgrūtināt situāciju. Šeit esošā nemateriālā mantojuma slodze ir ļoti spēcīga, un tā nezudīs," atklāj NKMP pārstāve Elvita Ruka.

"NKMP ir iesniegusi norādījumus VNĪ, tie ir darīti zināmi izsoles dalībniekiem. Autentiskā substance mājas daļā ir saglabājama, un jaunajam īpašniekam ar to būs jārēķinās. Tiklīdz tāds būs, tā NKMP sāks dialogu. Iestādei ir bažas par nama turpmāko funkciju, jo nama vēsturiskā slodze ir emocionāli smaga. Jautājums par dzīvokļiem vai viesnīcu ir ētiska izšķiršanās, kur komercija nedrīkstētu būt noteicošais faktors."

Ir labi saprotams, ka privātīpašnieks, kurš vēlēsies attīstīt biznesu Stūra mājā, šāda muzeja esamību visdrīzāk uztvers kā apgrūtinājumu, kas piešķir īpašumam visai drūmu auru. Taču paliek atklāts jautājums - ja nams netiek pārdots, ko darīt ar atlikušajiem pieciem stāviem?

Jautājums “Ko iesākt ar pārējo ēkas masīvu?” ir palicis neatbildēts jau teju desmitgadi. 2014. gadā VNĪ rīkoja vairākas diskusijas, kurās tika apspriesti iespējamie Stūra mājas izmantošanas varianti. Diskusijas “Pārkrāsosim?” ietvaros mākslinieks Kristaps Ģelzis ieteica nama tukšās telpas aizpildīt ar dažādām sabiedriskajām organizācijām, kuru saturs un nodarbošanās ir atbilstoša vēsturiskajam mājas kontekstam. Ideju atbalstīja arī Latvijas Okupācijas muzeja valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs, kas apgalvoja, ka Stūra māja ir uzskatāma par memoriālu komunisma upuriem.

Anita Feldmane skaidro, ka ir apspriesta iecere Stūra māju pielāgot dažādu organizāciju vajadzībām, taču tādā gadījumā jāiegulda ievērojami līdzekļi. Feldmane norāda, ka iecerei netika rastas tālākas finansiālās iespējas, tādēļ meklēta racionālāka pieeja Stūra mājas attīstībai, proti, pārdot konkrētam īpašniekam, kas radīs jaunu elpu bijušajam Tetera namam.

To, ka VNĪ savā ziņā ir situācijas ķīlnieki, netieši atzīst arī vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga, kurš norāda, ka Latvijā trūkst skaidras stratēģijas, ko darīt ar pagātni.

"Problēma, kas saistās ar Stūra mājas pārdošanu, manuprāt, ļoti labi parāda, ka mums pietrūkst skaidras, varētu teikt, valstiski definētas atmiņas politikas. Kultūras ministrija pēdējos gados ir mēģinājusi kaut kādu politiku iedibināt, ir bijušas aktivitātes arī no Valsts prezidenta puses.

Taču pietrūkst skaidras stratēģijas, ko mēs darām ar savu pagātni, it īpaši, domājot par reāliem pagātnes lieciniekiem un objektiem. Un šeit ir problēma, ka Latvijā arī kultūras institūciju ēkas pārvalda Valsts nekustamie īpašumi, kuri gluži loģiski neveido nekādu atmiņas stratēģiju. Un nav arī neviena, kurš viņiem pateiktu, kādā virzienā darboties.

Tad arī top šāda ideja - pārzīmolot Stūra māju par Tetera namu, nokrāsot gaišā krāsā un tādējādi savā veidā mēģināt izdzēst tās sāpīgās atmiņas, ko šī ēka simbolizē.

16

Tagad ir diezgan skaidri redzams, ka, pat ja šo ēku pārdos - par ko es šaubos -, tur noteikti būs konflikts starp sabiedrības interesēm un vēsturisko atmiņu un īpašnieku un uzņēmēju interesēm. Protams,  īpašnieks vai pārvaldītājs negribēs uzsvērt nama sāpīgo pagātni, jo tas viņam vienkārši neļaus pelnīt. Savukārt sabiedrības interesēs ir tas, lai šī ēka paliktu kā simbols, gan domājot par represijām, kas tajā tika veiktas 1940.-41. gadā, gan arī atceroties, ka šī ēka un VDK kā institūcija simbolizē mūsu sabiedrības traumas, kas radušās padomju okupācijas laikā. Es domāju, ka šo ēku neizdosies pārdot un tāpat būs jāmēģina saprast, ko ar to darīt. Protams, pārvērst visu ēku par muzeju nav nepieciešams. Es to redzu kā vietu, kas ir atvērta sabiedrības interesēm. Patiešām šaubos, vai tai var atrast uz uzņēmējdarbību vērstu lietojumu - tas nonāks konfliktā ar tās pagātni, un notiks cīņa. Katrā ziņā sabiedrības interesēs nav tas, lai sāpīgā pagātne tiktu noklusēta.

Gan Stūra mājas gadījumā, gan arī bijušās kompartijas centrālkomitejas ēkas Elizabetes ielā gadījumā mēs redzam, ka Rīgā un Latvijā ir problēma ar vēsturiski nozīmīgu ēku saglabāšanu - to, kuras atrodas valsts vai pašvaldības īpašumā. Tas ir jautājums par visām vēsturiski nozīmīgajām ēkām, kas atrodas valsts īpašumā. Uzturēt tās ir dārgi, bet tas, ko ar tām darīt, ir valstisks un politisks lēmums. Šis nav tikai viens konkrēts izolēts gadījums."

Nedaudz atšķirīgs viedoklis ir LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošajam pētniekam Mārtiņam Kaprānam, kurš atgādina par topošo Nākotnes namu un uzskata, ka Stūra māju nevajadzētu padarīt par centrālo atmiņu vietu

"Atmiņu vietas spēlē būtisku lomu vienojošas atceres telpas radīšanā un pārveidošanā. Latvijā kopš 90. gadiem ir izveidotas simtiem atmiņu vietu (pieminekļi, piemiņas plāksnes, muzeji, partizānu bunkuri u. tml.), kuras izceļ padomju režīma pastrādāto noziegumu upurus. Šajās vietās, kas tapušas ar valsts/pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, cilvēki uztur saikni ar politiski represētajiem, nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem vai Atmodas laika personāžiem. Stūra mājas lomu nedrīkst skatīt atrauti no šīs kopējās atceres infrastruktūras, jo tādējādi ir viegli radīt maldīgu iespaidu, ka pēdējos 30 gados saistībā ar totalitāro režīmu upuru piemiņu Latvijā nekas nav darīts.

Tiesa, lai atceres telpa neizirtu, un saglabātos tās ilgtspēja, katrai paaudzei no jauna ir jādefinē savas attiecības ar varonības un pāridarījumu pagātni.

16

Domājot konkrētāk par Stūra mājas nākotni, var jautāt, kā šī atmiņu vieta ietekmē un varētu ietekmēt Latvijas nacionālo atmiņu? Pašai ēkai zināmas sabiedrības daļas priekšstatos, protams, ir izveidojies noturīgs tēls. Taču taustāmāka atbilde uz šo jautājumu slēpjas Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) nākotnes plānos, jo tieši šī privātā, bet Latvijas vēstures politikas kontekstā īpašu statusu iemantojusī institūcija līdz šim ir paudusi apņemšanos attīstīt ekspozīciju arī Stūra mājā. Savukārt pašreizējie VNĪ nolūki izsolīt Stūra māju, šķiet, paredz iespēju saglabāt ēkas komemoratīvo funkciju ēkas pirmajā stāvā un pagrabstāvā. Tomēr centrālā vieta LOM koncepcijā ir ierādīta topošajam Nākotnes namam, kam, manuprāt, tad arī ir jākļūst par galveno vietu, kur tagadējām un nākamajām paaudzēm veidot dialogu ar padomju un nacistiskās okupācijas vēsturi. Arī valstij ir jāfokusējas uz Nākotnes nama lomas nostiprināšanu, neizslēdzot iespēju, ka Stūra māja var pildīt specifiskas vēstures komunikācijas funkcijas.

Respektīvi, ideālā situācijā Stūra māja varētu darboties arī kā Nākotnes nama palīgēka, bet ne vairāk.

16

Tiesa, vēl jau atklāts ir jautājums, vai potenciālie investori būs gatavi pieņemt šādu materiālu un morālu apgrūtinājumu.

Plašāk raugoties, nebūtu pareizi Stūra māju, kas pamatā tiek asociēta tikai ar vienu totalitāro režīmu, padarīt par centrālo atmiņu vietu. Manuprāt, Latvijas vēstures politikas veidotājiem daudz lielāka uzmanība ir jāvelta atceres infrastruktūras attīstīšanai ārpus Rīgas, kur taču padomju un nacistiskās okupācijas režīmi pastrādāja ne mazāk šausmīgus noziegumus un kur taču pretestība abiem režīmiem ir ne mazāk vērta, lai tiktu pamanīta un izcelta."

FOTO: 20. gadsimta 30. gadu pastkarte. Privātkolekcija

Daudz kritiskāks ir arhitekts Pēteris Bajārs, norādot uz valsts nesaimnieciskumu gan Stūra mājas, gan citu projektu gadījumā. Viņa ierosinājums ir būvēt uz skumjas pagātnes gaišu nākotni.  

"Uzskatu, ka Stūra mājas pārdošana ir kārtējais "Valsts nekustamo īpašumu" nesaimnieciskuma pierādījums – valsts netiek galā ar tai piederošajiem īpašumiem un nespēj rast tiem pielietojumu. Tas manāms gan Stūra mājas, gan Elizabetes ielas koncertzāles projektu virzībā. Visu laiku mistiski tiek “bīdīti” jauni projekti, piemēram, Valsts drošības dienesta ēka Marsa parka teritorijā, bet valstij jau piederošā Stūra māja neder, jo tur, lūk, ir sliktas atmiņas.

Stūra mājas pārdošana ir vēlme tikt vaļā no problēmas, to nerisinot.

16

Mēs atkal atgriežamies pie diskusijas, kas bijusi pirms pieciem gadiem. Tolaik tapa skices Nākotnes namam, Okupācijas muzeja pārbūvei. Arī tobrīd izskanēja loģiski argumenti, ka Stūra māju ir izmantojušas visas varas un iekārtas, tādēļ tā būtu bijusi ideāla vieta Okupācijas muzejam, taču muzejs visādi atrunājās un negribēja sevi saistīt ar šo ēku. Manuprāt, šī ēka varētu tikt veidota kā atbilstošs memoriāls. Ja ne, tad ēkā vajadzētu atrasties atbilstošas funkcijas valsts iestādei.

Jau no Pirmā pasaules kara Stūra mājā darbojušās dažādas iestādes. Te bijusi ne tikai Valsts drošības komiteja, bet arī vāciešu okupētās Latviešu zemes pašpārvalde, te bijusi Latvijas Revolucionārā kara komiteja, kā arī neatkarīgās Latvijas Iekšlietu ministrija.

Līdz ar to mūsdienās Stūra māja varētu būt simbolisks varas instrumentu turpinājums.

16

Drošības dienests varētu saņemties un rādīt labu piemēru – apvienot bēdīgo vēsturi un Valsts drošības statusu nākotnei, proti, uz skumjas pagātnes būvēt gaišu nākotni. 

Turklāt, par spīti padomju gadiem, ēkā saglabājušies unikāli interjeri un, cik zinu, tur esot vecākais Eiropā darba kārtībā esošais "Otis" lifts. Ja šī ēka pārtaps par dzīvokļu ēku, tas būs kārtējais privātīpašums - pieejams tikai konkrētiem cilvēkiem. Un tas ir ļoti nepareizs virziens."