40 gados dzīvot pie vecākiem? Pieaugšana mūsdienās (34)

Kad vajadzētu saprast, ka pie vecākiem ir dzīvots par ilgu?

Diskusijas dalībnieki piekrīt, ka signālam vajadzētu būt vecāku aicinājumam sākt meklēt pašam savu ligzdiņu. Personības izaugsmes un pāru attiecību konsultante Līva Spurava norāda, ka ļoti daudzi jaunieši mūsdienās negrib izvākties no vecāku mājām tāpēc, ka tur vienkārši ir ļoti komfortabli. Mēdz teikt: ja 25 gados vēl jauns cilvēks dzīvo pie saviem vecākiem, tad vecākiem vajadzētu sākt pasliktināt apstākļus līdz mirklim, kamēr šis cilvēks sāks vēlēties izvākties, saka Spurava.

Geriatrs un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs, profesors Jānis Zaļkalns norāda, ka daudziem vecākiem arī mūsdienās ir vēlme paturēt bērnus pie sevis ilgāk tad, ja viņi redz, ka tajos neattīstās patstāvībai vajadzīgās īpašības. Šī ir liela vecāku kļūda, jo būtu jādara tieši pretējais – uz patstāvību būtu aktīvāk jāvirza. Pretējā gadījumā var gadīties situācija, kad vecāki aprūpē savas atvases līdz pensijai un tad saka, ka ir izpildījuši savu dzīves misiju. Viņam piekrīt mājokļu eksperts un «Bonava Latvija» pārstāvis Kaspars Ekša, kurš norāda, ka arī savā darbā saskāries ar situāciju,

kad vīrietis, kuram ir stipri virs 30 gadiem, kopā ar savu māti vēlas iegādāties divistabu dzīvokli (kurā abi attiecīgi dzīvotu kopā).

Ko darīt, ja ir vēlme no vecāku mājām izvākties, bet nav finansiālu iespēju to izdarīt?

Šādā situācijā ir vairāki risinājumi. Ja ir runa par studiju vecumu, tad viens no tiem, protams, ka būtu Latvijas studentiem tik ļoti zināmais pusslodzes darbs, kurš ļautu nosegt ikdienas izdevumus. Latvijas jaunatnes influencere un Youtube satura veidotāja Amanda Doroteja Siliņa norāda, ka pastāvīgai dzīvei sākotnēji pat nebūtu jābūt tik dārgai. Ir iespējams dzīvot kopmītnēs vai arī ar kādu kopā. Šis otrais cilvēks var būt vai nu otrā pusīte, vai arī draugs/paziņa, kurš meklē iespēju dalīt dzīvesvietas izdevumus.

Savukārt vēlāk, kad ir jau vēlme pēc pašam sava mitekļa (iespējams, arī studiju laikā), var lūkoties uz to, ko angļu valodā dēvē par affordable housing. Ekša norāda, ka Latvijas iedzīvotājiem ir paradums vēlēties ļoti lielus un diezgan nefunkcionāli izmantotus mājokļus. Iespējams, ka vērtīgāk būtu iegādāties tādu mājokli, kuram varbūt būtu mazāka platība, bet kurš tiktu daudz funkcionālāk izmantots. Latvijā cilvēki ļoti daudz pārmaksā par lietām, kuras tiem praktiski nav vajadzīgas, saka Ekša.

Viņš aicina paskatīties uz Skandināviju, kur cilvēkiem nav tipiskais latviešu domāšanas veids – nopirkt mājokli tikai vienu reizi mūžā. Tur cilvēki dzīvesvietu izvēlas vairāk atbilstoši savai pašreizējai situācijai un to maina tikai tad, kad tiešām ir vajadzība (piemēram, piedzimst bērns).

Latvijā atkal liels mājoklis tiek nopirkts uzreiz ar domu, ka kaut kad jau pagaidām neizmantotās telpas būs vajadzīgas. Tomēr bieži vien gadās tā, ka, piemēram, plānotais ģimenes pieaugums nenotiek uzreiz un cilvēkam nākas lieki tērēt grūti iegūtos finansiālos līdzekļus.

Ģimenē vienīgais dēls var un grib izvākties, bet vientuļā māmiņa pretojas – ko darīt?

Zaļkalns norāda, ka šādu situāciju, kad mamma dzīvo viena ar savu dēlu un apelē pie tā, ka izvākšanās gadījumā jutīsies nevajadzīga, ir gana daudz. Problēma ir tāda, ka sava vīra/partnera zaudēšanas gadījumā māte bieži vien savā atvasē sāk saskatīt ne tikai dēlu, bet arī vīrieti. Māte bieži vien nepadomā, ka viņa primāri domā par sevi, nevis par savu dēlu.

Problēmas, protams, šādā jautājumā var būt arī mātes un meitas attiecībās, jo mātes pašas par sevi bieži vien ir daudz privātīpašnieciskākas nekā tēvi. Zaļkalns stāsta par sev zināmu gadījumu, kad māte esot ļoti pārdzīvojusi, ka meitai ir jau 36 gadi, bet vēl arvien nav precējusies. Iemesls esot bijis vēlēšanās sagaidīt mazbērnus. Tomēr brīdī, kad mazbērns piedzimis, māte esot palikusi ļoti greizsirdīga tādēļ, ka viņai vairs netiek pievērsts tik daudz uzmanības. Egocentrisms var ļoti būtiski ietekmēt cilvēkus, saka Zaļkalns.

Atrisinājums būtu saruna ar māti, kura balstītos uz savstarpēju sapratni par abu iesaistīto pušu interesēm.

Mātei jāliek saprast, ka arī viņas dēlam ir tiesības uz dzīvi pēc saviem ieskatiem. Šeit der atcerēties, ka sarunas dalībniekiem noteikti nevajadzētu censties vienam pār otru dominēt un uzspiest savu pārliecību. Šāda pieeja paaudžu sadursmes jautājumos vienmēr ir augsne konfliktam.

Miteklis tuvumā vecākiem – viens no iespējamajiem variantiem

Diskusijas ietvaros arī tika pieminēts, ka bieži vien jaunieši izvēlas kādu neordinārāku variantu – ievācas pretējā dzīvoklī vai arī uzbūvē atsevišķu ēku kādā plašākā vecākiem piederošā zemesgabalā. Šis variants var būt derīgs, lai apvienotu labāko no abām pasaulēm – lielāku neatkarību un patstāvību, kā arī līdzcilvēku klātbūtni un atbalstu.

Tomēr arī tad jābūt ļoti uzmanīgiem. Spurava norāda, ka svarīgi ir apzināties katras puses individuālās robežas un tās cienīt. Ja, piemēram, vecākiem un vecvecākiem tiek pateikts, ka pirms ienākšanas privātā telpā ir nepieciešams piezvanīt un tie šo nosacījumu ievēro, konfliktiem nevajadzētu rasties. Tomēr bieži vien šīs robežas tiek drastiski pārkāptas un tiek radīta labvēlīga augsne sadursmēm.

Kultūras atšķirības jauniešu izvākšanās jautājumā

Spurava arī piekrīt, ka situāciju ar jauniešu izvākšanos no vecāku mājām Latvijā nevar salīdzināt ar situāciju Dienvideiropas valstīs. Tur valda cita kultūra un jaunieši bieži vien jūtas labāk, dzīvojot mitekļos, kuros vienlaikus atrodas vairākas paaudzes. Šāda vide tiem nāk par labu.

Latvijā ir pretēja situācija.

Jaunam cilvēkam neizvācoties no mājām, viņš nespēj emocionāli nobriest.

Neskatoties uz to, ka arī Latvijas vēsturē ir bijis brīdis, kad vienā saimniecībā kopā dzīvojušas vairākas paaudzes, laiki ir mainījušies. Mūsdienās cilvēkiem vieglāk ir sadzīvot, dzīvojot atsevišķi – katram savā teritorijā.