Baltkrievijas ēnā: galvenais par saspīlējumu Vidusjūrā (3)

Kādas ir saspīlējuma Vidusjūrā saknes?

Visam pamatā ir apkārtējo valstu vēlēšanās iegūt potenciālos dabasgāzes resursus. Tomēr pastāv nesaprašanās par to, kur sākas un beidzas katras iesaistītās valsts ekskluzīvā ekonomiskā zona. Visaktīvāk cīņā par ietekmi piedalās Turcija un Grieķija, kuras jau ir paspējušas rīkot militāras mācības un raisīt diskusijas par iespējamu bruņotu konfrontāciju.

Turcijai netaisnīga liekas 1926. gadā noslēgtā jūras vienošanās ar Grieķiju, kura ir liegusi valstij ekonomisko darbību ap lielāko daļu to apskalojošo ūdeņu, bet atļāvusi to Grieķijai. Turciju īpaši interesē ekskluzīvā ekonomiskā zona ap Kipru, kuras ziemeļu pusi kontrolē tās atzītā valdība. Atēnu pašreizējās pozīcijas ir saistītas ar starptautisko tiesību normu aizstāvību. Valsts ir parakstījusi ANO Starptautisko Jūras konvenciju un pievienojusies Starptautiskajai tiesai (abi šie elementi atzīst 1926. gada vienošanos). Savukārt Turcija nav izdarījusi ne vienu, ne otru un ir paudusi gatavību valdošo kārtību mainīt.

Ankara jau ir paspējusi noslēgt līgumu par kopīgu ekskluzīvo ekonomisko zonu (EEZ) ar Lībijas starptautiski atzīto valdību.

Savukārt Grieķija šim solim ir atbildējusi ar līdzīga līguma noslēgšanu ar Ēģipti. Abas šīs zonas pārklājas un tikai palielina jau tā augsto spriedzi. Vienlaikus pastāv arī nesaskaņas saistībā ar gāzes vadu būvniecību, kuru mērķis būtu jaunatklāto gāzi nogādāt patērētājiem. Tas viss tiek darīts par spīti tam, ka gan Grieķija, gan Turcija ir NATO dalībvalstis un situācijas risināšanā ir iesaistījies arī NATO ģenerālsekretārs un Vācija.

Pārējo iesaistīto pušu intereses

Tomēr konflikts nav tikai starp Turciju un Grieķiju, un tajā savu spēli spēlē arī citas Vidusjūras valstis. Spolītis stāsta, ka Ēģiptes atbalstošo pozīciju Grieķijai var izskaidrot ar tās pretestību politiskā islāma grupējumam «Musulmaņu brālība», kuru atbalsta Turcija. Tāpat arī Turcija un Ēģipte atbalsta pretējas puses kaimiņos notiekošajā Lībijas pilsoņu karā. Būtisks spēlētājs ir arī Izraēla, kura pagaidām ir ieinteresēta, lai pēc iespējas lielāks valstu skaits atzītu Jeruzālemi par tās galvaspilsētu, un arī vēlas izmantot savu draudzību ar ASV, lai aizsargātu savas dabasgāzes atradnes un pretotos Turcijas mēģinājumiem mainīt valdošo Status Quo. Sava pozīcija ir Itālijai, kura, no vienas puses, sadarbojas ar Turciju Lībijā notiekošā pilsoņu kara kontekstā, bet no otras puses tā nebūt nav ieinteresēta, lai Vidusjūrā izceltos jauns militārs konflikts.

Visbeidzot, lielvaras spēli Emanuēla Makrona vadībā spēlē Francija. Tā ir kategoriski nostājusies pret Turcijas revanšisma mēģinājumiem un piedāvājusi Grieķijai jaunākās ieroču sistēmas.

Kāpēc saspīlējumu tā arī nav izdevies atrisināt?

Spolītis norāda, ka viens no šķēršļiem ir pašreizējais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kurš spēlē savu personisko spēli gan pats ar sevi, gan arī Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Spolītis piekrīt, ka Erdoganam ir nepieciešams izlēmīga politiķa tēls, jo tādā veidā ir iespējams iegūt vēlētāju atbalstu. Tas savukārt pēdējos gados nemaz nav tik viegli. Tāpat Erdogana atbalsts «Musulmaņu brālībai», viņaprāt, arī nepalīdz saspīlējuma atrisināšanai. Atbildot uz jautājumu, vai arī Grieķijai būtu jāuzņemas daļa atbildības par notiekošajām sadursmēm, Spolītis uzsver, ka tā dialogu veidot cenšas, bet Erdogana personības dēļ tas nav iespējams.

Būtiski arī tas, ka tradicionāli mediatora lomu Turcijas un Grieķijas attiecībās (kuras ik pa laikam ir bijušas ļoti saspringtas) ir uzņēmusies ASV, taču Trampa nekvalitatīvās ārpolitikas dēļ šoreiz tas nav iespējams, uzskata Spolītis.

Tāpat viņš arī vērš uzmanību uz to, ka ASV arvien vairāk sāk atkāpties no reģioniem, kuri ir ļoti svarīgi Eiropas Savienībai, un paļaujas, ka organizācija pati varēs tikt galā ar tajos esošajiem izaicinājumiem. Neskatoties uz to, pēdējā laikā ir krietni uzlabojušās ASV un Grieķijas attiecības. Tam par pamatu varētu būt gan Vašingtonas interese atrast noieta tirgu tās ražotajiem ieročiem, gan arī jautājums par grieķu diasporu ASV, uzskata politologs.

Kā sadursmes starp Grieķiju un Turciju varētu ietekmē Latvijas drošību?

Spolītis domā, ka nebūtu gluži tā, ka Turcija Krievijas draudu gadījumā nenosodītu agresiju. Tomēr ir skaidrs tas, ka Erdogana faktors Turcijas un NATO attiecības ir padarījis daudz sarežģītākas. Piemēram, kurdu faktors un kurdu kaujinieku grupējumu neatzīšana par teroristiskām organizācijām ietekmēja Turcijas pozīciju saistībā ar Baltijas valstu aizsardzības plānu apstiprināšanu. Lai atrisinātu šādus ar Turciju saistītus izaicinājumus, nepieciešams patērēt daudz vairāk diplomātisku resursu.

Kurš varētu piekāpties pirmais?

Spolītis domā, ka labākā pozīcijā pagaidām ir Grieķija. Tās pusē ir starptautisko tiesību normas un arī Francijas aizstāvība. Savukārt Turcijai īsti sabiedroto šajā konfliktā (neskaitot Lībijas valdību, kura kontrolē tikai pusi valsts teritorijas) nemaz nav. Līdz ar to – Grieķijai atliek tikai pastāvēt par savām tiesībām un gaidīt, līdz Turcija savu pozīciju nedaudz sāktu mainīt. Spolīša prāt, diezgan liela nozīme būs raidījuma ieraksta dienā notiekošajai konferencei Korsikā. Tai vajadzētu parādīt, kāds varētu būt saspīlējuma risinājums arī no Eiropas Savienības puses.

Tomēr Turcijai beigu beigās nāksies piekāpties, uzskata politologs.