Šodien un rīt izšķirsies prezidenta vēlēšanu rezultāts ASV. Vai tāpēc sāksies pilsoņu karš? Situācijas novērotāji neizslēdz šādu iespēju. Šoreiz tie nebūšot „ziemeļi“ pret „dienvidiem“, bet konservatīvie pret demokrātiem, jo Trampa vēlētāju agresivitāte esot uzasināta līdz baltkvēlei.
Piekritēji saskata Donaldā garīgu apustuli, kas vadīs tos svētajā karā pret ļaunuma samaitāto ārpasauli. Ja arī Tramps ar savu privāto dzīvi un izteicieniem nepavisam nav svētais, tad sekotāji šo novirzi uztver drīzāk kā gudras kaujas taktikas liecību, nevis liekulīgu, kroplīgu populismu. Tramps „visu darot pareizi labo cilvēku dēļ“.
Ticības fanātiķu atgriešanās modernajā politikā
Skatoties, ko dara Donalds Tramps, prātā nāk literārās publicistes Džonas Didionas grāmatā „Politiskās fikcijas“ aprakstītie notikumi. Tātad – publisko telpu pārvērš par cirka placi, lai tas būtu piemērots šarlatānam, kuram nav nekādas jēgas par politiku. Lai tajā lieliski justos tukši cilvēki, kuriem patīk košas mantas, sulīgi, nedaudz rupji, primitīvi priekšlikumi un saprotami konspirācijas šausmu stāsti. Tieši šā šarlatāna dēļ masu mediji un politiskie kandidāti pārvērš diskusiju par pārēšanās dzīrēm. Visam jākļūst tik nebaudāmam un pretīgam, lai normālam cilvēkam pašam gribētos pagriezt muguru situācijai un pateikt: „Nepiedalīšos! Neiešu vēlēt šādā situācijā.“ Proti, tiek izveidots kas līdzīgs „hakslija karnevālam“, kuru Latvijas publikai nesen sarīkoja apmaksāta aģitācijas aģentūra „vajātās mātes Misānes“ gadījumā, kad tika mobilizētas masas vienam konkrētam, neloģiskam mērķim. Vairums to atbalstīja, tā arī neko līdz galam nesaprotot, „kas un kā“.
Šis ir mūsu 2020.gada realitātes veidols – panākt, lai kampaņa pārkāpj loģikas robežu un ietriecas pārliecības un ticības zonā, nomainot racionālu politiķi ar pravieti. Kā trumpja dūzis te funkcionē tukšā frāze – “pret eliti“, “pret pastāvošo kārtību“, kas nozīmē – „pret sliktu kārtību“. Tieši tāpat kā „vajātās mātes Misānes“ gadījumā, arī šeit amerikāņi nespēj atšķirt melus no patiesības,
jo gribas ticēt tikai tam, ko ir visvieglāk saprast.
Interesanti, ka šādā „hakslija karnevāla situācijā“ politiskā telpā ir jāpanāk, lai domājošajiem un sakarīgajiem cilvēkiem paliktu slikti. Lai gudrie un saprātīgie pazustu un aizvāktos ar šķebenu dūšu un šausmām sejā par to, kas notiek.
Šo domājošo un spriest spējīgo cilvēku apzināto atstumšanu atzīst arī paši „stulbizācijas“ kampaņu rīkotāji. Piemēram, viens no konservatīvo ideju kalves “Heritage Foundation“ dibinātājiem Pols Veirihs neslēpj savu plānu panākt, lai visi nebalsotu vēlēšanās: „Nē, mums nevajag, lai visi aktivizējas un iet balsot. To mums tiešām nevajag!
Mūsu ietekme vēlēšanās zudīs, ja pie urnām ies visi, kas drīkst un var nobalsot.
Mums nav nekāda pienākuma veicināt pretinieku vēlmi izteikties pret mūsu idejām. Labāk, lai viņi paliek mājās, un mēs tieši tāpēc uzvarēsim."
Šāda atmosfēra, tieši tāpat kā mūsu pašmāju organizēto jeb viltoto notikumu kampaņas, cenšas iznīcināt cilvēku loģisku un racionālu domāšanu. Proti, es neko nesaprotu, bet esmu neapmierināts ar savu dzīvi, pārticību, valsti un visu pārējo. Tāpēc saspītējos un balsoju par meli, atbalstu meli un noticu melim, jo man tā patīk un gribas. Visiem un visam par spīti. Sadodu visiem atzītajiem „pa spārniem“ un ticu, ka tā būs labāk.
Sarežģīt dzīvi pretiniekam
Republikāņi pēdējos mēnešus centās radīt dažādus vēlēšanu šķēršļus tajos apgabalos, kuros paši ir spēcīgāki. Radot grūtākus vēlētāju identifikācijas pasākumus, saīsinot iepriekšējās nobalsošanas periodu, cenšoties sarežģīt balsošanu ar pasta starpniecību (kuru lieto galvenokārt demokrātu vēlētāji), pamēģinot slēgt vēlēšanu vietas noteiktos reģionos, kas nav viņiem labvēlīgi, un būtiski ierobežojot ieslodzīto un bijušo ieslodzīto vēlēšanos nobalsot.
Tā kā trūcīgie, afroamerikāņi un studenti mēdz lielākoties balsot par demokrātiem, tad nav nemaz grūti apzināti radīt apstākļus, lai viņiem tas neizdotos.
Piemēram, Kentuki velēšanu iecirkņu skaits no 3700 šogad samazināts līdz 170. Lai gan 1965.gada likums (”preclearance review”) pieprasa, lai Tieslietu departaments atzīst visas izmaiņas katras pavalsts vēlēšanu procesa rutīnās un neļauj diskriminēt trūcīgos un melnādainos vēlētājus, tomēr 2013. gadā šos nosacījumus republikāņiem ir izdevies izskaust, apgalvojot, ka valstī vairs neesot nekādas diskriminācijas nevienā jomā. Zibenīgi 49 pavalstīs tika sarežģīti vēlēšanu procesa apstākļi.
Tātad viena lieta ir neļaut balsot vispār. Otra – „aizsist muti“ visiem loģiski domājošajiem pretimrunātajiem. Proti, panākt, lai sabiedrība vairs netic kvalitatīvajiem masu medijiem, kas netaurē vienā stabulē ar Donaldu Trampu. Tie visi, kas runā pretī, tagad tiek dēvēti par FN (Fake News) jeb „viltus ziņu“ izplatītājiem. Trešais – radīt cilvēkos apdraudētības sajūtu. To pašu, kuru pašlaik tik veiksmīgi realizē Vladimirs Putins Krievijā, iestāstot krieviem, ka visa pasaule ir ļauna un grib Krievijai uzbrukt.
Šādas „kara situācijas“ iepotēšana cilvēku galvās palīdz kultivēt patriotisko fanātismu un mobilizēt iedzīvotājus varai vajadzīgu, nejēdzīgu mērķu sasniegšanai. Šajā gadījumā – agresivitātes formā. Arī Donalds Tramps un viņa štābs lieto to pašu Putina formulu – „mums uzbrūk ļaunie, un tāpēc ir jāaizstāvas“. Tāpēc ASV šodien
privāto ieroču amerikāņu mājās ir vairāk nekā ASV armijas noliktavā, taču visi vienalga jūtas nedroši.
Zināmā mērā varētu pat teikt, ka šāda iedzīvotāju iebaidīšana palīdz stimulēt egoismu. Jo trulāks ir cilvēks, jo skaļāk skan viņa: „Es gribu!“, „Man vajag!“. Kāds kungs intervijā nesen atzina, ka viņš kategoriski noraida veselības aprūpi, kas būtu paredzēta visiem amerikāņiem vienādi, jeb “Obamacare”: „Kategoriski nepiekrītu, ka no manas nodokļu naudas tiks maksāts par kaut kāda meksikāņa vai trūcīgas raganas veselības aprūpi. Lai viņa krāj naudu pati, vai arī lai samierinās ar sliktu veselību vai nāvi bez naudas.“
Tātad Trampa priekšvēlēšanu kampaņa nav vērsta uz noteiktu ideju vai politiskās stratēģijas skaidrojumu. Nē, tas netiek darīts. Politiskās mērķtiecības loģiskas izskaidrošanas vietā tiek piedāvāti meli un nepatiesi apgalvojumi emocionālas pasakas formā kā ierocis šokēšanai, paralizēšanai un vēlētāju sagrābšanai.
Vai meli ir labs ierocis?
Melus kā uzbrukuma ieroci ikdienā lieto arī tepat Latvijā. Daudzi melojot panāk savu – bez argumentiem, masīvi deformējot faktu būtību. Apmelojot cilvēkus, kas nepatīk, un idejas, kas nav pašu. Taču nekad iepriekš meli netika tik dāsni izmantoti publiskajā politikā, demokrātiskā valstī, kā to pašlaik dara Donalds Tramps. Kāpēc viņš šādi rīkojas? Katru otro viņa tvītu taču var atmaskot kā melus?
Nē, Trampu neinteresē, vai kāds to pieķers vai nepieķers melos. Viņš rīkojas tik izcili bezkaunīgi, kā vispār nav pieņemts darīt normālā vidē.
Ja viņu kāds pieķers „ar ķepu zaptes burkā“, tad vienmēr var izmeloties ārā no situācijas.
Šodien šāda uzvedība, kuru agrāk uzlūkoja kā bezkaunību, tiek uztverta kā drosme vai pat varoņdarbs. Pieņemsim, ka kāds skolā izņem jūsējo jaku no jūsu skapīša un publiski paziņo, ka esat to nozadzis viņam un tāpēc zaglis turpmāk valkās šo ādas jaku pats! Kas tālāk notiks? Vai kāds jūs publiski aizstāvēs? Nē, tas nenotiks. Visi klusēs, skatīsies un neko nedarīs, lai gan zina, ka šī ir jūsu jaka un tieši jūs pašlaik apzog. Vai kāds brēks pretī? Pieprasīs atdot drēbes? Protams, ka ne. Moberim un vajātājam pretī neviens nekad publiski nerunā, jo tas ir bīstami. Tieši ar šo varmācības metodi strādā Tramps savā politiskajā karjerā.
Cilvēku emocijas ir viegli paverdzināmas un viegli izprovocējamas naidam. 1960.gadā, labklājības reformu laikā, pensionēšanas sistēmas demokrātu reforma “Medicare 1964” tika plaši atbalstīta arī no republikāņu puses ar 83% balsīm, bet tagad kaut kas tamlīdzīgs nav iedomājams. “Obamacare” neatbalstīja neviens republikānis. Naids nav un nevar būt ceļvedis. Tāpēc Trampa vadībā republikāņi ir pārvērtušies par savādu partiju, kas būtiski atšķiras no agrāk iedibinātajām tradīcijām.
Savulaik republikāņu politiķis Roberts Tafts, uzskaitot galvenos savas partijas principus, uzsvēra, ka pats svarīgākais ir nevis radīt sabiedrību ar iespējami augstu labklājības, bet gan rakstura kvalitātes standartu, kurā iekļautos ticība, morāle, savaldība, inteliģence, empātija un dziļi pamatoti centieni pēc taisnīguma un altruisma. Šodien šis republikāņu labo īpašību uzskaitījums izklausās vairāk komisks, ja to aplūkojam Trampa ideoloģijas gaismā. Tagad var bliezt melus, gāzt pa seju, ja vajag, un nolīgt motociklistu bandas kā savas ideoloģijas sargus. Jā, meli ir lielisks ierocis mazizglītotās un bailīgās sabiedrībās. Ar melu rungas palīdzību tās var viegli pakļaut savām interesēm.
Proud Boys atbalsts
Interesanti, ka šodien gatavi aizstāvēt Donalda Trampa godu ir arī labējo ekstrēmistu militārie grupējumi, ieskaitot neofašistisko "Proud Boys". Kā zviedru kolēģei intervijā tikko norādīja grupējuma līderis Enrike Tarro, viņi sāks uzbrukumu, ja vēlēšanas nenotiks tā, kā vajag. Kas viņi ir? Šis kriminālo elementu grupējums darbībā it kā atkārto senu tradīciju - pieskatīt vēlētājus vēlēšanu brīdī. Kustība radās pēc verdzības atcelšanas, kad vietējo šaušanas klubu aktīvisti ar ieročiem rokās devās „pabaidīt afroamerikāņus“ kā vēlētājus. Kārtībniekus nosauca par “bad men at the ballot box” jeb bīstamie vīri pie vēlēšanu urnām. Tramps arī šogad ir lūdzis palīdzību vairākiem šādiem militarizētiem grupējumiem nodrošināt kārtību. Prezidenta dēls Donalds Tramps juniors pat aktivizējis entuziastus pievienoties tā saucamajai Trampa armijai.
Šāds „karaspēks“ esot vajadzīgs, lai apturētu „radikālo kreiso spēku“ mēģinājumus „nozagt vēlēšanas“.
Kā redzat, arī šajā virzienā tiek kultivēta iedzīvotāju apdraudētības sajūta, radot ilūziju, ka kāds nāks un nozags amerikāņiem vēlēšanas. Nav grūti uzminēt, ka šis „kāds“ atkal būs demokrāti. Jāpiezīmē, ka demokrāti kampaņā tiek pielīdzināti komunistiem, tā atsaucot atmiņā makartismu un kompromitējot liberālismu. Jeb precīzāk sakot – to apmelojot.
Trampa partijas biedri neslēpj savu gandarījumu, ka "Proud Boys" ir gatavi aizstāvēt mūsu pilsoņus pret iekšzemes teroristiem – demokrātiem” (Lora Lomera no Floridas). Kas ir šie aizstāvji? Politiskā naida piegādātāji plašām iedzīvotāju masām ar moto „American Supermachist!“. Strādnieki, bezdarbnieki, kuru kustību 2016.gadā izveidoja kanādiešu uzņēmējs Gevins Makiness, kuru bieži varat redzēt arī Fox News ēterā. Domāju, ka nav vērts uzskaitīt vēl citas organizētas kopas, kas tika formētas Trampa atbalstam un izliekas par stihiskām sabiedrības kustībām.
Martina Lutera Kinga slavenais konstatējums ”I have a dream” paredzēja vēlmi izveidot godīgu sabiedrību, kurā cilvēka izcelsmei nav nozīmes, jo galvenā vērība jāpievērš tam, cik vērtīgs ir pats cilvēks kā personība. Ar Trampu šim amerikāņu sapnim ir pienācis gals. Sabiedrība tiek sašķaidīta ar iebaidīšanas, melošanas un kūdīšanas metožu palīdzību. Tas nozīmē, ka atlicis vairs tikai viens solis - līdz ieročiem.
Kurš uzvarēs?
Iespējams, ka esam samierinājušies, zinot, ka Tramps atkal uzvarēs. Tas pats ASV prezidents, kurš ņirdz par klimata pārmaiņām, nepiekrīt nevienam zinātnieku piedāvājumam apturēt globālo sasilšanu un klimata pārmaiņas. Tas pats, kurš sagrāvis neskaitāmas starptautiskas vienošanās un stūrgalvīgi izraugās augstiem amatiem savus radus un draugus kompetentu līdzstrādnieku vietā. Tas pats, kas cīnās par aborta aizliegumiem un apbrīno diktatorus, ieskaitot Vladimiru Putinu, kuram vēlas līdzināties un šo savu apbrīnu neslēpj pat publiskās debatēs.
Kas notiks tālāk? Kādreiz visi diktatori ir spiesti aiziet, un tad aiz viņa muguras paliks sagrauta mēness ainava:
saplosītas cilvēcīgo attiecību normas, anulēti funkcionēšanas noteikumi, izdedzināta zeme un piesārņota komunikācija. To nebūs viegli atveseļot, jo visu neizšķir īslaicīgs vietējās ekonomikas uzplaukums, bet gan tālredzīga stratēģija. Taču viena lieta ir laba – ja uzvarēs Tramps, tad nesāksies pilsoņu karš, jo agresīvie varēs šaut gaisā, nevis uz cilvēkiem.
