"Man ir sajūta, ka Latvijas valsts mani iznīcina kā nevajadzīgu"

Tie, kuriem valsts vai pašvaldība nemaksā dīkstāves pabalstus, klientu vairs nav, par telpu īri jāturpina maksāt arī tad, kad ieņēmumu faktiski nav, un no pavasara pirmā viļņa nodokļu parādiem tomēr neviens neatbrīvo.

Visiem ir jāturpina dzīvot tālāk, neskatoties uz vētru aiz loga. Taču kā to iespējams paveikt, ja ieņēmumu nav, bet rēķini ir jāmaksā?

Ebolas vīrusslimība, no kuras mirst 50 – 90% inficēto

Laika posmā no 2013. līdz 2015. gadam Rietumāfrikā norisinājās lielākais šīs nāvējošās slimības uzliesmojums. Sjerraleonē (6 milj. iedz.) inficējās ap 15 000 cilvēku un 4000 esot gājuši bojā. Pirms četriem gadiem tika darīts viss, lai nāvējošā sērga nenonāktu līdz Eiropai. Tas daļēji arī izdevās. Šodien eksperti uzskata, ka mirušo skaits no šīs vīrusa slimības Āfrikas valstīs esot bijis daudz lielāks nekā oficiālie skaitļi medijos un upuru bijis daudz vairāk. Tā bija ebola, turpretī tagad darīšana ar it kā saudzīgāku vīrusu.

Diemžēl pašreizējie Eiropas valstu rādītāji daudz neatpaliek no ebolas „fināla skaitļiem“. Tajā pašā Čehijā (10 milj. iedz.) Covid-19 upuru skaits nupat ir jau 7000 un Zviedrijā (9,6 milj, iedz.) - 6406. Latvija ar indeksu 7,32 (mirušie pret 100 000 iedz.) strauji apsteigusi to pašu Ebolas plosīto Sjerraleoni – 0,97%. Tas nozīmē, ka pandēmija belž pamatīgi, lai gan mēs izliekamies to nemanām. Protams, visiem ir jāiztur līdz uzvarošajam beigām veseliem un slimības neskartiem. Taču viegli tas nebūs.

Pandēmija sarūpēs arī citus upurus. Proti – tos, kas neizturēs apstākļus, nevis pašu slimību.

Studente Aributu Ngegba no Sjerraleones ir izdzīvojusi Ebolas vīrusu un pašlaik studē Frītaunā tirdzniecības ekonomiku. Viņa atceras, kā viss sākās, un šīs atmiņas ir ļoti līdzīgas mūsu šodienas situācijai. Sākumā neviens netic, ka kaut kās „tāds“ ir iespējams, taču pamazām sāk iet bojā gados vecāki cilvēki. Mirušo tēvu apglabāt kapos aizliedza arī Aributu ģimenei. Saslimst māte, māsas un viņa pati, taču sabiedrība kopumā atsakās respektēt slimības noteikumus, un institūcijām ir jāsāk uzvesties skarbi pret saviem cilvēkiem. Visu slēdz, ieskaitot skolas, uz vienu gadu. Tie, kuri ir izdzīvojuši ebolu, kļūst par pārijiem [izstumtajiem]. Meitenei pēc smagas izslimošanas ciema cilvēki neļauj tuvoties skolai, aizliedz izmantot motocikla transportu uz tuvējo tirgu, viņu izsaldē kā personu, un šādi rīkojas praktiski pret visiem, kas izslimojuši.

Ebola esot samaitājusi cilvēkus un sabiedrību neatgriezeniski un smagi psihiski traumējusi visus.

Pēc sērgas cilvēki nespējot atgriezties normālās rutīnās, esot savstarpēji naidīgi un ļauni.

Viņa vienīgā esot izlauzusies no šokētā ciema un turpinot studijas galvaspilsētā. Vai visi spēj pārdzīvot šādu krīzi? „Nē, nespēj!“ uzskata Aributu Zoom sarunā no Frītaunas.

Vai līdzīgas sekas var rasties arī pie mums, Latvijā? Kā šo smago laiku iztur uzņēmumi un uzņēmēji, kas nav iekļauti valsts vai pašvaldību apmaksātajā finansējumā pandēmijas apstākļos? Par to lūdzu izteikties divus harismātiskus uzņēmējus, kas strādā bērnu interešu izglītības sektorā un nesaņem atbalstu no valsts kases. Abi uzņēmumi nevar strādāt, jo joma ir slēgta nodarbībām, tāpēc ieņēmumu šiem cilvēkiem praktiski nav. Tātad saruna ar Daini Bērziņu un Andu Zīsbergu.

Izdzīvošana bezizejas apstākļos

Jāņa uzņēmums 30 gadus nodarbojies ar interešu izglītību un ir cienīts savā nozarē kolēģu un audzēkņu vidū. Valdības rīkojums aizliedz turpināt interešu izglītību. Tas nozīmē, ka pedagogiem un līdzstrādniekiem algas nevar samaksāt, par telpām jāturpina maksāt īri, kaut kas ēdams veikalā sev jānopērk, bet ieņēmumu vairs nav.

Kā viss sākās pirmajā vilnī, pavasarī?

Dainis: Vispirms bija naivums. Noticējām valdības apgalvojumiem par atbalstu. Esam neliela SIA, pilns nodokļu maksātājs, jau trīsdesmit gadus realizējam licencētas interešu izglītības programmas. Telpas īrējam no valsts iestādes – "Valsts nekustamajiem īpašumiem" (VNĪ), nevis no privātpersonas, taču neesam prasījuši vai saņēmuši izpratni vai atbalstu pat īres atlaižu jomā. Šķita, ka valsts prioritāte ir bērni un to izglītība, bet,

izpētot atbalsta pasākumu nosacījumus, sapratām, ka tie paredzēti vai nu tikai valsts uzņēmumiem, vai lielajiem uzņēmumiem.

Mēs palīdzībai neklasificējamies.

Kāpēc?

Dainis: Uzņēmuma naudas plūsmai ir sezonāls raksturs, un tas nozīmē, ka mēdz būt laikā nenomaksāti nodokļi. Valsts ieņēmumu dienesta (VID) terminoloģijā to sauc „ļaunprātīgs nodokļu nemaksātājs“. Pēc "Lursoft" datiem, gandrīz lielākā daļa Latvijas nodokļu maksātāju ir tieši mazie nodokļu maksātāji, un VID darbības pret mums vienmēr ir īpaši ļoti agresīvas. Tie ir atteikumi nodokļu nomaksas pagarinājumam, norādes, ka jāpaaugstina algas, utt. Pavasarī VID informējām par dīkstāvi. Sākumā mums draudēja ar Darba inspekciju, jo dīkstāve nedrīkstot būt, lai gan valdība bija oficiāli apturējusi mūsu uzņēmējdarbību. VNĪ uz mūsu informatīvo vēstuli ar lūgumu atlikt īres maksājumus nav atbildējuši vēl šobrīd, tādējādi rupji pārkāpjot Iesniegumu likumu. Paldies, ka nelauza telpu īres līgumu, bet aprēķināja kavējuma soda procentus. Pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas, jūnijā, atsākām darbu, nomaksājām visus rēķinus un kavējumu naudu, soda procentus. Tagad, no 17. oktobra, atkal stājies spēkā aizliegums strādāt. Mācīt bērnus tagad drīkst tikai individuāli un attālināti, kas sagrauj mūsu uzņēmuma ieņēmumu plūsmu.

Mums ir ļoti daudz audzēkņu, bet individuāli nodarboties ar visiem nav iespējams, pat strādājot 24 stundas diennaktī. Protams, kompromisu meklējam, bet šobrīd uzņēmuma naudas plūsma ir tuvu nullei. VNĪ informējām ar lūgumu mazliet pagarināt īres rēķina nomaksas termiņu, bet saņēmām informāciju no parādu piedziņas firmas. Gaidām kārtējo atteikumu no VID par labprātīgu nodokļu parāda atmaksas pagarinājumu, kura iemesls ir MK noteiktie ierobežojumi. Saprotu, ka Covid-19 krīzē Latvijas sistēmā mēs vienkārši nederamies. Neesam vajadzīgi šai valstij.

Deju skolas kovidstāsts

Andas deju skola pastāv 9 gadus. Tā ir Rīgas Domes licencēta, atrodas galvaspilsētas centrā un realizē bērnu deju pedagoģiju, sadarbojoties ar vecākiem. Sezonas laikā tiek organizēti 2 – 3 koncerti. Var palielīties ar apbalvojumiem, un tā faktiski ir „pavisam normāla, progresīva interešu izglītības iestāde“ – tā savu darbu raksturo Anda pati.

Vai tevi arī ir ķērusi pandēmijas trieka?

Anda: Jā, šodienas situācija deju skolu lēnām iznīcina. Mēs kūstam kā cukura grauds tējā. Pirmais vilnis nāca pēkšņi un negaidīti kā auksta duša. Man pagāja pāris nedēļas, kamēr sapratu, ko un kā tālāk darīt. Apguvu "Zoom" aplikāciju, mācījos tajā strādāt. Iemācījos. Diemžēl puse audzēkņu dejot "Zoomā" atsakās. Deju skolai ir jāiegādājas arī "Zoom" paplašinātā versija, lai būtu iespējams nodrošināt pieslēgumu stundas garumā, bez tam ir jānodrošina stabils interneta pieslēgums. Par to visu arī ir jāmaksā.

Beidzot laimīgi visi tikāmies jūnijā un mēģinājām atgūt zaudēto.

Bērni pēc online nodarbībām atgriezās sliktā fiziskā formā, zaudētu stāju, zaudētiem ķermeņa elastības rādītājiem,

daudzi bija aizmirsuši deju repertuāru.

Kad rudenī negaidīti ieradās pandēmijas otrais vilnis, biju tehniski daudz gatavāka. Taču viss atkal atkārtojās - apmēram puse bērnu "Zoomā" dejot atsakās, jo nespēj uztvert, ko pedagogs viņiem rāda. Mazam bērnam ir grūti saprast, ar kuru kāju ir jātaisa izklupiens un uz kuru pusi jāgriežas. Nevar noorientēties, vai pedagogs stāv tā kā viņš pats, vai otrādi? Brīžiem bilde uzkaras vai ir nestabils skaņas signāls, un nav iespējams redzēt, kas tad bija jādara tālāk. Tas bērnos rada apjukumu un stresu, un šāda dejošana viņiem vairs nesniedz prieku. Līdz ar to esmu zaudējusi apmēram pusi savu klientu. No otras puses, jāatzīmē tā dejotāju daļa, kas ar vecāku tiešu līdzdalību, palīdzību turpināja nodarboties ar online dejošanu. Taču viņiem es nevaru prasīt tādu pašu maksu kā par klātienes nodarbībām, jo attālinātas nodarbības kvalitāte ir nesalīdzināmi sliktāka. Līdz ar to finansiālais samazinājums ir apmēram 75%. Mēs nevaram nopelnīt, pat ja gribētu un darītu šajos apstākļos visu iespējamo.

Kā vecāki iesaistās bērnu online izglītībā?

Anda: Vecāku iesaistes nozīme ir milzīga. Bērni, kurus vecāki visādi balsta, velta laiku dejai ekrānā, arī piedalās.

Viņi mēģina pārciest šo situāciju, bet es gribu uzsvērt – PĀRCIEST.

Taču ir vecāki, kuriem jāiet darbā, un viņi nevar ieslēgt skolas vecuma bērnam datoru un atstāt atvasīti pie ekrāna dejojam (telefonā ekrāns ir par mazu). Lai gan man dejo bērni arī ar telefonu. Gadās, ka telefons krīt un gāžas, tad es redzu tikai ceļgalus, jo telpa, kur bērns dejo, ir par mazu, lai nodrošinātu audzēkņa skatu pilnā augumā. Tāpēc man rodas jautājums – kāpēc bērniem ir jāsagādā tādas problēmas, ja deju skolā ir iespējams nodrošināt visus piesardzības pasākumus? Man sirds lūst, skatoties, cik ļoti mazie cilvēki cenšas mājās dejot. Viņi vienmēr ir ietērpušies baleta tērpā un sataisījuši matus kā mūsu deju skolas dress code to pieprasa. Viņi vēlas, bet dejot nedrīkst normālos apstākļos.

Ko valsts? Vai palīdz?

Anda: Pirmajā Covid-19 vilnī saņēmu 43 eiro dīkstāvi par divām nedēļām. Pēc tam atsākām online darbu un mums kaut kādi līdzekļi ienāca kontā (40% apmērā). Tāpēc vairs nevarējām pieteikties pabalstam. Oficiālu e–pastu no Rīgas Domes vai Izglītības ministrijas neesmu saņēmusi. Nekādu ziņu no atbildīgajām iestādēm nav, jo nevienu neinteresē, kā mums klājas. Valsts nav komunicējusi pa tiešo ar interešu izglītības vadītājiem. Šobrīd esmu saņēmusi no manas grāmatvedības (kura, protams, ir jāalgo privāti) e–pastu par to, ka drīkstu pieteikties vai nu dīkstāves pabalstam, vai algu subsīdijai. Man ir jāizvēlas viens no tiem. Tad sanāk - ja es izvēlos dīkstāvi un sedzu no tā vismaz telpu īri, lai būtu, kur atgriezties pēc šī murga, tātad alga man nepienākas. Labi. Varētu domāt, kas man ir izdevīgāk, bet vienalga man neizdodas izglābt šo uzņēmējdarbību un nodrošināt sev iztiku. Man jāizvēlas vienu no divām liktenīgajām izvēlēm:

a) vai nu pabarot savus bērnus, jo esmu mamma, kura viena pati audzina skolas vecuma dvīņus, vai b) nesamaksāt savu telpu īri centrā.

Kā risini situāciju?

Anda: Es šobrīd esmu mikrouzņēmums. Tas nozīmē, ka man vēl cels nodokļus no jaunā gada. No 15% uz 25%, jo es nepelnu tik daudz, lai man sanāktu vairāk kā 40 000 gadā un tad manu nodokli varētu pacelt uz 40%. Tagad esmu spiesta plānot likvidēt savu mikrouzņēmumu un gaidīt, kas būs un kā viss notiks. Līdz Jaungadam (ārkārtas stāvoklī) strādāšu online ar tiem, kuri ir ar mieru šādi dejot. Ar vecākiem sapulcē (Zoom) likām idejas kopā un atradām risinājumu, ka mēģināsim strādāt mazās online grupās līdz 5 dejotājiem. Taču tad man nodarbību skaits ir jāpalielina, lai varētu bērniem kaut ko palabot, uzslavēt to, kas izdodas un ir saskatāms ekrānā. Viens bērns dejo kopā ar mani zālē privāti. Tad divatā veicam vingrinājumus, un

bērniem tas ir mēneša notikums – reāli dejot. Šo brīdi viņi gaida līdzīgi dzimšanas dienai.

Dejas izdejot visi kopā mēs nekādi nevaram. Šī iespēja ir apstājusies. Es gatavoju materiālus videoierakstos, lieku YouTube, sūtu linkus.

Kā jūties kā mazais uzņēmējs, pedagogs, kultūras jomas attīstītājs?

Anda: Man ir sajūta, ka Latvijas valsts mani iznīcina kā nevajadzīgu. Mans darbs nav vajadzīgs valstij. To tagad redzu. Taču ar savu deju esmu vajadzīga saviem audzēkņiem. To arī redzu un izjūtu. Kad audzēkņi nāk pa vienam pie manis zālē, tad visi skrien pretī, apskauj mani. Vecāki cenšas sūtīt pozitīvas ziņas un pateikties par to, ko daru. No valsts puses es jūtu nespēju, nevēlēšanos un neprasmi skatīties ilgtspējīgi uz situāciju kopumā un uz to, ko mēs darām. Viss tiek nežēlīgi grauts, kultūra saņem sitienu pēc sitiena. Taču kultūras saknes mūsu tautā sākas tieši no interešu izglītības. Visi dziesmu un deju svētki sākas ar „dziedāšanām” un „dejošanām” pirmsskolā un sākumskolā. Tieši šeit bērni gūst spēju koncentrēties un vēlāk arī sekmīgi izglītoties. Bērni, kuri regulāri apmeklē interešu izglītību, ir disciplinēti un ar pašcieņu. Sanāk, ka Latvijai šādi pilsoņi nav vēlami un vajadzīgi. Ļoti tumšs laiks šobrīd mūsu tautai. Mums jātiek tam pāri kopā. Visiem spēkiem.

Pandēmijas sekas

Raksta sākumā nācās konstatēt, ka pandēmijas upuru var būt pat vairāk, nekā statistika tos spēj uzskaitīt. Iespējams, ka arī pēc šīs epidēmijas beigām upuru būs vairāk, nekā pirmajā mirklī izskatās un skaitļos tiek nolasīts. Te būs runa par cilvēkiem, viņu sapņiem, iecerēm un idejām, kuras mēs – sabiedrība, institūcijas, valdība un vadošās partijas - esam atļāvuši iznīcināt, anulējot viņiem iespēju strādāt un turpināt savu uzņēmējdarbību cilvēka cienīgos apstākļos.

Ceru, ka vēl ir iespējams mainīt finansiālo atbalstu šiem uzņēmīgajiem un apņēmīgajiem cilvēkiem, jo viņi ir vajadzīgi ne tikai audzēkņiem, bet arī mums visiem.

Viņiem ir jāizdzīvo, un šis jautājums ir jāatrisina.