Ziedot var ne tikai naudu, bet arī savu laiku un talantus. Kā Ivita kļuva par dakteri Tūtu

FOTO: Dr.Klauns publicitātes foto

Četru bērnu māmiņa Ivita Goldberga-Miljone Dakteru Klaunu kustībai pievienojās pirms septiņiem gadiem. Uzliekot sarkano degunu, Ivita pārtop par dr. Tūtu – šo vārdu izvēlējusies, jo nekad nevar zināt, kas tūtā paslēpts: “Tu vari dabūt skanīgu dziesmu, mīļu apskāvienu, lielu stiprinājumu vai ārkārtīgu pārsteigumu.” Ziemassvētku gaidās, kad dzīvojam ar cerību ieraudzīt aiz tumšā mākoņa zelta maliņu, šis ir stāsts par to, ka, atbalstot viens otru un ar smaidu palīdzot neļauties drūmām domām, mēs katrs varam padarīt pasauli kaut nedaudz labāku.

Ivita stāsta, ka pirmsākumi šim viņas dzīves aicinājumam meklējami krietni agrāk – jau bērnībā piefiksējusi, ka cilvēki smejas par viņas izdarībām, un pusaudža gados ļoti smagi to pārdzīvojusi. Tikai ar gadiem nākusi saprašana, ka tas ir pluss, nevis mīnuss: “Visi tie teksti un jociņi no manis birst kā pērles – pateicoties tam, studiju gados pat tiku pie iesaukas “Šekspīrs”. RPIVA studēju pirmsskolas pedagoģiju, bet man noveicās, ka paralēli varēju apgūt pie Hermaņa Paukša arī skolu teātru režiju – ar teātri es vienmēr esmu bijusi uz “tu”.”

Kā Ivita kļuva par dakteri Tūtu

Viss ritēja savu gaitu – pēc studijām jaunā sieviete apprecējās, piedzima bērni, un tad bērni sāka slimot. “Kā mamma, “sēžot” ar bērnu slimnīcā, es domāju: kāpēc nav tāda cilvēka, kas varētu tevi palaist atelpoties – kaut kafiju iedzert, parunāties par to, kā tu jūties, dot iespēju kaut mirkli iziet no slimnīcas vides. Spriedze, kas saistīta ar bērna slimošanu, peripetijām ar personālu un visu pārējo šurumburumu, bija milzīga, pat neskatoties uz to, ka man ir ļoti saprotošs un atbalstošs vīrs.” Tieši tas bijis brīdis, kad Ivita aizdomājusies par emocionālā atbalsta personāla nepieciešamību slimnīcās.

Biedrība "Dr.Klauns” kā sabiedriska labdarības organizācija darbojas kopš 2012. gada, un tās pārstāvji – ir profesionāli medicīnas klauni – katru dienu dodas uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu un citām slimnīcām Latvijā, lai psiholoģiski palīdzētu bērniem, atvieglojot mazo pacientu ikdienu, kamēr tie uzturas slimnīcā. Projekta misija – veidot bērniem draudzīgu vidi veselības aprūpes iestādēs. Sadarbojoties ar medicīnas personālu, palīdzēt bērniem un viņu vecākiem pārvarēt psiholoģiskās un sociālās grūtības, mazināt stresu un paātrināt izveseļošanos.

“Mums ar draudzeni Zandu jau vairākus gadus pirms Dr. Klaunu projekta ienākšanas Latvijā radās doma ik pa brīdim – Ziemassvētkos, Lieldienās – uzdziedāt Vidzemes slimnīcas bērnu nodaļā. Dziedājām gan kristīgās dziesmas, gan gaišas, vieglas bērnu dziesmiņas. Atceros, ka nodaļas virsārste reiz tā diezgan skarbi uzjautāja: “Kādēļ jūs dziedat tikai svētkos?” Un man galvā bija tāds blīkšķis: “Beeeng! Jā, kāpēc tā?” Kad pēc pāris gadiem pamanīju sludinājumu par Dakteru Klaunu skolu, es sapratu, ka tas ir mans.” Ivita atceras, ka pirms anketas aizpildīšanas konsultējusies ar ģimeni, jo bez mājinieku atbalsta iesaiste šajā projektā nebūtu bijusi iespējama: “Jaunākie bērni tolaik bija pavisam mazi un, protams, priecājās, ka tagad mamma būs klauns, bet vecākie – jau padsmitnieki “kumeļa” gados – sākumā šo ideju uztvēra visai skeptiski. Tomēr, izskaidrojot šī darba nozīmīgumu, saņēmu zaļo gaismu no ģimenes “konsilija”, un tā tas viss sākās.”

FOTO: Dr.Klauns publicitātes foto

Ivita teic – kaut teorētiski par dakteri Klaunu var kļūt katrs, viss nav tik vienkārši: “Mēģināt var, bet ne katram tas izdodas. Medicīnas, pedagoģijas un psiholoģijas zināšanas šajā darbā sniedz zināmas priekšrocības, bet principā nav nozīmes, vai tu esi uzņēmējs, pārdevējs vai kas cits – svarīgākais ir prasme rast kontaktu ar bērnu. Piemēram, Krievijā ir viens lielisks Klauns, kas pēc profesijas ir automehāniķis.”

Atceroties savus pirmos gadus daktera Klauna ādā, Ivitu pārņem duālas sajūtas: “Atšķirībā no dažiem kolēģiem, kuriem varbūt sākumā bija tā rožainā vīzija, kas izplēnēja, saskaroties ar reālo dzīvi slimnīcā, man bija vieglāk – nebija nekādu ilūziju, es biju sapratusi, uz ko parakstos. Manam dēlam četru gadu vecumā tika konstatēts vaskulīts – ļoti smagas pakāpes alerģija. Mēs nezinājām, vai viņš maz būs dzīvotājs. Ilgstoši uzturoties ārstniecības iestādēs, es jau biju iepazinusi slimnīcas “virtuvi”, zināju, kā iet personālam, un man bija pieredze arī kā mātei, kuras bērns ir ilgstoši slimojis. Es sapratu, kā šādā situācijā cilvēks jūtas – kā stūrī iedzīts zvērs, kurš ir viens ar visām savām bažām un bailēm. Man bija liela vēlme palīdzēt, un Dakteri Klauni to pieprot.”

Kā tad notiek Ivitas pārtapšana par dr. Tūtu? “Dakteru Klaunu kopējā atpazīšanas zīme ir halātiņš, bet laika gaitā Tūtas tēls ir drusku mainījies. Sākumā es slēpos aiz pašpuikas tēla ar lielu porolona degunu un platām biksēm, tad vienu brīdi bija fifīga kopējā pidžama ar sirsniņām. Tagad man ir speciāla cepurīte un divi tērpu komplekti, no kuriem viens ir “izejamais ancuks” ar svārciņiem, kas jo īpaši patīk mazām meitenēm, jo tie tik skaisti griežas kā saulīte.”

Īstajā laikā būt īstajā vietā

Parastos apstākļos psiholoģisku apsvērumu dēļ Dakteri Klauni nedrīkst apmeklēt slimnīcu katru dienu: “Reģionu slimnīcas apmeklējam 2-3 reizes nedēļā, un mums ir savs nosacīts grafiks, bet ir būtiski, lai klauna parādīšanās nebūtu iepriekš paredzama un paliktu kā pārsteiguma moments. Viens iznāciens ilgst 1,5-3 stundas, bet Ivita teic, ka reizēs, kad ir sajūta, ka “esi uz viļņa”, laiks kļūst par relatīvu vienību un pulkstenī neviens neskatās.

FOTO: Dr.Klauns publicitātes foto

Stāstot par Dakteru Klaunu ikdienu, Ivita skaidro, ka šobrīd savas korekcijas ir ieviesis kovids un lielākoties nākas strādāt attālināti, tādēļ jādomā jauni risinājumi – klauni iepriecina pacientus un personālu, uzstājoties slimnīcu pagalmos pie palātu logiem. Saziņai tiek liktas lietā arī modernās tehnoloģijas.

Lai pandēmijas laikā saglabātu saikni starp Dakteriem Klauniem un mazajiem pacientiem, jau pavasarī ar BITE Latvija gādību bērnu nodaļās tika nogādātas planšetes un klauni apguva jaunus saziņas formātus online vidē: tiešraides, videoskečus un online improvizāciju. Rūpēs par bērnu labsajūtu gada sirsnīgāko svētku - Ziemassvētku laikā BITE Latvija segs biedrības Dr.Klauns izdevumus par visu decembri, palīdzot radīt smaidus 500 stundu garumā.

Par vienu no lielākajiem izaicinājumiem savā darbā sieviete uzskata sadarbību ar slimnīcas mediķiem un personālu: “Vecāki slimnīcā nāk un iet, bet personāls paliek. Jautājums, kā panākt to, lai personāls tevi uztver nevis kā traucēkli, bet kā kolēģi. Projekta sākumā Klauni mediķiem bija īsta šoka terapija – bija tādi brīži, kad, satiekot gaitenī ārstu, redzu, ka viņš uz mani skatās, domājot, ka esmu pacients, kas izbēdzis no kādas citas nodaļas (smejas). Ir nācies dzirdēt arī nicīgas piezīmēs, ka vārdu salikums “Dakteris Klauns” devalvē ārsta profesiju, tad man ir nācies skaidrot, ka es labprāt neizmantotu daktera vārdu, ja vien tam ārstniecības procesā nebūtu terapeitiska nozīme. Zinu dažus savus kolēģus, kuri netika galā ar šo izaicinājumu – viens no viņiem bija lieliskais, nu jau mūžībā aizgājušais aktieris Jānis Reinis, kurš mācījās par dakteri Klaunu, bet praksē saprata, ka “nebūs”.”

“Personāla viedoklis man ir ļoti svarīgs – visi Dakteri Klauni slimnīcā grib justies gaidīti – bet sākumā personālam vajadzēja pieņemt to, ka tas nenozīmē tikai atnākt klauna izskatā, slimnīcā uztaisīt tingeltangelīti, uzdziedāt dziesmiņu, izstāstīt jociņu. Klaunu misijā ir kas dziļāks un svarīgāks.”

Daudzi pētījumi apstiprina, ka pozitīvs emocionālais fons labvēlīgi ietekmē imunitāti un ļauj ātrāk atveseļoties. Dakteru Klaunu darbs veicina, piemēram, kortizola līmeņa samazināšanos, vienlaicīgi mazinot sāpes, tas ļauj ātrāk iedarboties medicīnas procedūrām, jo pazeminās stresa līmenis. Slimnīcas klaunāde visā pasaulē tiek uzlūkota kā terapijas veids.

Atklājot Dakteru Klaunu “virtuvi”, Ivitai atmiņā palikuši vairāki īpaši emocionāli brīži, kad ir palaimējies īstajā laikā būt īstajā vietā: “Tagad Klauni parasti strādā pāros, bet pirmajos gados Valmieras un Cēsu slimnīcās es darbojos viena pati, turklāt apciemojot ne tikai bērnu nodaļas, bet arī dzemdību nodaļu un citas. Ejot pa gaiteni, es “skenēju”, kas notiek apkārt, un redzu – stāv sieviete, atbalstījusies pret sienu. Es viņai piegāju klāt un pārslēdzos uz tā saucamo “cilvēka režīmu”. Stādījos priekšā, ka esmu Dakteris Klauns, bet vēlos aprunāties ar viņu kā mamma un sieviete. Pajautāju, kā es varu līdzēt. Uzzināju, ka sieviete nupat zaudējusi bērniņu piektajā grūtniecības mēnesī. Mēs aprunājāmies, pēc tam es viņu nodevu personāla gādībā, lai būtu droša, ka viņa gaitenī nesašļuks gar sienu vai depresijā kaut kur neaizbēgs un nesastrādās muļķības. Otrs tāds gadījums bija, kad es, ieejot palātā, redzu mammu, kura saka, ka viņai viss ir kārtībā, bet es tiešajā kontaktā jūtu, ka tā nav. Toreiz vēl drīkstēja brīvi apskauties, tad nu es viņai savā Klauna manierē uzjautāju, ja jau viss ir kārtībā, vai drīkstu iedot “viss ir kārtībā” apskāvienu? Mēs apskāvāmies, un es jutu, ka tā mamma visu savu sāpi, kas sakrājusies, izraud – faktiski izlej man uz pleca. Man ir teiciens, ka “naudas uzkrājums jāatstāj bankai, bet emocijas nevajag krāt – tās ir jālaiž ārā”.”

Klaunu alga – bērnu smiekli un senioru asaras

Parasti par Dakteriem Klauniem tiek runāts kā par atbalstu pacientiem, tomēr viņu darbības amplitūda ir daudz plašāka. “Mēs esam vidutāji starp personālu un pacientiem, jo redzam abas puses. Reizēm ārsts izkrata sirdi pēc vizītes pie gražīga pacienta, reizēm jūti, ka ir jāiet iedzert kafija ar personālu, nenoņemot klauna degunu. Tu sēdi savā tēlā, dzer kafiju, bārsti jokus, apskaujies, “izlecies” ar visiem – esi kā tāds zibensnovedējs, izmainot viņu rutīnu. No personāla esmu dzirdējusi vārdus “ar tevi kaut kaujas laukā”, un tas man ir ļoti liels pagodinājums,” teic Ivita.

FOTO: Dr.Klauns publicitātes foto

Septiņi gadi ir vērā ņemams laika posms. Vaicāta par to, kur tiek rasta motivācija un vai nav nācies piedzīvot sarežģījumus, Ivita stāsta, ka sākumā, kad slimnīcās darbojusies viena, pēc laika veselība likusi manīt, ka uzņemtais temps ir pārāk straujš: “Pirmos divus gadus “norāvu” viena. Gribēju turpināt, sapratu, ka tā ir mana sirdslieta, bet sāka protestēt mans ķermenis – tiku pie starpribu nervu iekaisuma.” Viņa nenoliedz, ka ir bijušas arī psiholoģiskas krīzes: “Ar vienu kolēģi gāja pagrūti – viņa nesaprata, ka mans mērķis var būt tieši tik nesavtīgs, cik viņš ir, ka šis projekts ir dodošs, nevis ņemošs, tādēļ es saņēmu dīvainus pārmetumus, un vienā brīdī man “izsita korķus”. Acīmredzot cilvēkam nebija pareizā motivācija – viņa vairs nepiedalās Klaunu projektā.”

Par spīti visām nebūšanām Ivita atzīst, ka pozitīvo momentu ir daudz vairāk. Kāds viņas ieskatā ir labākais atalgojums, ko var saņemt Dakteris Klauns? “Mums jau ir tāda mentalitāte, ka tos labos vārdus par sevi reizēm nākas saņemt pa aplinkus ceļiem – tie izskan kaut kur aiz muguras. Lielākais gandarījums ir cilvēku – jo īpaši senioru – labās asaras, ko viņi ir spējuši atlaist, noraudāt nost. Un, protams, bērnu smiekli. Ir bijis, ka pusaudzis tā smejas, ka tev pat jāatvainojas, jo viņam jau no smiešanās vēders sāp. Tu saproti, ka tik traki smieties varbūt nevajag, bet, jo vairāk atvainojies, jo vairāk viņš smejas.”

Trauslā robeža starp sākumu un beigām

Ivita atzīst, ka ir bijuši brīži, kad pēc uznāciena, sēžot mašīnā, ir jāraud: “Slimnīca ir tā vieta, kur abas pasaules ir tik cieši kopā, un tur uz lietām var paskatīties caur mūžības prizmu, skaudri izjūtot to trauslo robežu: viens klikšķis, un tu esi, viens klikšķis – un tevis vairs nav.” Šajā sakarā viņa atminas epizodi no Ēnu dienas, kad dr. Tūtu pieteicies ēnot kāds pusaudzis. Uz jautājumu, kādēļ izdarīta šāda izvēle, puisis atbildējis: “Jo tas ir ļoti jautri!”

“Es viņam izstāstīju par gadījumu no savas prakses, par savu pirmo pacientu, pie kura ierados, – tas bija mazs, kails zīdainītis, kuram visas ķermeņa daļas bija pieslēgtas pie dzīvību uzturošiem vadiņiem un caurulītēm. Tad es puisim pārjautāju: “Iedomājies, ka tu atver durvis un redzi šādu ainu – tev tiešām būtu jautri?” Zēns kļuva ļoti kluss un domīgs.”

Vaicāta par to, kur gūst spēku saņemties šādās smagās un neparedzamās situācijās, Ivita teic, ka palīdz zināšanas psiholoģijā un mātes rūdījums. “Es esmu kristiete, un spēku man dod arī ticība. Viens no maniem tuvākajiem draugiem ir Ints Kļaviņš, kurš savulaik brīnumainā kārtā izdzīvoja traģiskajā prāmja “Estonia” katastrofā. Mēs dzīvojam netālu, bieži tiekamies un pārrunājam garīguma nozīmi – tas tiešām “strādā” ne tikai grāmatās, bet arī reālajā dzīvē."

Sarunas noslēgumā Ivita atgādina, ka "Ziemassvētki ir laiks, tad visbiežāk atceramies grūtībās nonākušos, sūtot uz slimnīcām dāvanas, sniedzot palīdzību. Diemžēl, svētkiem beidzoties, par labdarību bieži tiek aizmirsts līdz nākamajam gadam. Ir jāmācās labos darbus darīt arī ikdienā  – ziedot var ne tikai naudu, bet arī savu laiku un talantus. Es saprotu, ka nevaru izglābt ne pasauli, ne cilvēku, bet varu būt vietā un laikā, izdarot tik, cik ir manos spēkos.”

FAKTI:

- Biedrība “Dr. Klauns” kā sabiedriska labdarības organizācija darbojas kopš 2012. gada 28. septembra.

- Misija: veidot bērniem draudzīgu vidi veselības aprūpes iestādēs, palīdzot bērniem un to vecākiem pārvarēt psiholoģiskās un sociālās grūtības, mazināt stresu un paātrināt izveseļošanos.

- Patlaban organizāciju pārstāv 45 profesionāli medicīnas klauni.

- Dr. Klauni sastopami ne tikai Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet arī slimnīcās Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Cēsīs, Rēzeknē un Jūrmalā.

- Katru mēnesi klauni slimnīcās iepriecina vismaz 590 bērnus un atvieglo vismaz 45 sāpīgas procedūras

- Organizācijas finansējumu veido ziedojumi. Ziedot iespējams Dr. Klaunu mājas lapā.

Raksts tapis sadarbībā ar "BITE Latvija".

Uz augšu
Back