Kopš tālā un gandrīz vairs neatminamā šā gada sākuma virtuālā realitāte ir kļuvusi par lielu daļu no mūsu dzīves. Agrāk tā bija dārga izklaide, bet nu – katra cilvēka murgs. 

Un jāatzīst, ka šā gada "Spēlmaņu nakts" ceremonija sevī, šķiet, ietvēra visu, kas nepieciešams kārtīgai 2020. gada virtuālajai realitātei, – cilvēki maskās, cilvēki, kurus nedzirdam, bet redzam, kā viņi plāta mutes, cilvēki, kuri tusējas aiz vienas kameras, cilvēki, kuri nav izpildījuši mājasdarbu un nezina, ko teikt, cilvēki, kuri nav izpildījuši mājasdarbu, bet tāpat pamanās izrunāties, cilvēki, kuri ir izpildījuši mājasdarbu, bet pie teikšanas netiek, cilvēki, kuri grib izģērbties, cilvēki, kuri vienkārši grib svinēt. Īsāk sakot, bija gana neveikli, lai ierastās "Spēlmaņu nakts" čurupauzes, ko laiski iepriekš atļāvāmies ņemt ik pa desmit minūtēm, traucējot saviem rindas biedriem, šogad izlaistu.  

Digitālā forma ir nosacīti pateicīga dažādiem vizuālo risinājumu eksperimentiem. Ar nosacījumu, ka to māk izmantot. Tiesa, ir neierasti teātrim pat pēc šiem daudzajiem mēnešiem, kuros teātri, kā nu kurš māk un cik līdzekļi ļauj, ir cīnījušies ar virtuālās vides Goliātu. Nenoliedzu, ka lielākoties mana pieredze ar teātra digitālajām formām ir bijusi pārsteidzoši patīkama. Teātra radošā sabiedrība ir pratusi atrast visveiksmīgākās formas, lai turpinātu savus skatītājus priecēt ar kvalitatīvām izrādēm un atjautīgiem vizuālajiem risinājumiem, tomēr Liepājas teātra komandas organizētā "Spēlmaņu nakts" ceremonija noteikti neiekļūs manā digitālās vides notikumu topā.

"Spēlmaņu nakts" Liepājas teātrī FOTO:

Iespējams, viens no atmiņā paliekošākajiem un izstrādātākajiem elementiem "Spēlmaņu nakts" ceremonijā bija tieši muzikālais noformējums, kuru ļoti cēli un eleganti iznesa Liepājas teātra aktrise Karīna Tatarinova. Diemžēl ne skaistie dziedājumi, kas ievīti noslēpumainos video, ne sarkanais vakartērps un pat ne pati Karīna nespēja pacelt, kaut vai atsvērt neveiklo un šķietami mazliet lēto "Spēlmaņu nakts" ceremoniju.

Spēlmaņu nakts (K. Tatarinova) FOTO:

Lai arī veiksmīgi tika izmantots Liepājas pilsētas tēls ar vēju un nelaužamajām priedēm, trīs aktieri, kas neveikli joko vecu koku lapu kaudzē, izskatās mazliet muļķīgi.

Runājot par jokiem – šķiet, tā nu kļuvusi par tendenci, un, neatkarīgi no aktieru meistarības, rakstīt jokus uz lapas un tad lasīt/norunāt no galvas vienkārši nav dabiski. Tā, piemēram, sentēvu anekdotes par Anniņām, Kārlīšiem, Pēterīšiem un ko nu vēl, labākas kļūst tikai gadiem ejot, katram no stāstītājiem pievienojot jokam savu esenci. Tāpat vairāk gaidīju tieši idejas koncepta ziņā. Nezinu. Varbūt kādu virtuālu stāstu vai pasaku, bet ne jau vēl vienu konferences zvanu. Jā, protams, es neapstrīdu, ka tā ir šodienas realitāte un aktualitāte – sēdēt tiešsaistes platformas Zoom konferences zvanā –, un tas varbūt ir asprātīgi, taču esmu nogurusi. Un domāju, ka es neesmu vienīgā.

Skatoties "Spēlmaņu nakti", radās sajūta, ka esmu nokļuvusi neveiklā draugu pasēdēšanā tiešsaistē, un šīs bezmērķīgās pasēdēšanas parasti tieši tik neveiklas arī ir.

Visi sēžam pie ekrāniem, kāds fonā ne pa ķeksi uzlicis mazliet muļķīgu sliktas kvalitātes pludmales attēlu. Es nedaudz panikoju, ka vajadzētu izslēgt kameru, jo var jau neveikli ieslēgties, un, nedo’ dies, visi ieraudzīs manu smieklīgo pingvīnu pidžamu. Kāds cits cenšas izģērbties. Kāds kaut ko zina, kāds nezina. Varbūt neviens nezina. Noteikti nezina, kad ir beigas. Tad ir emocijas. Viltotas, neviltotas. Nu kaut kā tā.

Spēlmaņu nakts FOTO:

Interesanti gan bija skatīties nominantu video un idejas mākslinieciskos risinājumus tajā – kā nu kurš spēlējas ar vēju. Visspilgtāk laikam atceros Reini Suhanovu ar fēnu un Edgaru Ozoliņu, kurš ilgstoši sev sejā pūta gaisu caur kompresora pistoli. Mazliet smieklīgi. Atgādināja bērnību.

Par balvām pārsteigumu laikam šogad nebija. “Pelnīti” ir vienīgais vārds, kas nāk prātā. Varbūt tikai skumji par Rasu Bugavičuti-Pēci, kura turpat, turpat jau grozījās, bet pie balvas oriģināldramaturģijā netika. Domāju gan, ka lielu pārdzīvojumu tur nevajadzētu būt. Atzinības Valtera Sīļa režisētā izrāde “Puika, kurš redzēja tumsā” saņēma, un pavisam noteikti kolektīvi radītā Dirty Deal Teatro izrāde “Netikumīgie” un tās dramaturģija bija pelnījusi izcīnīt uzvaru šogad nominācijā “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”. Tāpat milzīgs prieks par jaunajiem aktieriem, gan tiem, kuri tika nominēti, gan tiem, kuri arī tika atzīti par labākajiem. Lai arī skatītāju simpātijas nenoliedzami iemantojuši visi censoņi, domāju, ka jaunā Dailes teātra aktiera Kārļa Arnolda Avota un daudzpusīgā Riharda Zelezņeva uzvaras bija objektīvs un loģisks notikums. Protams, tikpat loģiska bija arī jaunieviestā kategorija “Gada notikums digitālajā vidē”, ko saņēma Elmāra Seņkova veidotā “Irānas konference”, un, šķiet, precīzākie un trāpīgākie vārdi, ko dzirdēju, bija Elmāra Seņkova novēlējums nevienam vairāk šo balvu nesaņemt. Baidos gan, ka jaunatklātā vide tik ātri nepazudīs un netiks aizmirsta, tomēr gribētu cerēt, ka tā kļūs vien par blakus pastāvošu alternatīvu klātbūtnes teātrim.

Grēks būtu nepieminēt režisori Māru Ķimeli un aktieri Leonīdu Lencu, kuri šogad saņēma atzinību par mūža ieguldījumu teātra mākslā. Prieks, ka šogad garās runas aizstāja sirsnīgi un vienkārši laikabiedru apsveikumi.

Foto: Nosaukums: "Spēlmaņu nakts 2020".

Jā, 2019., 2020. gada teātra sezona ir bijusi izaicinājumiem un dažādiem pārbaudījumiem pārbagāta, taču visiem kopā ir izdevies to ne tikai uzveikt, bet arī pavadīt godam. Balvas ir saņemtas, taču nekas ar to nav apstājies. Jauni teātra projekti top un turpinās tapt, kamēr vien skatītāji ļausies teātra priekam un kamēr māksliniekiem būs iedvesma un vajadzība radīt mākslu. Teātris ir kopprodukts, kas bez skatītāja nenes jēgu, tāpēc – lai laimīgi un, cerams, uz drīzu tikšanos teātrī!